bettyboob

Nekad vēl nebiju bijusi tik smalkā un skaistā dzimšanas dienas ballītē, un pateicoties neticamai veiksmei, tā bija manas dzimšanas dienas ballīte. Vakariņojām pludmalē lāpu un sveču gaismā, okeāns elpoja silti un rimti, un man nebija nekādu šaubu, ka tieši tā izskatās paradīzē. Taču, kad gribējām doties mājās, uzzinājām, ka pēdējais autobuss aizbraucis mūs negaidot. Vienīgā iespēja esot maksāt 500 peso un braukt ar taksi. Taču mēs nospriedām, ka iespēju vienmēr ir vairāk nekā viena, un devāmies uz lielo ceļu. Kas būs, būs - Dieviņš taču nav aizmirsis, ka man ir dzimšanas diena.

Brīdi soļojām tumsā un klusumā, visapkārt tumši džungļi. Mēs ar Evu mēģinājām ar skatienu apstādināt garāmbraucošās mašīnas un viena nobremzēja ar. Iekšā sēdošais meksikānis laipni piedāvājās aizvest līdz Pto.Vallartai, viņš uz turieni braucot. Un tad pierādījās, ka Dieviņš tiešām atcerās manu dzimšanas dienu. Visu ceļu nenolaidu acis no spidometra, kas rādīja vidēji 140km/h, Eva meta krustus un skaitīja tēvreizi, Krišs mēģināja slēgt līgumus ar augstākiem spēkiem (ja šitas beigsies labi, viņš gatavs vienā vakarā noēst milzīgo dzimšanas dienas torti). "Neuztraucieties, mašīna zina ceļu, katru dienu te braucam" bezbēdīgi noteica meksikānis un pasniedzās pēc alus bundžas, lai iedzertu ēl vienu malciņu (tajā brīdī gandrīz zaudējām ceļu zem riepām). Lieki teikt, cik laimīgi bijām kad beidzot nostājāmies paši uz savām (trīcošajām) kājām. Pēc brīža ēdām torti uz terases un jūtāmies bezgala pateicīgi par skaisto dienu un tās laimīgo noslēgumu. Gracias a dios y todos los santos!

p.s.
Evas versija:
http://evasgramata.blogspot.com/2009/05/santas-dzimsanas-diena.html

Līcītī zivis čum un ņudz - to ir tik daudz, ka peldoties sitas gar stilbiem. Vietējie paņem nelielu tīklu, uzrāpjas uz gumijas riepas, iepeld tā dziļāk un pēc brīža nes arā lomu svilpodami. Arī mēs ar Evu domājam, ka tā varam, tik vajadzētu kādu, kas pamāca. Pieeju klāt pāris zvejniekiem un uzsāku sarunu. Kā tad ir, jautāju, vai šite labi ķeras? Nūūūū, dažreiz ķeras dažreiz ne, atbild viens no viņiem. Un kad tad te labāk ķeras – no rīta vai vakarā? Nūūū, dažreiz no rīta, dažreiz vakarā. Mēs ar draudzeni arī gribam zvejot, pamācīsiet? O jā, claro que si, nāciet mañana, iemācīsim! Nu ko, tagad tikai jānopērk tīkls un var ķerties pie darba. Ziņošu kā mums gāja un ko noķērām (visticamāk, būs doradas vai huachinango).

Alberto apsolīja svētdien aizvest mūs uz savu kalnu rančo, kur esot zirgi un baseins. Taču dzīve ir neparedzama, un sieva liek nabadziņam doties viņai līdzi uz pludmali. Abi sastrīdas, Alberto ir aizvainots un tāpēc, saprotams, braukt nekur nevar.

