bettyboob

Jau gandrīz nedēļu man nepāriet sajūta, ka debesis atvērušās un no tām pār mani birst dažādi labumi. Vispirms es tieku pie stūres Boingam. Pavisam pa īstam es paceļu lidmašīnu līdz 3000 pēdu augstumam, aizlidoju līdz Bolderājai, tad apmetu lociņu pa līcīti un laižos atpakaļ uz lidostu, kur ne bez īstā pilota palīdzības gludi piezemējos uz skrejceļa, domās dzirdot 140 pasažieru aplausus.

Nu labi, tas viss notika tikai gandrīz pa īstam - mācību centra lidojuma simulātorā, kur trennējas piloti un kur es tiku tikai pateicoties lielai neizskaidrojamai veiksmei. Simulatora lidmašīnas kabīne ir tieši tāda pati kā īstā - ar visiem neskaitāmajiem kloķīšiem, pogām un indikatoriem. Pa priekšējo logu redzams skrejceļš, pa labi - lidostas ēka. Instruktors ieslēdz motoru, tu apņēmīgi spied pedāļus, stūri velc uz sevi un piepeši jau esi debesīs! Un laime tad ir līdz galam īsta - līdz trīcošiem ceļgaliem un sirdij, kas sajūsmā dauzās gar ribām.

Protams, ne jau viss lidojums noritēja gludi - vienbrīd es attapos, ka ar purnu pa priekšu nesos pretī zemei un balss aiz kadra brīdina - Descending steadily, Crash in 2 minutes! Bet pilots noreaģēja momentā pagriezdams stūri vajadzīgajā virzienā, tā novēršot katastrofu.

Un tā es jau vairākas dienas staigāju starodama, un lai maz neliktos - šodien es beidzot dabūju riteni! Viņš ir melns, spīdīgs un ļoti glīts. Un es gribētu nopūst irrapirra un Bruņrupuci ar zelta putekšņiem, jo pateicoties viņiem es tiku pie šitā skaistuma!