|
|
|
Augusts 18., 2026
13:39
Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.
Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.
|
11:52
Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.
(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)
|
Augusts 16., 2026
14:38
Biju tehniskajā apskatē. Blakus boksā ieripinājās tāds nu diezgan skaļš mocis. Ņemot vērā, ka trokšņa mērīšana apskatē it kā ir vispārzināms fakts, bija jāpieņem, ka šis pēc LV likumiem skaitās normāli, jo kā gan citādi izskaidrot to, ka čalis ar šitādu izpūtēju uz tejieni ir atstūmies?
Vakarā CSDD uzmeklēju braucamo pēc numura. Hā, tak tomēr troksnis nomērīts esam par skaļu. (Mocis pirmo reizi LV reģistrēts jau 2014. g., kāds izpūtējs tam ir bijis līdz šim?)
Protams, nav nekādu ilūziju par to, kas notiks tālāk. Čalis gan jau kaut ko uz atkārtoto skati saķimerēs un pēc tam droši atkal mauks pilnā skaļumā.
|
Augusts 10., 2026
11:33
Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.
Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.
|
Augusts 3., 2026
19:36
Brīvība ir, kad tu tāds, kā nu tajā brīdī esi, krokšiem kājās un nojaucies ar putekļiem, aizbrauc uz K Senukai pēc detaļām, un iejūc tur starp raibajiem pārējiem pircējiem.
|
Jūnijs 30., 2026
16:16
Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.
Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.
Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.
No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu uzticētu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.
Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.
Fakjū, volvo.
|
Maijs 25., 2026
15:57
Strazdi no rītiem vēl nesen tik dzirkstīgi čivināja. Tagad viņi sasaucas ķērcot.
Laikam pavasaris jau pārtapis sadzīviskajā ikdienā ar visiem šitiem "Kur liki algu", "Tu dari nepareizi" un "Iznes eglīti".
|
Aprīlis 20., 2026
11:29
Tajā agrajā rītā tu iziesi no mājas, un salna ar raupjiem cimdiem glāstīs tavu tikko skūto sejas ādu. Pretī vēl spīdēs mēness kā nakts autobuss ar vienu izdegušu lukturi. Tu mēģināsi ieskatīties pie vārtiņiem piestiprinātajā pastkastītē, kas neizskaidrojamā kārtā patīk bērniem un kaķiem, bet tās vāku uzticami ir nocietinājis vecums.
Rajona paralēlo ielu paralēlā realitāte būs kā parasti. Saldumu veikals, kas šeit ir bijis jau kopš tavas bērnības, taču, kopš to atceries, tas vienmēr ir bijis ciet. Pretī nākošas sejas, kuras katra ir iepakojusi savu izmisumu. Luksoforu signāli kā bezcerīgas psihoterapijas. Apkārtējo namu logu blāzmu kombinācijas kā komandrindas kods, kas slēpj, ka šī pilsēta jau sen ir nodegusi. Rīts no mutes kaktiņus mitrinošām siekalām atkal pārvērtīsies par sasalušu spļāvienu uz ietves.
Kioskā tu nopirksi kafiju līdzņemšanai. Pārdevējas straujās roku kustības traucēs saskatīt, vai viņas tetovējumā ir rakstīts “Everything is fine” vai arī “Everything is time”. Meklējot, ar ko samaksāt, kabatā atradīsi sen aizmirstu gadsimtu. Atmiņa ir visu lietu neesamības mērs.
Nonācis galapunkta ekrānā, tu klausīsies, kā tavās locītavās nosēžas tas, ar ko tu tā arī nekad netiksi galā. Atrisinājumam, kuru tu spēj iedomāties, visvairāk līdzinās tuvās, taču nekad nepienākošās atbildes sajūta, kas tevi šad tad spēcīgi pārņem brīdi pirms pogas “Nosūtīt” nospiešanas. Bet tu jau esi izbarojis savus talantus trauksmei, tāpēc aizvien grūtāk ir izteikt, par ko tas viss īsti bija, un pāri paliek tikai viegls nekonkrēts nelabums.
