mmd's journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Tuesday, December 11th, 2018
09:36
Šorīt burvīga migla ārā, kas nedaudz kliedē tumsu un aicina - hei, ielien manos pēļos un guli; apskauj savus mīļos un čuksti; mēs esam tas, ko mēs daram starp nejaušībām.

(1 comment | ir ko piebilst)

Tuesday, December 4th, 2018
21:32 - Hmmm
Я: - Иммунитет, что за нафиг, почему у меня температура 40?
Иммунитет: - Я выбросил в кровь пирогены, которые добрались до центра терморегуляции в гипоталамусе и тот сместил точку равновесия в сторону теплопродукции.
Я: - К черту физиологию, зачем так много?
Иммунитет: - Обнаружено вторжение вируса, который не может долго существовать при температуре 40°С, поэтому я выбросил в кровь пиро...
Я: - А я?! Я тоже не могу долго существовать при температуре 40°С!
Иммунитет: - Обнаружено вторжение вируса, который...
Мозг: - Заканчивайте разговор, я отключаю сознание как самый энергозатратный процесс в организме, нам еще до 41 прогреться нужно.
Я: - Зачем?!!
Иммунитет: - Обнаружено вторжение вируса, который...
Мозг: - Иммунитет, он тебя уже не слышит. Только это... я до 42 греть не буду.
Иммунитет: - Обнаружено вторжение мозга, который...
Мозг: - Всё, всё, уговорил, черт языкатый.
Я: - Привет, парни!
Мозг и Иммунитет хором: - Да как так-то?
Я: - Знакомьтесь, это парацетамол.
Парацетамол: - Гипоталамус, ты не мог бы снизить чувствительность своих рецепторов к пирогенам?
Гипоталамус: - Легко.
Иммунитет: - А что, так можно было?
Вирус: - Йу-ху! 37,2! Я буду жииииииить!
Иммунитет: - Ну уж фигушки. Печень!
Печень (отрываясь от укладывания гликогена в заначку): - Ась?
Иммунитет: - Врубай цитохром Р450!
Печень (зевая): - Который из?
Иммунитет (ошарашенно): - А их несколько?
Печень (надевая очки, менторским тоном): - Цитохромы обнаружены во всех царствах живых организмов, известно более 50 тысяч различных вариантов фермента, а теперь все поименно...
Иммунитет: - Стоять! Не надо все. Что есть против парацетамола?
Печень (шурша справочниками): - Ну... CYP2E1 и CYP3A4, правда зависит от того, что будем делать - глюкуронизировать, сульфатировать или N-гидроксилировать, потому что если нам придется учесть следующие нюансы...
Иммунитет: - Нет, ты издеваешься?! Врубай все!
Печень: - Ты уверен?
Мозг: - Эммм.. иммунитет, печень дело говорит, давай обсудим.
Иммунитет: - Заткнулись оба! Операцией «Инфекция» руковожу я, так что, печень, врубай цитохромы, мозг, вырубай этого идиота.
Я: - Не получится, уже 36,6.
N-ацетил-р-бензохинонимин: - Всем привет! (Достает ножницы и начинает кромсать гепатоциты)
Иммунитет: - Это еще кто?
Печень: - ...и в таком случае около 15% парацетамола пойдет по этому пути, в результате чего мы получим чрезвычайно активный и мощный алкилирующий метаболит под названием... А. Он уже тут. Иммунитет, разгребай.
Иммунитет: - А чего это я?
Печень: - Ну ты настоял.
Иммунитет: - Ничего не знаю, у меня вирус, мне есть, чем заняться.
Печень: - Псс, мозг, хочешь немного острой печеночной недостаточности?
Мозг: - Сдурела? Нет, конечно!
Печень: - Тогда думай, что будем делать с N-ацетил-р-бензохинонимином.
Мозг (порывшись в долговременной памяти в гиппокампе): - Глутатионом его!
Печень (шурша справочниками): - О. Точно. Там есть сульфгидрильные группы. Отлично. Пусть к ним присоединяется вместо того, чтобы нормальные белки из строя выводить.
N-ацетил-р-бензохинонимин: - Э-э-э, полегче, это необратимо!
Печень: - Я в курсе, глутатион, фас!
Глутатион: - Кусь!
Вирус: - А я уже в кардиомиоцитах!
Я: - Иммунитет, что за хрень?!
Иммунитет: - Ничего не знаю, у меня руки связаны, температура нормальная, сами разбирайтесь.
Я: - И сколько тебе нужно?
Иммунитет: - Хотя бы 38,5°С
Я: - Мозг, сможем вернуть как было, но не как было?
Мозг: - Ну... Гипоталамус?
Гипоталамус: - Ага, уже сможем, печень весь парацетамол разобрала.
Печень (пришивая на себя очередную заплатку): - Не щадя живота своего, между прочим.
Я: - Всё, всё, выздоровлю - подкину тебе глюкозы из пироженок.
Печень (мечтательно): - Еще один погребок под гликоген вырою.
Поджелудочная железа: - Я всё слышу!
Гипоталамус: - 38,5!
Иммунитет: - Ну всё, щас я его (ускоряет синтез антител, активирует лимфоциты-убийцы).
Вирус: - Опаньки.
Антитела (облепляя вирус): - Наша прелесссссть!
Макрофаги: - Кусь!
Лимфоциты-убийцы: - Шмяк!
Вирус: - Я еще be back...back...back...
Иммунитет: - Не надейся, я тебя запомнил.
Гипоталамус: - Ну что, точку равновесия можно возвращать на место?
Все хором: - НУЖНО!!!
Я: - Фух. Справились.
Иммунитет: - Обнаружено вторжение бактерии! Пирогены, товсь!
Все: - Ну ** твою ****!!!

