Vauziņu laiks
Jul. 8th, 2020 | 07:24 pm
No:: san
Ir 93. vauziņu diena un man negribas apstāties. Suņi ir brīnišķīgi skolotāji un terapeiti. Viņu pasaule ir ļoti tieša. Tajā lietas ir tādas, kādas ir. Un šajā pasaulē ir vieta man. Ļoti svarīga vieta, ja vien es to vēlos (un ja man ir kārumi).
Un kādas dāvanas suņi māk sagādāt!
Lielākā dāvana ir tas, ka suņi vienmēr ir ļoti klātesoši, un viņi vienmēr ir viņi paši. Tas ir lipīgi. Lipīgs ir arī viņu spontānais priecīgums un dzīvīgums. Esot tāda aizrautīga un jautra bariņa vidū, vismaz uz to brīdi ir jāsmaida un jādzenājas viņiem līdzi, mēģinot kādu saķert un sabužināt.
Vēl viņi dāvina dziesmas. Katru rītu, vakaru, un arī katru reizi, kad kāds kaut kur aiziet, visi trīs korītī dzied. Tā dziesma ir kaut kas pārpasaulīgs un smieklīgs vienlaikus. Nesijai ir ļoti skaista, tīra un plaša dziedamā rīkle, bet Skudra vairāk ķērc, kā tāds mazs, pūkains Aksels Rouzs. Tomi ir smuks, ne pārāk spēcīgs tenoriņš. Bet visas trīs balsis kopā izklausās iespaidīgi, un nedaudz mistiski.
Arī pats 100 dienu projekts ir dāvana. Ļoti veiksmīgs formāts, kas strādā. Pirmās dienas ir grūtas, tu jūties stulbs un kaunīgs par savu sviestu. Tam jātiek pāri, līdz iejūties un sāc izbaudīt. Nav tik svarīgi, cik labs ir gala rezultāts. Svarīgākais ir 100 dienas pēc kārtas sadūšoties kaut ko uztaisīt un izlikt apskatei. Tā uzaug drosmes un radošuma muskuļi.
Šo 93. dienu laikā esmu iemācījusies, ka dzīve ir labāka tad, ja es to dzīvoju šobrīd. Un to, ka iekšējais kucēns ir jāsamīļo, tāpat kā iekšējais kritiķis, jo arī tas ir tikai nobijies kucēns. Un, ka Lielais Nezināmais atnāks tāpat, tad kāpēc gan to nesagaidīt ar interesi un cerībām. Nu un, protams, to, ka katrs pats ir savu vauziņu autors, bez kura stāsts nevar notikt.
Yours truly, editor in chief at Vauziņas
Un kādas dāvanas suņi māk sagādāt!
Lielākā dāvana ir tas, ka suņi vienmēr ir ļoti klātesoši, un viņi vienmēr ir viņi paši. Tas ir lipīgi. Lipīgs ir arī viņu spontānais priecīgums un dzīvīgums. Esot tāda aizrautīga un jautra bariņa vidū, vismaz uz to brīdi ir jāsmaida un jādzenājas viņiem līdzi, mēģinot kādu saķert un sabužināt.
Vēl viņi dāvina dziesmas. Katru rītu, vakaru, un arī katru reizi, kad kāds kaut kur aiziet, visi trīs korītī dzied. Tā dziesma ir kaut kas pārpasaulīgs un smieklīgs vienlaikus. Nesijai ir ļoti skaista, tīra un plaša dziedamā rīkle, bet Skudra vairāk ķērc, kā tāds mazs, pūkains Aksels Rouzs. Tomi ir smuks, ne pārāk spēcīgs tenoriņš. Bet visas trīs balsis kopā izklausās iespaidīgi, un nedaudz mistiski.
Arī pats 100 dienu projekts ir dāvana. Ļoti veiksmīgs formāts, kas strādā. Pirmās dienas ir grūtas, tu jūties stulbs un kaunīgs par savu sviestu. Tam jātiek pāri, līdz iejūties un sāc izbaudīt. Nav tik svarīgi, cik labs ir gala rezultāts. Svarīgākais ir 100 dienas pēc kārtas sadūšoties kaut ko uztaisīt un izlikt apskatei. Tā uzaug drosmes un radošuma muskuļi.
Šo 93. dienu laikā esmu iemācījusies, ka dzīve ir labāka tad, ja es to dzīvoju šobrīd. Un to, ka iekšējais kucēns ir jāsamīļo, tāpat kā iekšējais kritiķis, jo arī tas ir tikai nobijies kucēns. Un, ka Lielais Nezināmais atnāks tāpat, tad kāpēc gan to nesagaidīt ar interesi un cerībām. Nu un, protams, to, ka katrs pats ir savu vauziņu autors, bez kura stāsts nevar notikt.
Yours truly, editor in chief at Vauziņas