bettyboob - Pārmaiņu suns ir klāt.

Pusgads Lauziņās. Vesels pusgads, jo tieši tik daudz arī vajadzēja, lai sajustos tiešām, pa īstam šeit. Vasara bija episka. Skaista un brīnumaina, par spīti dažām kataklizmām un arī pateicoties tām. Tā sākās ar ierašanos mežā - nekādas pārvākšanās nebija, es vienkārši atbraucu un paliku. Tas, protams, nebūtu noticis, ja nebūtu noticis attālinātais darbs. Jo diezvai es būtu sadūšojusies bāzt tās savas ķepas tik nezināmos ūdeņos.
Vēl bija 100 vauziņu dienas un kopš tā laika, domājot par savu iekšējo pasauli, daudz izmantoju suņu metaforas. Man te ir iekšējais kucēns, ķepas, kuras zina taku tumsā, arī melnais suns, utt. Viena no spēcīgākajām metaforām ir Pārmaiņu suns. Viņš vienmēr tepat kaut kur ganās (ik pa brīdim pazib krāsaina aste), bet tā ir mana izvēle - laist viņu iekšā vai mēģināt ignorēt.
Rudenī, līdz ar tumsas iestāšanos, iestājās lūzuma brīdis, kad padevos šaubām un bailēm. Kā būs ziemot mežā, vai es te neiesalšu tumsā un aukstumā uz mūžiem, nu un vispār atnāks Lielais nezināmais. Bet tagad man beidzot ir sajūta, ka varu atvērt Pārmaiņu sunim durvis. Lai gan.. viņš jau pats ir klāt. Un kopā ar viņu 2 kucēni - Torvi un Trond. Grenlandes suņu mazuļi, kuru balstelēs jau tagad jūtams stingrs ziemeļu suņu spēks. Laiks kucēnu vauziņām?