bettyboob - Post a comment

Tā orientēšanās ir šausmīgi viltīgs sports. Nu nekādi nesanāk izšmaukt, paļauties uz čujņiku, pofigu vai "gan jau kaut kā". Ja iesi "uz dullo" vai "tad jau redzēs", zini, ka nāksies iet visu garo ceļu atpakaļ. Špikošana ir puslīdz drošs veids kā iebraukt auzās. Iemītās taciņas gandrīz ar garantiju ievedīs šaubās un maldos.

Vakar biju savā sestajā ziemas Magnētā. Pirmajos piecos katru reizi aplauzos jaunos veidos. Esmu turējusi karti otrādi un sajaukusi kompasa rādītāju puses, ilgi nesaprotot kas tas par vadātāju man piemeties. Esmu mēģinājusi sekot citiem, bet tas nostrādā vienu reizi no desmit. Vakar bija sasnidzis, un sniegā bija iemītas smukas takas (ko sauc par zilonenēm). Tā tikai šķiet, ka zilonenes palīdz. Īstenībā tās tikai ieslēdz nākamo grūtības līmeni, jo smalki jauc prātu.

Nezinu, kā es to izpelnījos, bet vakar piedzīvoju sarežģījumu, kas, cik noprotu, ir reti eksluzīvs un netiek gluži kuram katram - man saplīsa kompass. Tur, kur ir ziemeļi, viņš rādīja dienvidus (pārbaudīju, salīdzinot ar cita sportista kompasu). Tad gan es gribēju izstāties, tomēr sapratu, ka tāpat kaut kā jātiek uz finišu, kāpēc gan nepamēģināt to darīt pa punktiem.

Jā, un tagad nāksies paņemt pauzīti, jo esmu sačakarējusi celi. Cerams, līdz jaunam kompasam sadzīs.