Kā iekārtot dzīvi Meksikā
May. 7th, 2009 | 12:50 pm
No:: san
Pieslēgt gāzi, elektrību, internetu un sagādāt ūdeni - pārdrošs plāns vienai dienai Meksikā.
No rīta abas ar Evu apsēžamies pie vārtiņiem, lai sagaidītu gāzes vīru, un tad pēkšņi lietas sāk notikt pašas no sevis. No garāmbraucoša ūdens vedēja dabonam ūdeni. Pēc stundiņas divām parādās arī gāzes vīrs, kurš ienes mājā gāzes balonus un paziņo, ka pieslēgt gan nevarēs, jo viss ir sarežģīti (pat neiespējami). Taču mēs ar Evu taisam kaķa actiņas un solāmies atdot savus pēdējos peso, ja vien viņš būtu tāds varonis un to gāzi tomēr pieslēgtu. Vēl pēc brīža vāram uz gāzes plīts ūdeni un dzeram kafiju uz terases.
Tālāk dodamies uz elektrības kantori. Tur rinda pa trīs kvartāliem, pašā pusdienas svelmē stāv vecīši, sievietes ar zīdaiņiem un mazi bērni (kņada neaprakstāma). Taču ar mums kopā ir Mario, kurš pamanās apiet rindu un visu noskaidrot. Izrādās, dzīvoklim ir 4000 peso elektrības parāds, kas jāsamaksā un tad pēc nedēļas pieslēgs. Tas mums nepatīk, tāpēc ķeramies pie plāna B. Mario veic dažus zvanus, un drīz vien ierodās puiši ar zāģiem un laužņiem un ķeras klāt aizplombētajam skaitītājam (tas šeit esot pilnīgi normāli). Tomēr ar zāģi nepietiek, un jaunieši aiziet meklēt labākus instrumentus. Atgriezīšoties pēc stundas.
Tikmēr mēs ar Evu ejam uz hospitāli - ārstēt viņas sāpošo vēderu. Te lieti noder mana ceļojumu apdrošināšana, vienīgi Eva gandrīz iekrīt, kad nespēj atbildēt cik viņai (man) gadu. Nopriecājamies, ka peso zīme ir tāda pati kā dolāram un ceram, ka apdrošināšanas kompānija par to neaizdomāsies... Nu ko, te arī mana pirmā Meksikā nopelnītā nauda - 100 dolāri, kas patiesībā ir peso.
Kad atgriežamies, elektrības nav, toties ir atvērušās debesis un dārzā ir sākusies mango krusa. Strādnieki cērt mango koka zarus, lai augļi nekristu blakus esošās Montesorī skolas bērneļiem uz galvas, bet mēs stāvam apakšā un nolasām ražu. Esam jau pamatīgi nogurušas, tomēr vēl aizejam uz Telecable un mēģinām sarunāt internetu. Nekā - vajag rekomendācijas no diviem meksikāņiem, bet mums ir tikai viens. Jau pēdējiem spēkiem nokļūstam tako ēstuvē, paēdam, atnākam atpakaļ, sēžam tumsā uz terases pļāpādami. Elektrības nav, interneta nav, tomēr sajūta tāda, ka paveikts neiespējamais.
Tālākie notikumi ir tik dramatiski, ka atbīda praktiskos jautājumus otrajā plānā.
Bet par to mazliet vēlāk.
No rīta abas ar Evu apsēžamies pie vārtiņiem, lai sagaidītu gāzes vīru, un tad pēkšņi lietas sāk notikt pašas no sevis. No garāmbraucoša ūdens vedēja dabonam ūdeni. Pēc stundiņas divām parādās arī gāzes vīrs, kurš ienes mājā gāzes balonus un paziņo, ka pieslēgt gan nevarēs, jo viss ir sarežģīti (pat neiespējami). Taču mēs ar Evu taisam kaķa actiņas un solāmies atdot savus pēdējos peso, ja vien viņš būtu tāds varonis un to gāzi tomēr pieslēgtu. Vēl pēc brīža vāram uz gāzes plīts ūdeni un dzeram kafiju uz terases.
Tālāk dodamies uz elektrības kantori. Tur rinda pa trīs kvartāliem, pašā pusdienas svelmē stāv vecīši, sievietes ar zīdaiņiem un mazi bērni (kņada neaprakstāma). Taču ar mums kopā ir Mario, kurš pamanās apiet rindu un visu noskaidrot. Izrādās, dzīvoklim ir 4000 peso elektrības parāds, kas jāsamaksā un tad pēc nedēļas pieslēgs. Tas mums nepatīk, tāpēc ķeramies pie plāna B. Mario veic dažus zvanus, un drīz vien ierodās puiši ar zāģiem un laužņiem un ķeras klāt aizplombētajam skaitītājam (tas šeit esot pilnīgi normāli). Tomēr ar zāģi nepietiek, un jaunieši aiziet meklēt labākus instrumentus. Atgriezīšoties pēc stundas.
Tikmēr mēs ar Evu ejam uz hospitāli - ārstēt viņas sāpošo vēderu. Te lieti noder mana ceļojumu apdrošināšana, vienīgi Eva gandrīz iekrīt, kad nespēj atbildēt cik viņai (man) gadu. Nopriecājamies, ka peso zīme ir tāda pati kā dolāram un ceram, ka apdrošināšanas kompānija par to neaizdomāsies... Nu ko, te arī mana pirmā Meksikā nopelnītā nauda - 100 dolāri, kas patiesībā ir peso.
Kad atgriežamies, elektrības nav, toties ir atvērušās debesis un dārzā ir sākusies mango krusa. Strādnieki cērt mango koka zarus, lai augļi nekristu blakus esošās Montesorī skolas bērneļiem uz galvas, bet mēs stāvam apakšā un nolasām ražu. Esam jau pamatīgi nogurušas, tomēr vēl aizejam uz Telecable un mēģinām sarunāt internetu. Nekā - vajag rekomendācijas no diviem meksikāņiem, bet mums ir tikai viens. Jau pēdējiem spēkiem nokļūstam tako ēstuvē, paēdam, atnākam atpakaļ, sēžam tumsā uz terases pļāpādami. Elektrības nav, interneta nav, tomēr sajūta tāda, ka paveikts neiespējamais.
Tālākie notikumi ir tik dramatiski, ka atbīda praktiskos jautājumus otrajā plānā.
Bet par to mazliet vēlāk.