Pēkšņi Tu saslēgsi acis ar ceļmalas puisīti, kurš ir nolādēts nest visur līdzi lietussargu kā putnu ar aizlauztu spārnu. Viņš ir no tiem, kas varētu dzīvot mūžīgi, taču nomirs no salauztas sirds. Puisītis apstāsies, iebakstīs tev krūšukurvī un starp acīm, un teiks: “Celies un ej!” Tu paklausīsi un dosies prom klibodams.
|
Marts 31., 2026
22:36
Skatos uzlīmi uz gurķa, kur šis objekts ir aprakstīts vairākās valodās. Lietuviski ir "Ilgavaisis agurkas". Ilgais gurķis.
Inčīgi, ka pretējā virzienā garuma un ilguma sajukums ausīs nelec. Tas ir, ilgo sauc par garo. Lai gan garais klepus jau īstenībā nav garš (metros). Tāpat kā garās sarunas. Un, kad saka "garš ceļš priekšā", man šķiet, ka arī vispirmāk domā par to, ka būs jāpavada daudz laika nevis, ka ir liela distance. Bet garais laiks? Garlaicību citādi nemaz nevar pateikt, jo ilglaicība ir par kaut ko pavisam citu.
|
Februāris 25., 2026
15:37
Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."
|
Decembris 23., 2025
13:28
Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.
Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok.
|
Novembris 30., 2025
11:43
Laiks ir neglīts, kad apstājies.
Izdzisušas pilsētas sapnī redz dronu un raķešu dvēseles. Tanku vēderos gaidoša motoreļļa – dzīvības izcelšanos no traģēdijas, lai to pēc tam pārdotu verdzībā fizikai. Tādā caurvējā rodas mehāniskas karalistes, kuru dzimtā valoda ir skumjas.
Lai kur mēs ietu un ko censtos neredzēt, visur muzeju sienas ir noklātas ar seju nospiedumiem mirušās gleznās. Bibliotēkas pret savu gribu uzkrāj aizmirstību kā asinis veikalu plauktos rindotās šampanieša pudelēs. Tēlnieki granīta pieminekļos kaļ dezinformāciju, kurai noticēt gribas vēl vairāk nekā brīnumam Donbasā. Taču pasaku zemē brīvdienu nav.
Profesionāli svešinieki ielu vietā šķērso drēbēs paslēptus ekvatorus. Katram no viņiem dzīvē ir paveicies, un katram rokas ir mērcētas grēkos. Tāpat kā bērns, kura rokās nonākuši sērkociņi, viņi precīzi zina, ko grib.
Stacijas laukumā pensionējies dievs garāmejošajiem mirstīgajiem apgalvo, ka nāve ir atcelta. Viņā var neklausīties, jo apsūdzētais jau parasti nostāsies prokurora pusē. Turklāt visu, ko vien ir iespējams saprast par dzīvi, var uzzināt no manekeniem, kas ne mirkli no tevis neatrauj skatienu, un pamestām sociālās tīklošanās platformām.
Pierobežas kailumā gail izbirušas minūtes. Bet es vairs neesmu stāsts, tāpēc Lielā sprādziena viļņa izsists loga stikls ir nepārvarama barjera.
|
Jūlijs 29., 2025
23:58
He, šodien tak ir mana Cibas konta 17. gadadiena.
|
14:06
Linkedinā es piereģistrējos pirms gadiem padsmit, un labi atceros to laiku, kad Linkedins bija vieta, kur sakonektēties ar citiem bez nekāda jēdzīga iemesla. Vienīgi varēja endorsot viens otra profilā norādītos skillus neatkarīgi no tā, cik kurš par šiem skilliem iepriekš vispār zināja un spēj izvērtēt attiecīgā personāža spējas šajā jomā. Un tā kādu brīdi vēlāk savu profilu tur deaktivizēju, un kopš tā laika man tā nebija pietrūcis.
