bettyboob -

Nesen brāļai meitai bija dzimšanas diena - bērns vēlas aifonu, visiem jādāvina nauda. Respektēju vēlmi, taču tīri egoistiski aizdomājos par savu dāvināšanas prieku - man patīk dāvināt un dāvanām jābūt skaistām (ne obligāti pēc skata, arī vēstījums var būt skaists). Turklāt man jau bija pavīdējusi doma, ka varētu uzdāvināt meitenei vecmāmiņas, manas mammas, fotogrāfiju. Viņa vecmāmiņu nekad nav satikusi, un man šķita laba doma - iepazīstināt.

Aizbraucu un Ziepniekkalnu, apsēdos albumu kaudzes vidū un sāku tos šķirstīt, meklējot piemērotu bildi. Visi albumi izskatās vienādi - brūnos dermantīna vākos ar pelēkām kartona un caurspīdīgā pauspapīra lapām. Taču katrā iekšā savs dzīves posms - skola un studentu laiki, kāzas, bērni. Es, protams, esmu šos albumus pētījusi jau iepriekš, taču pamanīju, ka šoreiz redzu citādāk. Iepriekš vienmēr skatījos ar skumjām, it kā bēdīgās beigas - slimība un nāve - iekrāsotu visu pārējo mammas dzīvi pelēku, nespodru un nelaimīgu. Bet tagad es gandrīz vai sajutos šokēta ieraugot jautro, žilbinoši skaisto sievieti, kurai ir piedzīvojumi, pārgājieni, vīna dzeršana no pudeles kakliņa, skaistas kāzas un kas tik vēl ne. Apjēdzu, ka viņai taču bija pilna spektra dzīve, kur slīmība un nāve bija tikai viena no pieredzēm. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi kopš mammas nāves, un sanāk, ka visu šo laiku esmu par viņu domājusi caur nelaimes un ciešanu prizmu. It kā pēdējais dzīves posms būtu viņa visa. Un ir šausmīgs atvieglojums tagad, kad zinu - viņa bija daudz kas, viņa bija viss.

Ir pagājusi aptuveni nedēļa, un šis atklājums ir pilnībā izmainījis manas attiecības ar mammu. Un arī ar sevi, jo mamma ir daļa manis, viņa ir manī, viņa ir visur.

p.s. bērns, saņēmis fotogrāfiju, iesaucās - kas tā tāda? Nu re, tagad zina.