(no subject)
Aug. 6th, 2020 | 07:36 am
No:: san
Viena no lietām, kas man patīk vismazāk, ir suņu kašķi. Taču suņu pasaule nav tikai pūkaina un mīļa, un esot tajā nākas pieredzēt visas suņu dzīvnieciskuma puses. Mums ir divi suņi — Nesija un Skudra, kuras viena otru uzskata par konkurentēm un nelaiž garām iespēju parādīt kura ir galvenā. Šī iemesla dēļ dāmas dzīvo atsevišķi, un kašķu iespējamība ikdienā ir ierobežota. Bet. Cilvēkdzīvnieka prāts pilnīgi visas iespējamās situācijas nespēj izskaitļot.
Vakar mēs ar Nesiju devāmies mežā skriet kanikrosu. Pirmais nepatīkamais starpgadījums bija uzskriešana virsū seskiem, kuri čučēja bariņā uz takas. Suns ieskrēja seskos, sākās tracis, bet savācu savu zvēru (vinnējošā tehnika ir ņemt aiz pakaļkājām) un upuru nebija. Un tad pieskrien Skudra. Kurai tur nevajadzēja būt. Bet viņa bija. Pēc sekundes simtdaļas bija gatavs sākties arī kašķis, bet pirms pieslēdzās mans cilvēkprāts, instinktīvi uzgūlos virsū Nesei, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Kašķis izkūpēja, tā arī īsti nesācies, lai gan vienu nelielu skrambu plecā dabūju, pirms Skudra paspēja nobremzēt. Tā mēs kādu laiku gulējām, es uz 40kilogramīgā Nesika, kamēr Skudra ganījās apkārt meklējot sesku un vienu arī atrodot, bet es tur neko nevarēju padarīt. Tad Skudru aizveda mājās, bet mēs turpinājām skriet.
Par gulšanos virsū sunim izlasīju dramatiskā Blair Braverman stāstā par to kā viņa izglāba suņa dzīvību, uzguļoties viņam un aizstāvot ar savu ķermeni. Paldies Blērai, ka izstāstīja, un paldies jums, ka stāstat savus stāstus. Bet manējais vakar turpinājās uz drosmīgas nots, braucot ar kvadru un tā piekabi pa neceļu, kā arī skaldot malku. Esot uz kvadras es nodomāju — tā jūtas princese, kad ir savaldījusi pūķveidīgu rāpuli un tagad tas viņu klausa. Un man ir rozā mati, kā lai te nejūtas karaliski!
Vakar mēs ar Nesiju devāmies mežā skriet kanikrosu. Pirmais nepatīkamais starpgadījums bija uzskriešana virsū seskiem, kuri čučēja bariņā uz takas. Suns ieskrēja seskos, sākās tracis, bet savācu savu zvēru (vinnējošā tehnika ir ņemt aiz pakaļkājām) un upuru nebija. Un tad pieskrien Skudra. Kurai tur nevajadzēja būt. Bet viņa bija. Pēc sekundes simtdaļas bija gatavs sākties arī kašķis, bet pirms pieslēdzās mans cilvēkprāts, instinktīvi uzgūlos virsū Nesei, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Kašķis izkūpēja, tā arī īsti nesācies, lai gan vienu nelielu skrambu plecā dabūju, pirms Skudra paspēja nobremzēt. Tā mēs kādu laiku gulējām, es uz 40kilogramīgā Nesika, kamēr Skudra ganījās apkārt meklējot sesku un vienu arī atrodot, bet es tur neko nevarēju padarīt. Tad Skudru aizveda mājās, bet mēs turpinājām skriet.
Par gulšanos virsū sunim izlasīju dramatiskā Blair Braverman stāstā par to kā viņa izglāba suņa dzīvību, uzguļoties viņam un aizstāvot ar savu ķermeni. Paldies Blērai, ka izstāstīja, un paldies jums, ka stāstat savus stāstus. Bet manējais vakar turpinājās uz drosmīgas nots, braucot ar kvadru un tā piekabi pa neceļu, kā arī skaldot malku. Esot uz kvadras es nodomāju — tā jūtas princese, kad ir savaldījusi pūķveidīgu rāpuli un tagad tas viņu klausa. Un man ir rozā mati, kā lai te nejūtas karaliski!