Nu nekas, dodamies augšā kalnos paši saviem spēkiem. Braucam autobusā pa kalnu serpentīnu un elšam sajūsmā, jo vienā pusē ir džungļi, klintis, palmu birzis un agavju lauki, otrā – zils zils okeāns. (Lielāko daļu brauciena Eva mani pierunā palikt Meksikā). Pēc stundas nokļūstam kalnu ciematiņā, kas ar savām krāsainajām mājiņām un vīriem sombrero šķiet izkāpis no bilžu grāmatas. Pusdienās ēdam pārdabiski gardu sviestā ceptu dorado. Paēduši ejam pa ceļu, cerībā nonākt līdz kalna malai un redzēt sauli iekrītam okeānā. Pakalnā slejas zeltīti un gaišzili krusti – tie ir kapi. Krustcelēs mūs sveicina sīka brūna večiņa un aicina ienākt „nuestro pueblo de todos” (visu ļaužu ciems) rādot uz augšu debesīs (smejas) un uz kapiem (pakalnā). Ejam viņai līdzi un te nu mēs ar Evu abas apraudamies, jo krāsainie ziedi, vainagi, marijas, jēzuliņi un dūmakainie kalni visapkārt ir tik neprātīgi skaisti. Ir dia de madre un uz flīzētajām kopiņām satupušas daudzgalvainas famīlijas.

( tālāk )

Vakar beidzot bija diena, ko pavadījām pie baseina (baseinus viņi šeit nezkāpēc sauc par alberkām nevis piletām, kā Argentīnā). Briesmīgi smalka viesnīca, milzu baseins, aiz kura strēķītis privātās pludmales, tad žogs, apsargi ar automātiem, tad parastā pludmale un okeāns. Pusstundu pakaifojām, izplunčājāmies, dabūjām sarkanas sejas, un tad es sapratu, ka bezdarbība arī ir jātrennē. Sāku peldēt pāri baseinam no vienas palmas līdz otrai. Drīz apnika. Pagāja vēl stunda. Aizmigu. Beigās izgāju mirstīgo pludmalē uzpīpēt un pavērot okeānu. Garām aizpeldēja butaforisks pirātu kuģis, no kura skanēja dažādas dīvainas skaņas - tā kā brēcieni, tā kā vaimanas. Izrādās, tā te tāda tūristu izklaide - visus sadzen uz šitāda kuģa, uzliek galvā pirātu cepures un riņķo pa līcīti, biedējot, ka tūlīt uzbruks jūras briesmoņi un visus apēdīs. Nu ko, katrs pa savam izklaidējas.

Kad beidzot nokļuvām mājās, ieraudzījām četrus tēvaiņus (plus pilna piekabe viņu bērneļu), kas Mario uzraudzībā demontēja nost elektrības skaitītāju. Tikai plombi noņemt neesot izdevies, nācies noņemt visu. Pa nakti darbnīcā sataisīšot un rīt uzlikšot atpakaļ. Mēs ar Evu skatamies platām acīm un kādu brīdi esam pilnīgi mēmas. Pēc mirkļa Eva izstosta - a kas notiks, ja to ieraudzīs energo kantoris? Da nekas nenotiks, bez tam mañana tak viss būs kārtībā. Šādi solījumi gan nav pārāk mierinoši, tomēr vismaz ir gaisma (pie kam par brīvu, jo nav jau skaitītāja). Interneta vēl nav, bet Evai jānosūta fails uz tipogrāfiju, tāpēc ņemam manu kompi un skrienam uz VIPs - kafejnīcu ar wireless, kas strādājot līdz pusnaktij. Nekā, VIPs strādā līdz 11tiem, knapi paspējam iesprukt pa durvīm pirms tās tiek aizslēgtas. Manam kompim beidzas baterija tieši minūti pēc tam, kad fails ir aizsūtīts. Fū, notraukušas sviedrus un nospriedušas, ka pats Pīrss Brosnans varētu mūs apskaust, palaižam šai dienai beigu kadrus.