Алексей Водовозов (с)

(ir ko piebilst)

Saturday, September 29th, 2018
02:15 - RTU Zinātnieku Nakts
Vecāki, ja jums bērni mācās mākslas skolās, vediet viņus uz RTU Arhitektūras fakultāti un pārējām nodaļāsm, kas nu tur atrodas. Un to saka mans bērns, ar 5 gadu pieredzi mākslas skolā. Pie velna muzejus, kur katru gadu viens un tas pats.

- - -

Droši vien, ka darba dienās, kad ēka ir pilna ar studentiem, tur ir vēl kāds papildus "draivs".
-Tēti, es negribu mācīties. Bet es gribu mācīties šeit, būt šajās telpās.

- - -

-Kāpēc Tu nekad man neteici, ka Tev arī bērnībā bija sapnis kļūt par arhitektu?
-Es negribēju Tevi iespaidot. Tev jādzīvo sava dzīve un jāizvēlas savs ceļš.
-Bet man būtu paticis zināt, ka arī Tev gribējās kļūt par arhitektu.

- - -

Es gribētu tikt tajā telpā, kur logi ir necaurspīdīgi. Un tajā klasē, kur var redzēt, ka ir bardaks un nekārtība. Tur kaut kas ir.

(2 comments | ir ko piebilst)

Friday, September 21st, 2018
08:55 - 41,5
Katrs var nodzīvot savu dzīvi iespējami labākajā veidā, ja tikai to grib un mēģina.

(ir ko piebilst)

Monday, September 17th, 2018
08:01
Piektdien debesis bija skaistas - tādas, ko sauc par dzidrām, kristāltīrām. Pati zemeslode ietīta zilā glazūrā, bet augšā tumši, tumši zila, lai neteiktu melna bezgalība.Virs pilsētām gubu mākoņi bija sablīvējušies apaļās čupiņās, gluži kā kad skābu pienu pielej kafijai - tādi recekļaini un dziļi, tomēr katrs par sevi atsevišķi. Jūrās kuģi un jahtas - apbrīnojami skaidri varēja redzēt pat no 10 km augstuma. Un pie mums, debesīs, lidmašīnu atstātās švīkas sastīpoja un saturēja visus šos brīnumus kopā. Paralēli un perpendikulāri, vieglas un gaisīgas sijas balstīja bezgalību, to, kur fantāzija uzvar fiziku un loģiku.

Neiburgas stāsti jālasa skaļi, balsī, pat ja sēžu 10km augstāk. Tie ir tik ļoti par mani, it kā es dzīvotu svešu dzīvi, it kā es - vidējais aritmētiskais.

