Par pelmeņiem
Dec. 27th, 2009 | 04:16 pm
Ziemsvētku rītā pacēlām astes un laidāmies prom uz laukiem. Es, Tante un viņas vecais, bet ņiprais golfiņš. Lai tiktu pāri lauku ceļa puskusušajām ledus dangām, visi trīs darījām ko nu kurš tai brīdī atzina par labāko - Tante no sirds blieza pa pedāļiem un grozīja stūri. golfiņš rūca kā tāds meža zvērs, bet es skaitīju tēvreizi un turēju čurikus.
Alberts mūs jau gaidīja ar karstām krāsnīm un izraktu taciņu blakus zaķa, putnu un, iespējams, vilka pēdām sniegā.
Tad mēs taisījām pelmeņus no trim gaļām - jēra, govs un cūkas. Alberts taisīja un mācīja mani, un es to visu nofilmēju. Mīcot mīklu, Alberts izstāstīja, ka pelmeņus iemācījies taisīt Pamirā, kur 3 gadus strādājis par radistu. Dzīvojis starp divām upēm vārdā Vanč un Pjanč. Tanīs upēs bijušas divu veidu zivis - marinka un asman. Tās ķēruši uz cikādēm. Vēl medījuši arharus - kalnu āžus. Medījuši arī zaķus, bet tie svoloči, vislaik bēguši pāri robežai uz Afganistānu.
Divas dienas mēs tos pelmeņus taisījām un sanāca kārtīgi labi. Alberts man tos iemācīja ēst ar sviestu un daudz melnajiem pipariem. Un uz atvadām uzdāvināja īsto pelmennīcu - pelmeņu taisāmo formu. Tā ka tagad nav variantu - man jākļūst par ģimenes otro galveno pelmeņu ekspertu (pēc Alberta).
Pelmeņi man patīk, jo tas ir īsts ēdiens, Tāds, ko ēdot, sajūti, ka stāvi abām kājām uz zemes. Jo to pašu pelmeni ēd gan eskimoss, gan tadžiks, gan krievs Sibīrijā, un kamēr viņš to dara, apstājas puteņi un vēji, un visās lietās ir kārtība.
Alberts mūs jau gaidīja ar karstām krāsnīm un izraktu taciņu blakus zaķa, putnu un, iespējams, vilka pēdām sniegā.
Tad mēs taisījām pelmeņus no trim gaļām - jēra, govs un cūkas. Alberts taisīja un mācīja mani, un es to visu nofilmēju. Mīcot mīklu, Alberts izstāstīja, ka pelmeņus iemācījies taisīt Pamirā, kur 3 gadus strādājis par radistu. Dzīvojis starp divām upēm vārdā Vanč un Pjanč. Tanīs upēs bijušas divu veidu zivis - marinka un asman. Tās ķēruši uz cikādēm. Vēl medījuši arharus - kalnu āžus. Medījuši arī zaķus, bet tie svoloči, vislaik bēguši pāri robežai uz Afganistānu.
Divas dienas mēs tos pelmeņus taisījām un sanāca kārtīgi labi. Alberts man tos iemācīja ēst ar sviestu un daudz melnajiem pipariem. Un uz atvadām uzdāvināja īsto pelmennīcu - pelmeņu taisāmo formu. Tā ka tagad nav variantu - man jākļūst par ģimenes otro galveno pelmeņu ekspertu (pēc Alberta).
Pelmeņi man patīk, jo tas ir īsts ēdiens, Tāds, ko ēdot, sajūti, ka stāvi abām kājām uz zemes. Jo to pašu pelmeni ēd gan eskimoss, gan tadžiks, gan krievs Sibīrijā, un kamēr viņš to dara, apstājas puteņi un vēji, un visās lietās ir kārtība.