Visu ļaužu ciems
May. 11th, 2009 | 05:24 pm
No:: san
Alberto apsolīja svētdien aizvest mūs uz savu kalnu rančo, kur esot zirgi un baseins. Taču dzīve ir neparedzama, un sieva liek nabadziņam doties viņai līdzi uz pludmali. Abi sastrīdas, Alberto ir aizvainots un tāpēc, saprotams, braukt nekur nevar.
Nu nekas, dodamies augšā kalnos paši saviem spēkiem. Braucam autobusā pa kalnu serpentīnu un elšam sajūsmā, jo vienā pusē ir džungļi, klintis, palmu birzis un agavju lauki, otrā – zils zils okeāns. (Lielāko daļu brauciena Eva mani pierunā palikt Meksikā). Pēc stundas nokļūstam kalnu ciematiņā, kas ar savām krāsainajām mājiņām un vīriem sombrero šķiet izkāpis no bilžu grāmatas. Pusdienās ēdam pārdabiski gardu sviestā ceptu dorado. Paēduši ejam pa ceļu, cerībā nonākt līdz kalna malai un redzēt sauli iekrītam okeānā. Pakalnā slejas zeltīti un gaišzili krusti – tie ir kapi. Krustcelēs mūs sveicina sīka brūna večiņa un aicina ienākt „nuestro pueblo de todos” (visu ļaužu ciems) rādot uz augšu debesīs (smejas) un uz kapiem (pakalnā). Ejam viņai līdzi un te nu mēs ar Evu abas apraudamies, jo krāsainie ziedi, vainagi, marijas, jēzuliņi un dūmakainie kalni visapkārt ir tik neprātīgi skaisti. Ir dia de madre un uz flīzētajām kopiņām satupušas daudzgalvainas famīlijas.
Vakarā ilgi sēžam pieturā gaidot autobusu un skatoties ciema dzīvi. Ar lielu blīkšķi taksometrs iebrauc sānos spoži zilai sportiskai hondai. Tajā brīdī mēs vēl nezinām, ka hondā sēž ciema pirmais puisis, tāpēc brīnāmies, ka taksists (kurš nav vainīgs) pabrauc maliņā un izskatās melns un maziņš (visās nozīmēs). Pirmais ciema puisis nopļaujas pa logu un aizbrauc, tomēr pēc brīža ir atpakaļ, un ne jau viens. Toties visi takši pazūd kā nebijuši. Sākas ilga ritualizēta braukāšana šurpu turpu, pagriezienus neviens nerāda, visi pīpina un brauc viens otram virsū, par mata tiesu izvairoties no sadursmes. To visu diezgan garlaikoti vēro vīri sombrēro un visi tie pārdesmit cilvēki, kas gaida autobusu. Bērni, suņi un vistas maisās pa kājām, smaržo pēc lietus un ceptas gaļas. Sāk zibeņot. Gaidām lietu un autobusu, jau satumst, bet nenāk ne viens ne otrs.
Nu nekas, dodamies augšā kalnos paši saviem spēkiem. Braucam autobusā pa kalnu serpentīnu un elšam sajūsmā, jo vienā pusē ir džungļi, klintis, palmu birzis un agavju lauki, otrā – zils zils okeāns. (Lielāko daļu brauciena Eva mani pierunā palikt Meksikā). Pēc stundas nokļūstam kalnu ciematiņā, kas ar savām krāsainajām mājiņām un vīriem sombrero šķiet izkāpis no bilžu grāmatas. Pusdienās ēdam pārdabiski gardu sviestā ceptu dorado. Paēduši ejam pa ceļu, cerībā nonākt līdz kalna malai un redzēt sauli iekrītam okeānā. Pakalnā slejas zeltīti un gaišzili krusti – tie ir kapi. Krustcelēs mūs sveicina sīka brūna večiņa un aicina ienākt „nuestro pueblo de todos” (visu ļaužu ciems) rādot uz augšu debesīs (smejas) un uz kapiem (pakalnā). Ejam viņai līdzi un te nu mēs ar Evu abas apraudamies, jo krāsainie ziedi, vainagi, marijas, jēzuliņi un dūmakainie kalni visapkārt ir tik neprātīgi skaisti. Ir dia de madre un uz flīzētajām kopiņām satupušas daudzgalvainas famīlijas.
Vakarā ilgi sēžam pieturā gaidot autobusu un skatoties ciema dzīvi. Ar lielu blīkšķi taksometrs iebrauc sānos spoži zilai sportiskai hondai. Tajā brīdī mēs vēl nezinām, ka hondā sēž ciema pirmais puisis, tāpēc brīnāmies, ka taksists (kurš nav vainīgs) pabrauc maliņā un izskatās melns un maziņš (visās nozīmēs). Pirmais ciema puisis nopļaujas pa logu un aizbrauc, tomēr pēc brīža ir atpakaļ, un ne jau viens. Toties visi takši pazūd kā nebijuši. Sākas ilga ritualizēta braukāšana šurpu turpu, pagriezienus neviens nerāda, visi pīpina un brauc viens otram virsū, par mata tiesu izvairoties no sadursmes. To visu diezgan garlaikoti vēro vīri sombrēro un visi tie pārdesmit cilvēki, kas gaida autobusu. Bērni, suņi un vistas maisās pa kājām, smaržo pēc lietus un ceptas gaļas. Sāk zibeņot. Gaidām lietu un autobusu, jau satumst, bet nenāk ne viens ne otrs.