(ir ko piebilst)

Friday, August 31st, 2018
17:50
Sarīkojām piparu ēšanas sacīkstes. Raudāja visi - mazs un liels. Visgaužāk raudāja tie, kas asariņas slaucīja pirms roku nomazgāšanas. Ir tomēr spēks karstajā vasarā un vecmāmiņas siltumnīcā.

(ir ko piebilst)

Friday, August 17th, 2018
20:40 - Atceraties stāstu par cūkām un auto?
Tas, kas notika pagājušā gada rudenī, mežā, var notikt arī Rīgā. Vienīgā starpība - policija kādu ir aizturējusi un ierosinājusi kriminālprocesu. Ja šeit būtu twiteris, tad piekarinātu birku "cietušais".

(ir ko piebilst)

Thursday, August 16th, 2018
08:48
Un es kāpu, kāpu ...

http://klab.lv/users/art_sua/106470.html

(2 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, August 8th, 2018
18:06 - Summer morning
Rīts iesākās ar meiteni sarkanā kabrioletā (nu nē, melnā Golfā). Viņa šāvās cauri Rīgai, uz darbu un apstājoties krustojumos steidza uzklāt kosmētiku (vai arī noņemt to, kas palicis no iepriekšējā vakara), kā arī ķemēt un ieveidot vēl slapjos matus. Frizūra izskatījās tā, it kā viņa tiko būtu izlekusi no dušas, bet man labpatīkas iedomāties, ka viņa bija svaigi nopeldējusies kādā meža ezerā. Līkumojot starp mietpilsoņu mašīnām, kas godīgi virzījās uz priekšu ar atļauto braukšanas ātrumu, viņa dzēra kafiju un pārbaudīja e-pastus (vai arī lasīja sava drauga īsziņas).

Neskatoties uz visām blakus nodarbēm, viņa brauca ātri, pārliecinoši un noteikti piesaistīja manu uzmanību. Nolēmu "iesēsties astē" un paskatīties, ar ko tas viss beigsies un katru reizi, kad viņa pieversās jaunai skaistumkopšanas procedūrai (acis, lūpas, skropstas, ...), mans smaids kļuva platāks un platāks, līdz es sāku skaļi smieties. Lai kam jau smējos tik sirsnīgi (lasi - skaļi), ka viņa sāka skatīties uz mani un pēdējos trīs krustojumus mēs smējāmies kopā.

Un tad viņa nogriezās pie biroju ēkas, es aizbraucu savās darīšanās, viņai bija lieliska diena un man darbi veicās raitāk kā parasti.

(ir ko piebilst)

Monday, August 6th, 2018
09:50 - Vasariņa
Siltās vasaras naktīs var atlaisties izkaltušajā mauriņā, skaitīt zvaigznes, vērties spožā mēnesī un skaitīt zibeņus dienvidu pamalē.
Uz maziem lauku ceļiem var sastapt meža baložu barus, mazus ezerus ar aizaugušiem krastiem un lempīgus aļņus.

Vai tu zini kā tas ir, kad pieej pie plaukta, izvēlies (nejauši?) grāmatu, atšķir (nejauši?) vienu stāstu un izlasi tieši to, ko meklēji? Nē, ne jau grāmatā meklēju.

(1 comment | ir ko piebilst)

Wednesday, August 1st, 2018
09:38
Aizskrēju līdz Zemgalei, pēc tam izmetu loku pa Vidzemes pakalniem un atpakaļ uz Rīgu. Smuki, bet Zaļais tāds paguris izskatās. Nē, ne noplucis un pelēcīgs, kā rudeņos vēlos, ne arī kā otrā plāna aktieris košajos rudeņos, nē. Drīzāk tāds, pusmūža krīzes nogurdināts, no skata vēl sprauns un sparīgs, bet iekšā tāds kā miers, tāds kā nogurums, tāds kā jautājums - un kas būs pēc tam?

(1 comment | ir ko piebilst)

Sunday, June 24th, 2018
22:44
Pavisam klusi Līgo, tik klusi, ka varēja dzirdēt kā lapsene rimti skrubina mazmājiņas jumtu, lai būvētu pati savu midziņu.

(ir ko piebilst)

Monday, May 28th, 2018
12:48 - Повседневные будни
Товарищ Сталин - вы были не правы, говоря "Есть человек — есть проблема, нет человека — нет проблемы". Увы - нет человека и появляется куча новых проблем.

