Lasot ziņas ir rūgtums, redzot kārtējo zvērību liecības.
Tāpēc būs laikmetīgs stāsts, kurš nenāk no manis, bet no kāda kunga ar kuru strādājām kopā ļoti un ļoti sen. Pirmā persona ir tas kungs un es to tikai atstāstu.

***

Studenta laikos nebija naudas lidojumiem, tāpēc starp Tojamu un Vladivostoku pārvietojos ar prāmi.
Parasti šo prāmi lieto automašīnu tirgotāji, bet arī kāds retais students vai budžeta ceļotājs.
Kajītē dabūju vietu līdzās kādam japānim, brauciens ir ilgs, tāpēc daudz sarunājāmies.
Japānis ceļojot pa pasauli ar motociklu un jau ir apmeklējis lielāko daļu valstu. Šoreiz gan došoties no Vladivostokas līdz Eiropai pa Sibīrijas ceļiem.
Jautāju viņam: - Vai nav bail vienam pašam?
Japānis dzīvespriecīgi smaidot atbild, ka ir bijis gan Afganistānā, gan Tuvajos Austrumos, gan Dienvidamerikā un nekur nebija tā, ka smaids un labsirdīga saruna neaizvestu vajadzīgā virzienā. Nē, bail neesot.
Visu vakaru pavadījām pie garām sarunām pie alus vērojot jūru un no rīta bija mūsu laiks šķirties. Es devos mājās, viņš devās ceļojumā.

Pēc dažām nedēļām lasot avīzi atradu rakstu par kādu japāņu motociklistu, kurš esot piestājis uz nakti netālu no ciema austrumsibīrījā un vietējie iedzīvotāji viņu noslaktēja, nozogot mantas un motociklu.


***

Ja stāsta pirmā daļa varētu būt vai nebūt viņa garadarbs, tad otrā puse tiešām ir notikusi: https://www.gazeta.ru/auto/2012/05/31_a_4607925.shtml