Bet šomēnes bija situācija, ka vajadzēja sazināties ar kādu svarīgu personu. Svarīgās personas mūsdienās mēdz nemētāties ar e-pasta adresēm pa labi un kreisi, bet toties viņām ir kopts Linkedina profils. Tāpēc atkalaktivizēju arī savējo. Nācās gan secināt, ka arī šādai vajadzībai Linkedins tomēr nav pretimnākošs, jo, tā kā ar šo personu neesam tiešā veidā savienoti, vēstuli var nosūtīt tikai, ja nopērk Linkedina Sales Navigator. Ķipa, kaut kāds pavedienu meklēšanas un much business piedēklis, kas maksā 99,99 dolārus mēnesī (!). Nēnu, labs veids, kā cīnīties pret zemu motivētiem spameriem, bet kamōn. Paldies vismaz par iespēju paņemt to bezmaksas izmēģinājumā.
Savukārt Linkedina satura plūsma man stāsta, ka visi ir vai nu CEO, vai vizionāri, vai kouči. Visi ir passionate, driven un successful. Visiem gribas dalīties ar savām aizrautīgā stilā formulētām pārdomām vai padomiem veidā, kas liek tam izklausīties pēc kaut kā acis atveroša, pat ja faktiski tiek pateikts kaut kas visai vienkāršs. Bet, tā kā šis ir sociālais medijs, ierakstus noteikti vajag papildināt ar profesionāli izskaistinātām fotogrāfijām, no kurām staro autora saviesīgi lietišķs entuziasms. Un tad vēl tā tendence, ka blakus savam vārdam vajag iebakstīt gan iegūtās izglītības burtiņus, gan bezmaz vai visu apmeklēto kursiku saīsinājumus. Kopumā tas izskatās pēc kaut kāda kulta.
Pat feisbuks, neskatoties uz drazas piesātinājumu, ir autentiskāks.
|
Jūnijs 18., 2025
16:26
ČatGPT versija par cibas ierakstu.
Bet te Claude versija, ar visiem nulle komentiem:Temats: Atkal šī lietiņa ar kaimiņiem...
Autors: sviestamelns2005
nu tak, cibas biedri!
situācija šāda - dzīvoju daudzstāvu mājā, un kaimiņi no augšas katru vakaru sāk ar savām dančošanām. ne jau ka es pret mūziku, bet bļe, pulksten 23:00 sākt ar basiem tā ka man griestu lampa drebēt sāk - tas jau pārāk.
vakar aizgāju pie viņiem kulturāli parunāt. atver durvis tāds puišelis ar snapback uz galvas (jā, 2024. gadā!!) un man tā: "čo, deda, nav patīk mūzika?"
nu es tā: "klausies, es arī biju jauns, bet cieņa pret kaimiņiem..."
un viņš man durvis priekšā ciet.
tagad domāju - ko darīt? zvani uz komunālo? vai ejam uz vietas klātienē "runāt"?
ps: māja ir padomju laikos būvēta, tā ka skaņas izolācija kā kartupeļa misā...
pps: ja kāds zina labu advokātu, drīzāk privatā :D
edit: aizsūtīju šo postu vairākām vietām, tāpēc sorry par dublikātiem
2024-06-18 20:45
Apskatījumi: 0 | Atbildes: 0,
Diez kas nav.
ps. Bet tas "bļe"...
|
Jūnijs 9., 2025
16:54
Friziere pēc matu griešanas man tajos ieliek kaut kādu vasku, un tā smarža atgādina par bērnībā dzertu limonādi, kādu tagad vairs neražo. Diena, kurā esmu bijis pie friziera, ir diena ar ilgošanos pēc kā zuduša un nesasniedzama.
|
Maijs 30., 2025
10:23
Lietas, kuras esmu atradis pārvākšanās laikā:
- Studenta mēnešbiļešu izlase par laikposmu no 2006. līdz 2009. gadam.
- Zaļa caurspīdīgas plastmasas piramīda, kurā iekausēta vabole – to man kāds atvedis no Ēģiptes.
- Kaudze ar pilsdspalvām, kuras neraksta (tas ir induktīvs spriedums, jo visas nepārbaudīju).