(ir ko piebilst)

Tuesday, May 22nd, 2018
08:09 - Visa dzīves patiesība pusotrā minūtē
Whiskey Tango Foxtrot (2016)
1:41:00 ....1:42:30 There's only so much any of us have any control of, good or bad. If you didn't learn that in Afghanistan (life), you were not paying attention.

(ir ko piebilst)

Friday, May 18th, 2018
11:17 - R.I.P. Puma
Man uzdeva jautājumu - kā es jūtos!? Un tieši pirms dažām stundām es par to biju domājis un atbilde man bija gatava.

Sajūtas ir līdzīgas kā tad, kad dabūju tiesības un viens pats izbraucu Rīgas ielās. Un tas nekas, ka visu vasaru braukāju krustu šķērsām pa Latvijas ārēm (ar savu un svešiem auto) bez tiesībām. Tas nekas, ka man bija atstrādāts uzvedības algoritms, ja priekšā pamanu policistus. Tas nekas, ka Rīgu zināju kā savu kabatu. Pirmā diena, kad sēdēju savā mašīnā ar tiesībām kabatās bija uztraukumu pilna un mana rīcība - kā tipiskam pirmklasniekam - stīva, saraustīta, bikla. Strjomno.

Mēs pierodam pie citiem šoferiem, mēs pierodam pie jaunajiem apstākļiem un tikai reižu pa reizei mūs atmodina skaļa signāltaure, kad daram ko pilnīgi aplamu.

Life goes on.

(9 comments | ir ko piebilst)

Tuesday, May 8th, 2018
18:22 - we are all the same. or not.
https://youtu.be/ErUr4IIU-WI

Es tikai tā iedomājos - ja es redzētu, kā tas lavas pikucis veļas svešas mašīnas virzienā - es filmētu vai pamēģinātu to naglu kasti pavilkt nostāk?

Vēl par to pašu tēmu tikai nedaudz no citas meridiānas/paralēles:

https://echo.msk.ru/sounds/2194998.html

(ir ko piebilst)

Tuesday, April 17th, 2018
17:21 - Pret straumi
Trīs reizes devos pret straumi, trīs atšķirīgas pieredzes un trīs viedokļi:

1) kad svētdienas rītā ir maza paģira (un dažiem liela), tad kajaks tiek griezts pret straumi un 2h laikā tiekam no Daugavas līdz hesiņam, kas uz Ogres pirms Ogres. Lai arī piedalījās tikai Lisijs un Ačkariks, nepameta sajūta, ka arī Dolbojobs ir kopā ar mums - par to liecināja saplēstie airi un "pareizo" laivotāju neizpratnes pilnās sejas, kad cīnoties ar straumi minūtes laikā pievarējām nieka 10 metrus. Atpakaļceļš sagādāja vilšanos - tikai 15 minūtes. Nedaudz adrenalīns, smaids līdz ausīm un prieks par katru minūti/metru.

3) kārtējā tikšanās ar klientu, situācijas un pozīcijas skaidrojumi, argumenti katram savi un emociju amplitūda - no galēji vēlīga līdz "ejiet takš jūs irst". Lai arī mums klientu netrūkst un neesam vienīgā kompānija, kas var veikt darbus, bija un ir sajūta, ka esam līdzsvarā - abi zinām, ko gribam, abi zinām, ka gribam un visa grūstīšanās ir tehnisku detaļu saskaņošana. Un panāktā vienošanās ir abām pusēm saprotama, pieņemama un uz sadarbību vērsta. Jā, bija brīži, kad vērām datorus un klades ciet un teicām - mums te nav ko darīt, bija brīži, kad sazvanījās lielie bosiki un uz leju teica - eu, nu pietiek dirsties. Bet rezultāts ir un tas, pēc cīņas, ļauj pasmaidīt.