Meksikāņu seriāli ir pliekana zupiņa salīdzinot ar šejienes īstās dzīves dedzinošajām kaislībām.
Jau vairākas dienas pavadām spriedzē un neziņā kas nu būs. Vai Aracelli rokaspuiši piekaus Mario? Vai viņas aizvainojuma bultas skars arī mūs? Vai dzīve Puerto Vallartā kļūs neiespējama?

Situācija un darbojošās personas sekojošas: Aracelli, apmēram 45g. veca lēdija ar lauvenes grāciju un tīģerienes sakodienu. Viņai pieder īpašumi Pto. Vallartas smalkākajās adresēs, un tās tik tiešām ir ļoti ļoti dārgas adreses. Viņa vienlaikus runā pa diviem mobilajiem un radio rāciju. Taču papildus tam viņa ir cilvēks ar plašu sirdi - kā palma, kuras pavēnī glābjas saules nogurdinātie.

Mario ir ne ļoti izskatīgs, toties visādīgi šarmants puisis ar nesaprotamu nodarbošanos un lielisku humora izjūtu. Abi bija pāris veselu gadu bet nupat izšķīrās. Nu un drāma ir klasiska - kurš ar ko tagad drīkst / nedrīkst draudzēties. Taču sižeta vienkāršība tik ļoti kontrastē ar drāmas intensitāti, ka to jau var saukt par orkānu ūdensglāzē. Aizdomu pilnas īsziņas (vai Mario šodien bija pie jums ciemos? vai viņš pie jums tagad dzīvos?), garumgaras pārrunas (ko viņa teica, ko viņš teica). Mario saka, ka viņam draudēts ar izrēķināšanos. Vienu brīdi nobīstamies ne pa jokam, jo šķiet, ka tiekam izsekoti (Eva ierauga Aracelli telefonā zvanus mūsu kaimiņienei). Eva un Krišs ar steigu izvāc no Aracelli mājiņas savus datorus, jo no viņas varot sagaidīt visu. Gaiss kļūst tiktāl sabiezējis, ka cērt kaut ar mačeti.

Bet tad pēkšņi viss mainās. Aracelli iesēdina mūs savā elegantajā apvidus auto un ved uz ūberkrutās viesnīcas Bay View Grande baseinu. Skan mūzika un Aracelli dzied līdzi "quiero quedarme en tus abrazos" un balsī viņai tāda smeldze, ka es pēkšņi viņu tā saprotu. Kā sieviete sievieti. Kurš gan no mums nedara muļķības mīlas dēļ, nodomāju, un tad jau arī drāma atšķetinās un lielie viļņi klusītēm norimst.

Starp citu, par to gripu. Kad iegājām hospitāli, mums ļoti atvainojās un palūdza uzvilkt sejas maskas. Esot saņemtas instrukcijas, ka tā vajag. Paši ārsti tās nēsā uzkarinātas kaklā un plēš jokus par lielo briesmīgo TO, kuru neviens nav ne redzējis ne saticis. Nav arī dzirdēts par nevienu, kurš būtu saslimis, bet te ir Meksika - runas izplatās kosmiskā ātrumā. Esot šeit tiešām nāk smiekli par sacelto histēriju, jo nekādas gripas taču nav. Nu un vispār, ja Meksikā ir gripa, tad Tokiju 1921.gadā nopostīja Godzilla.

Pieslēgt gāzi, elektrību, internetu un sagādāt ūdeni - pārdrošs plāns vienai dienai Meksikā.

No rīta abas ar Evu apsēžamies pie vārtiņiem, lai sagaidītu gāzes vīru, un tad pēkšņi lietas sāk notikt pašas no sevis. No garāmbraucoša ūdens vedēja dabonam ūdeni. Pēc stundiņas divām parādās arī gāzes vīrs, kurš ienes mājā gāzes balonus un paziņo, ka pieslēgt gan nevarēs, jo viss ir sarežģīti (pat neiespējami). Taču mēs ar Evu taisam kaķa actiņas un solāmies atdot savus pēdējos peso, ja vien viņš būtu tāds varonis un to gāzi tomēr pieslēgtu. Vēl pēc brīža vāram uz gāzes plīts ūdeni un dzeram kafiju uz terases.

