| Aizbraucu uz Eiropu, bet pieredze ir tik saraustīta, ka stāsts neiet loģiski kopā. Tā ir tāda kā filma no nesaistītām epizodēm, kuras kopā saista kaut kas netaustāms.
Pirmajā dienā francūži aizveda līdz Andorai. No Andoras spilgtākās atmiņas ir kumelītes kalnos, elektriskais gans kurš sadeva man pa nagiem un jau Francijas pusē neparasti aukstā Ariēžes upe, gar kuru auga tik smuki ziedi, ka man šķita, ka nekur citur tik smukus lauku ziedus nemaz nebiju redzējis. Taraskonā pie Ariēžes neliela, kādus tūkstots gadus veca baznīciņa un dumjās mīlas dārzs blakus. Bija jau desmit vakarā, bet kāda kundze ielūdza apskatīt baznīcu no iekšas. Esot vismazāk elektrificētā baznīca Francijā, ar bišu stopu pie Marijas kājām uz jumta.
Citu dienu ar francūžiem ēdām tapas, dzērām sangriju un skaļi runājām.
Tūlūze atgādināja Daugavpili, bet tādu kā sapņu Daugavpili. Tie paši sarkanie kieģeļi un Daugava, jeb Garona pa vidu. Arī centra izmērs ir kājām cauri izstaigājams. Manā istabā Tūlūzē naktī no ielas salīda kodes un pulcējās ap sienas lampu, no kurienes es viņas lasīju ar salvešu palīdzību. Tūlūzes ielas smird pēc žāvētas gaļas un gaļa, ak cik laba tur bija gaļa. Pat nebūdams pārāk liels gaļas cienītājs spēju to novērtēt.
Līverpūle satika ar ziemeļu kaiju klaigāšanu. Kaijas ir boss: lido virs cilvēku galvām un pārvalda visu pilsētu. Laiks ir drēgns, katru dienu līst vai ir apmācies un jūras vējš samaisa kaiju klaigāšanu ar mūzikas skaņām, un mūzikas Līverpūlē ir daudz.
Stambulā palūdzu bālai pusaudžu meitenei aiz bāra letes kafiju, kura ļoti centās runāt angļu valodā. Viņai acīs bija tik daudz ciešanu, bet varēja būt tā, ka tā bija mana izdoma pēc Stambulas atmiņu grāmatas un tās aprakstiem par impērijas atliekām tur un šur Stambulā.
Aizbraucu ciemos uz Villefranche-de-Lauragais (kā to pieraksta latviski?). Pēc pasēdēšanas saulē izžāvētā dārzā un pastrīdēšanos par to, vai blakus laukā aug kukurūza vai griķi, aizgājām meklēt ko paēst. Darbojās tikai kāda basku burgerbode, kur bija labākie burgeri nekā vispāri jebkur. Bet nu, ja burgerī iesviež kamambēra siera ripas pusi, tad viņš būs labs.
Minhenē vācieši pārsteidza ar humora izjūtu. Tāds smieklīgs, labdabīgs humors. Arī ēdiens pēc Līverpūles likās visai labs. Man liekas, ka Vācijā es varētu dzīvot, jo tīri pēc sarunām vācieši likās tuvi un labi saprotami. Apmēram kā Latvijā, mīnus tā padomiskā paviršība.
Lurdā nejutu neko īpašu, bet pa kalniem staigājot savādā kārtā gribējās raudāt. Un tik ļoti, ka gāju pa kalnu un skatījos tviteri lai neraudātu, bet bija jāskatās apkārt, jo skati bija labi.
Un tomēr, Tūlūzē gribētu atgriezties. Diezgan stūraina vieta, bet sociālā dzīve tur bija bagāta, ka man sāka šķist, ka velti izniekoju laiku Tokijā, jo runāšana ar citiem cilvēkiem ir svarīga. |