- Vadu mudžeklis ar visdažādākajām pārejām – par daļu atminos, ko gribēju savienot, bet daļa izskatās intriģējoši.
- Podziņu nokija un podziņu sonī-erikson. Tur iekšā jābūt kādām arheoloģiski nozīmīgām īsziņām, bet kur gan ir palikuši lādēšanas vadi?
- Divas kastītes ar vizītkartēm no divām kādreizējām darbavietām. Izskatās, ka nevienam tās tā arī nekad tās nebiju devis.
- Zīmogs ar manu V. Uzvārdu. Kad gāju prom no vienas no tām darbavietām, es šo savācu ar domu, ka noderēs. Ir pagājuši 19 gadi, un tā arī ne reizi neesmu to nekur uzspiedis.
- Nesaprotamas krāsas krekls iepakojumā. Vai cilvēki tiešām kādreiz visā nopietnībā staigāja bēšos kreklos, vai arī tas bija domāts balts?
- Kaklasaišu mudžeklis. Es atceros, ka šinī kaudzē iekļuva vairākas neglītas un viena tīri pieņemama, bet tagad vairs nevaru uzminēt, kura tā pieņemamā bija domāta.
- Drānas maisiņu izlase ar visādu iestāžu logo. (Uz šīs nots: šķita, ka drānas maisiņu ērai nu jau būtu jābūt cauri, bet viņi taču turpina šitos dot.)
- Termokrūze ar kādas valsts iestādes logo. Atceros, kā savulaik, neplānoti empīriskā ceļā noskaidrojis, ka krūzes vāciņš lauž cauri šķidrumu, nospriedu, ka šis suvenīrs man kaut ko mēģina pateikt par reprezentējamās iestādes dabu.
- Galda pulkstenis, kurš rāda laiku un dienu, kā arī datumu. Laiku viņš rāda pats, bet datumam un dienai ir atsevišķa poga, kas katru dienu ir jāpiespiež. To man savulaik uzdāvināja redaktore jokojot – lai vieglāk atminēties termiņus. Es gan nedomāju, ka tas kaut kā baigi palīdzēja.
- No plānas kaula ripas darināts atslēgas piekariņš ar iegravētu manu vārdu – to savulaik uztaisīja dzīvokļa biedra radinieks kā manis pozitīvas novērtēšanas zīmi, lai gan mēs nekad nebijām tikušies. Bet šodien skatos un domāju: ko tu īsti man gribēji pateikt ar to, ka atsūtīji beigta dzīvnieka fragmentu?
|
Maijs 27., 2025
17:09
Braucot uz stāvvietu, ielas malā pamanīju sēžam kādu sieviņu ar kruķiem. Viņa uz mani nez kāpēc skatījās un sāka slieties kājās. Nolicis mašīnu kādus 10 metrus attālu, sapratu, ka viņa acīmredzot kādu gaida un manu transporta līdzekli noturēja par to, kas viņu kaut kur vedīs. Ejot prom, laiku pa laikam pametu skatienu atpakaļ, un viņa joprojām stāvēja, kā tāds nogurušos spārnos sacelts putns, jo droši vien apsēšanās process ar tādām kājām ir ne mazāk sarežģīts kā piecelšanās.
|
Marts 13., 2025
12:31
Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.
Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.
Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.
Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.
Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.
No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.
|
Februāris 19., 2025
20:43
Nekad tā arī nesapratu to ierēkšanu par Levitu, kurš teica, ka no kovida nomirušie ziemassvētkus nesagaidīs. Itin kā pirmo reizi būtu dzirdējuši kādu, kas pasaka pašsaprotamo. Būtu publika ar tādu pašu degsmi vērsusies pret tiem, kas melo.
Bet tagad Rinkēvičs ir pateicis, ka aizsardzības budžeta palielināšana nozīmēs finansējuma samazināšanu citās jomās. Kaut kas man liek domāt, ka neviens pat nepiefiksēs, kā politiķi pie mums jau dod vaļā žilbinošus elementāras aritmētikas vingrinājumus, un šis nekādos gada spārnoto raķešu izteicienu topos neiereģistrēsies.
|
|
|