Tālāk dodamies uz elektrības kantori. Tur rinda pa trīs kvartāliem, pašā pusdienas svelmē stāv vecīši, sievietes ar zīdaiņiem un mazi bērni (kņada neaprakstāma). Taču ar mums kopā ir Mario, kurš pamanās apiet rindu un visu noskaidrot. Izrādās, dzīvoklim ir 4000 peso elektrības parāds, kas jāsamaksā un tad pēc nedēļas pieslēgs. Tas mums nepatīk, tāpēc ķeramies pie plāna B. Mario veic dažus zvanus, un drīz vien ierodās puiši ar zāģiem un laužņiem un ķeras klāt aizplombētajam skaitītājam (tas šeit esot pilnīgi normāli). Tomēr ar zāģi nepietiek, un jaunieši aiziet meklēt labākus instrumentus. Atgriezīšoties pēc stundas.

Tikmēr mēs ar Evu ejam uz hospitāli - ārstēt viņas sāpošo vēderu. Te lieti noder mana ceļojumu apdrošināšana, vienīgi Eva gandrīz iekrīt, kad nespēj atbildēt cik viņai (man) gadu. Nopriecājamies, ka peso zīme ir tāda pati kā dolāram un ceram, ka apdrošināšanas kompānija par to neaizdomāsies... Nu ko, te arī mana pirmā Meksikā nopelnītā nauda - 100 dolāri, kas patiesībā ir peso.

Kad atgriežamies, elektrības nav, toties ir atvērušās debesis un dārzā ir sākusies mango krusa. Strādnieki cērt mango koka zarus, lai augļi nekristu blakus esošās Montesorī skolas bērneļiem uz galvas, bet mēs stāvam apakšā un nolasām ražu. Esam jau pamatīgi nogurušas, tomēr vēl aizejam uz Telecable un mēģinām sarunāt internetu. Nekā - vajag rekomendācijas no diviem meksikāņiem, bet mums ir tikai viens. Jau pēdējiem spēkiem nokļūstam tako ēstuvē, paēdam, atnākam atpakaļ, sēžam tumsā uz terases pļāpādami. Elektrības nav, interneta nav, tomēr sajūta tāda, ka paveikts neiespējamais.

Tālākie notikumi ir tik dramatiski, ka atbīda praktiskos jautājumus otrajā plānā.
Bet par to mazliet vēlāk.

Es tikko redzēju delfīnus un iguānu! Delfīni rotaļājās līcītī, bet iguāna (liela un zaļa) pārskrēja pāri ceļam manā priekšā un žviukt! bija kokā. Dārzā pilna zeme ar gataviem mango, tiem noplēš miziņu un ēd ļaujot sulai tecēt pār zodu. Lai veldzētu slāpes un glābtos no karstuma, dzer kokospienu, bet mīkstumu apēd ar čili. Vārdsakot, esmu nokļuvusi sapnī, no kura negribas pamosties, tik lieliski viss ir. Eva un Krišs mūs visādos veidos lutina. Nu un vispār es esmu trakoti laimīgs cilvēks, jo manas vēlēšanās atkal vienkārši ņem un piepildās.

Starp citu, Meksikā pa kluso esot legalizēta marihuāna. Un nekādas gripas te nav un nekad nav bijusi, bet visa šī jezga bija vajadzīga tikai, lai novērstu uzmanību no fakta, ka amerikāņi pa lēto nopirkuši visu Meksikas naftu. Tā lūk. Toties reisā no Amst. uz Mehiko varēja izvēlēties vietas kādas vien sirds kāro un gulēt pa trim krēsliem, jo lidmašīnā bija vien pārdesmit pasažīeri. Trīs no tiem eiropieši - mēs ar Tomu un vēl kāda šveiciete, kas dzīvo Meksikā 30 gadus.