Cerību plūdi un kaķa paradīze
Apr. 11th, 2009 | 07:45 pm
Laukos bērzu sulas plūst neapstādināmas kā tādi Iguazu ūdenskritumi. Es izstaigāju mežu, pagulēju sūnās, pie zilajiem un baltajiem sniegpulksteņiem. Svešos mežos es eju uzmanīgi - baidos saniknot vai aizvainot meža garu. Bet šitas ir savējais, pazīstams un labvēlīgs. Forši, ka ir savs mežs, pat ja tas ir tikai pavisam mazs mežs.
Kenijs otro mēnesi nav mājās, bet es tomēr nezaudēju cerību vēl kādreiz ieraudzīt viņa viltīgo rudo purnu. Varbūt viņš atgriezīsies tad, kad Jēzus būs augšāmcēlies? (rīt)
Ja ne, tad vismaz ceru, ka viņš būs nonācis kaķu Kenijā (stāsta, ka Kenija ir vieta uz zemes, kas visvairāk līdzinās paradīzei). Tādā gadījumā, mums nekas cits neatlikt kā noķert ciematā kādu no mazajiem rudajiem kaķēniem un likt cerības uz labajiem gēniem.
Toties Tantei atkal bija uznākusi drāma, jo dažiem ciemiņiem nekas nepatika - te grābekļi neasi, te Kagors par saldu. Es tikmēr, apskaidrības pārņemta, nolocīju daudz ceptas gaļas un desiņu, gavēni atliekot uz rītdienu.
Bet lai daudz neliktos maz, tikko saplēsu lielo 10 l burku svaigu bērzu sulu :((( šaušalīgi sāpīga sajūta - it kā pats dzīvības ūdens aiztecētu renstelē.
Kenijs otro mēnesi nav mājās, bet es tomēr nezaudēju cerību vēl kādreiz ieraudzīt viņa viltīgo rudo purnu. Varbūt viņš atgriezīsies tad, kad Jēzus būs augšāmcēlies? (rīt)
Ja ne, tad vismaz ceru, ka viņš būs nonācis kaķu Kenijā (stāsta, ka Kenija ir vieta uz zemes, kas visvairāk līdzinās paradīzei). Tādā gadījumā, mums nekas cits neatlikt kā noķert ciematā kādu no mazajiem rudajiem kaķēniem un likt cerības uz labajiem gēniem.
Toties Tantei atkal bija uznākusi drāma, jo dažiem ciemiņiem nekas nepatika - te grābekļi neasi, te Kagors par saldu. Es tikmēr, apskaidrības pārņemta, nolocīju daudz ceptas gaļas un desiņu, gavēni atliekot uz rītdienu.
Bet lai daudz neliktos maz, tikko saplēsu lielo 10 l burku svaigu bērzu sulu :((( šaušalīgi sāpīga sajūta - it kā pats dzīvības ūdens aiztecētu renstelē.