4) trešo reizi sēžu valst iestādē. Iepriekšējais pieraksts nedarbojas, jo visi laiki jau aizsisti vismaz divas dienas uz priekšu, bet dzīvā rinda ir 2-3h. Labi, ka līdzi ir dators un varu klabināt savu klabināmo. Pa telefonu pateica, kādus dokumentus vajag, pirmajā reizē paskatījās un pateica - nepietiek, gādājiet vēl to un to un kad otrajā reizē atrada vēl kaut ko labojamu, tad es uzsprāgu. Klerku sejās ir pilnīga bezcerība - man ir noteikumi, man ir procedūras, es neko nevaru, nāciet rīt, stāviet rindā, palīdzēt nevaru. Viņus straume jau ir samalusi, viņi jau ir padevušies, viņi pat nepeld pa straumi - viņi ir kā baļķi, kas nolauzti un krācēs izmalti, tagad sasprūduši krasta smiltīs un ritmiski šūpojas, nomelnē un sapūst.

(3 comments | ir ko piebilst)

Monday, April 2nd, 2018
12:18 - Laiskas brīvdienas
Kad man bija 14-15, es lasīju klasiku - Trīs draugi, Lēdijas Četerlejas mīļākie žurnāla turpinājumos, Mehāniskais apelsīns, u.t.t. Mājās mētājās žurnāli Liesma, Zvaigvne, vēlāk Avots. Un Padomju Latvijas Enciklopēdijas sējumi - tā bija mana Google, mana aizmiršanāš - paņemam random sējumu, uzšķiram random lapaspusi un izlasam random ierakstu.

Marts pagāja pusaudžu romānos - par mīlestību, par ar vēzi slimajiem, par nesaprotamajiem pieaugušajiem un zīmējumiem VanGoga gleznās, kas atdzīvojas. Daži no izlasītajiem romāniem bija tik aizraujoši, ka 2 diennaktis pagāja uz Dobās Zemes sliekšņa, gaidot - kas notiks tālāk un kā autori atrisinās to putru, ko ievārījuši. Viss tādā steigā un spriedzē, ka pirmās dienas pēcpusdienā gribējās aizsūtīt īsziņu bērnam - kā Tu spēj kaut ko tādu lasīt "lēnām un pamazām"? Bet varbūt arī nespēj, lasa ar lukturīti zem segas vai sagaida, kad tētis aizmidzis. Citi atkal ir tik pieauguši un nopietni, reizē naivi, pat nevainīgi - kā uzziedējis jasmīna krūms.

Liekas, esmu gatavs atgriezties darba dzīvē, šī bija lieliska iespēja izslēgt telefonu, neatbildēt uz e-pastiem un ignorēt visu to, kas notiek man apkārt. Labrīt, dzīve, es nāku Tevi ieelpot ar pilnu krūti, sajust intravenozi izplūstam pa visu ķermeni un uzkāpjot uz kārtējā grābekļa, izbaudīt zvaigžņu deju visā krāšņumā.

(ir ko piebilst)

Thursday, March 1st, 2018
21:01 - 0,000004444444444444
0,00004444444444444 litru benzīna sadeg vienā cilindrā

(2 comments | ir ko piebilst)

Sunday, February 25th, 2018
21:31 - CarGuru
Nu tad beidzot pienāca tā diena, kad vsiem vajag visur braukt un es paliku bez auto. Lieliska iespēja izmēģināt CarGuru auto šērošanu un varbūt nākotnē vispār atteikties no auto.

Par plusiem:
- lētāk kā taxi
- ātrāk kā sabiedriskais un tikai nedaudz dārgāk kā sabiedriskais (mēs bijām 3)
- ja pieskaita P izmaksas, tad iespējams "tikai" nedaudz dārgāk kā personiskais auto
- nav jāuztraucās par parkošanos Rīgas centrā
- jauns auto, sēdies un brauc

Par mīnusiem:
- tas auto ir tikai četrvietīgs
- tā zona, kurā "bez maksas" var atstāt auto ir pārāk maza
- nezinu, kas un kā notiksies, ja man telefons "seansa" laikā izslēgsies

Vispār - interesanta pieredze. Jocīgi atslēgt/aizslēgt auto pieskaroties telefona ekrānam, jocīgi braukt ar svešu auto, jocīgi atstāt auto pilsetas ielās un uzticēties īsziņai - paldies, viss kārtībā, mašīna aizslēgta, rēķins piestādīts.

Ja auto skaits būs pietiekams un "komforta zona" palielināsies, tad šī varētu būt Rīgas nākotne.

(11 comments | ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba