|
|
|
Jūnijs 30., 2026
16:16
Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.
Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.
Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.
No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu uzticētu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.
Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.
Fakjū, volvo.
|
Maijs 25., 2026
15:57
Strazdi no rītiem vēl nesen tik dzirkstīgi čivināja. Tagad viņi sasaucas ķērcot.
Laikam pavasaris jau pārtapis sadzīviskajā ikdienā ar visiem šitiem "Kur liki algu", "Tu dari nepareizi" un "Iznes eglīti".
|
Aprīlis 20., 2026
11:29
Tajā agrajā rītā tu iziesi no mājas, un salna ar raupjiem cimdiem glāstīs tavu tikko skūto sejas ādu. Pretī vēl spīdēs mēness kā nakts autobuss ar vienu izdegušu lukturi. Tu mēģināsi ieskatīties pie vārtiņiem piestiprinātajā pastkastītē, kas neizskaidrojamā kārtā patīk bērniem un kaķiem, bet tās vāku uzticami ir nocietinājis vecums.
Rajona paralēlo ielu paralēlā realitāte būs kā parasti. Saldumu veikals, kas šeit ir bijis jau kopš tavas bērnības, taču, kopš to atceries, tas vienmēr ir bijis ciet. Pretī nākošas sejas, kuras katra ir iepakojusi savu izmisumu. Luksoforu signāli kā bezcerīgas psihoterapijas. Apkārtējo namu logu blāzmu kombinācijas kā komandrindas kods, kas slēpj, ka šī pilsēta jau sen ir nodegusi. Rīts no mutes kaktiņus mitrinošām siekalām atkal pārvērtīsies par sasalušu spļāvienu uz ietves.
Kioskā tu nopirksi kafiju līdzņemšanai. Pārdevējas straujās roku kustības traucēs saskatīt, vai viņas tetovējumā ir rakstīts “Everything is fine” vai arī “Everything is time”. Meklējot, ar ko samaksāt, kabatā atradīsi sen aizmirstu gadsimtu. Atmiņa ir visu lietu neesamības mērs.
Nonācis galapunkta ekrānā, tu klausīsies, kā tavās locītavās nosēžas tas, ar ko tu tā arī nekad netiksi galā. Atrisinājumam, kuru tu spēj iedomāties, visvairāk līdzinās tuvās, taču nekad nepienākošās atbildes sajūta, kas tevi šad tad spēcīgi pārņem brīdi pirms pogas “Nosūtīt” nospiešanas. Bet tu jau esi izbarojis savus talantus trauksmei, tāpēc aizvien grūtāk ir izteikt, par ko tas viss īsti bija, un pāri paliek tikai viegls nekonkrēts nelabums.
Pēkšņi Tu saslēgsi acis ar ceļmalas puisīti, kurš ir nolādēts nest visur līdzi lietussargu kā putnu ar aizlauztu spārnu. Viņš ir no tiem, kas varētu dzīvot mūžīgi, taču nomirs no salauztas sirds. Puisītis apstāsies, iebakstīs tev krūšukurvī un starp acīm, un teiks: “Celies un ej!” Tu paklausīsi un dosies prom klibodams.
|
Marts 31., 2026
22:36
Skatos uzlīmi uz gurķa, kur šis objekts ir aprakstīts vairākās valodās. Lietuviski ir "Ilgavaisis agurkas". Ilgais gurķis.
Inčīgi, ka pretējā virzienā garuma un ilguma sajukums ausīs nelec. Tas ir, ilgo sauc par garo. Lai gan garais klepus jau īstenībā nav garš (metros). Tāpat kā garās sarunas. Un, kad saka "garš ceļš priekšā", man šķiet, ka arī vispirmāk domā par to, ka būs jāpavada daudz laika nevis, ka ir liela distance. Bet garais laiks? Garlaicību citādi nemaz nevar pateikt, jo ilglaicība ir par kaut ko pavisam citu.
|
Februāris 25., 2026
15:37
Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."
|
Decembris 23., 2025
13:28
Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.
Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok.
|
Novembris 30., 2025
11:43
Laiks ir neglīts, kad apstājies.
Izdzisušas pilsētas sapnī redz dronu un raķešu dvēseles. Tanku vēderos gaidoša motoreļļa – dzīvības izcelšanos no traģēdijas, lai to pēc tam pārdotu verdzībā fizikai. Tādā caurvējā rodas mehāniskas karalistes, kuru dzimtā valoda ir skumjas.
Lai kur mēs ietu un ko censtos neredzēt, visur muzeju sienas ir noklātas ar seju nospiedumiem mirušās gleznās. Bibliotēkas pret savu gribu uzkrāj aizmirstību kā asinis veikalu plauktos rindotās šampanieša pudelēs. Tēlnieki granīta pieminekļos kaļ dezinformāciju, kurai noticēt gribas vēl vairāk nekā brīnumam Donbasā. Taču pasaku zemē brīvdienu nav.
Profesionāli svešinieki ielu vietā šķērso drēbēs paslēptus ekvatorus. Katram no viņiem dzīvē ir paveicies, un katram rokas ir mērcētas grēkos. Tāpat kā bērns, kura rokās nonākuši sērkociņi, viņi precīzi zina, ko grib.
Stacijas laukumā pensionējies dievs garāmejošajiem mirstīgajiem apgalvo, ka nāve ir atcelta. Viņā var neklausīties, jo apsūdzētais jau parasti nostāsies prokurora pusē. Turklāt visu, ko vien ir iespējams saprast par dzīvi, var uzzināt no manekeniem, kas ne mirkli no tevis neatrauj skatienu, un pamestām sociālās tīklošanās platformām.
Pierobežas kailumā gail izbirušas minūtes. Bet es vairs neesmu stāsts, tāpēc Lielā sprādziena viļņa izsists loga stikls ir nepārvarama barjera.
|
Jūlijs 29., 2025
23:58
He, šodien tak ir mana Cibas konta 17. gadadiena.
|
14:06
Linkedinā es piereģistrējos pirms gadiem padsmit, un labi atceros to laiku, kad Linkedins bija vieta, kur sakonektēties ar citiem bez nekāda jēdzīga iemesla. Vienīgi varēja endorsot viens otra profilā norādītos skillus neatkarīgi no tā, cik kurš par šiem skilliem iepriekš vispār zināja un spēj izvērtēt attiecīgā personāža spējas šajā jomā. Un tā kādu brīdi vēlāk savu profilu tur deaktivizēju, un kopš tā laika man tā nebija pietrūcis.
Bet šomēnes bija situācija, ka vajadzēja sazināties ar kādu svarīgu personu. Svarīgās personas mūsdienās mēdz nemētāties ar e-pasta adresēm pa labi un kreisi, bet toties viņām ir kopts Linkedina profils. Tāpēc atkalaktivizēju arī savējo. Nācās gan secināt, ka arī šādai vajadzībai Linkedins tomēr nav pretimnākošs, jo, tā kā ar šo personu neesam tiešā veidā savienoti, vēstuli var nosūtīt tikai, ja nopērk Linkedina Sales Navigator. Ķipa, kaut kāds pavedienu meklēšanas un much business piedēklis, kas maksā 99,99 dolārus mēnesī (!). Nēnu, labs veids, kā cīnīties pret zemu motivētiem spameriem, bet kamōn. Paldies vismaz par iespēju paņemt to bezmaksas izmēģinājumā.
Savukārt Linkedina satura plūsma man stāsta, ka visi ir vai nu CEO, vai vizionāri, vai kouči. Visi ir passionate, driven un successful. Visiem gribas dalīties ar savām aizrautīgā stilā formulētām pārdomām vai padomiem veidā, kas liek tam izklausīties pēc kaut kā acis atveroša, pat ja faktiski tiek pateikts kaut kas visai vienkāršs. Bet, tā kā šis ir sociālais medijs, ierakstus noteikti vajag papildināt ar profesionāli izskaistinātām fotogrāfijām, no kurām staro autora saviesīgi lietišķs entuziasms. Un tad vēl tā tendence, ka blakus savam vārdam vajag iebakstīt gan iegūtās izglītības burtiņus, gan bezmaz vai visu apmeklēto kursiku saīsinājumus. Kopumā tas izskatās pēc kaut kāda kulta.
Pat feisbuks, neskatoties uz drazas piesātinājumu, ir autentiskāks.
|
Jūnijs 18., 2025
16:26
ČatGPT versija par cibas ierakstu.
Bet te Claude versija, ar visiem nulle komentiem:Temats: Atkal šī lietiņa ar kaimiņiem...
Autors: sviestamelns2005
nu tak, cibas biedri!
situācija šāda - dzīvoju daudzstāvu mājā, un kaimiņi no augšas katru vakaru sāk ar savām dančošanām. ne jau ka es pret mūziku, bet bļe, pulksten 23:00 sākt ar basiem tā ka man griestu lampa drebēt sāk - tas jau pārāk.
vakar aizgāju pie viņiem kulturāli parunāt. atver durvis tāds puišelis ar snapback uz galvas (jā, 2024. gadā!!) un man tā: "čo, deda, nav patīk mūzika?"
nu es tā: "klausies, es arī biju jauns, bet cieņa pret kaimiņiem..."
un viņš man durvis priekšā ciet.
tagad domāju - ko darīt? zvani uz komunālo? vai ejam uz vietas klātienē "runāt"?
ps: māja ir padomju laikos būvēta, tā ka skaņas izolācija kā kartupeļa misā...
pps: ja kāds zina labu advokātu, drīzāk privatā :D
edit: aizsūtīju šo postu vairākām vietām, tāpēc sorry par dublikātiem
2024-06-18 20:45
Apskatījumi: 0 | Atbildes: 0,
Diez kas nav.
ps. Bet tas "bļe"...
|
Jūnijs 9., 2025
16:54
Friziere pēc matu griešanas man tajos ieliek kaut kādu vasku, un tā smarža atgādina par bērnībā dzertu limonādi, kādu tagad vairs neražo. Diena, kurā esmu bijis pie friziera, ir diena ar ilgošanos pēc kā zuduša un nesasniedzama.
|
Maijs 30., 2025
10:23
Lietas, kuras esmu atradis pārvākšanās laikā:
- Studenta mēnešbiļešu izlase par laikposmu no 2006. līdz 2009. gadam.
- Zaļa caurspīdīgas plastmasas piramīda, kurā iekausēta vabole – to man kāds atvedis no Ēģiptes.
- Kaudze ar pilsdspalvām, kuras neraksta (tas ir induktīvs spriedums, jo visas nepārbaudīju).
- Vadu mudžeklis ar visdažādākajām pārejām – par daļu atminos, ko gribēju savienot, bet daļa izskatās intriģējoši.
- Podziņu nokija un podziņu sonī-erikson. Tur iekšā jābūt kādām arheoloģiski nozīmīgām īsziņām, bet kur gan ir palikuši lādēšanas vadi?
- Divas kastītes ar vizītkartēm no divām kādreizējām darbavietām. Izskatās, ka nevienam tās tā arī nekad tās nebiju devis.
- Zīmogs ar manu V. Uzvārdu. Kad gāju prom no vienas no tām darbavietām, es šo savācu ar domu, ka noderēs. Ir pagājuši 19 gadi, un tā arī ne reizi neesmu to nekur uzspiedis.
- Nesaprotamas krāsas krekls iepakojumā. Vai cilvēki tiešām kādreiz visā nopietnībā staigāja bēšos kreklos, vai arī tas bija domāts balts?
- Kaklasaišu mudžeklis. Es atceros, ka šinī kaudzē iekļuva vairākas neglītas un viena tīri pieņemama, bet tagad vairs nevaru uzminēt, kura tā pieņemamā bija domāta.
- Drānas maisiņu izlase ar visādu iestāžu logo. (Uz šīs nots: šķita, ka drānas maisiņu ērai nu jau būtu jābūt cauri, bet viņi taču turpina šitos dot.)
- Termokrūze ar kādas valsts iestādes logo. Atceros, kā savulaik, neplānoti empīriskā ceļā noskaidrojis, ka krūzes vāciņš lauž cauri šķidrumu, nospriedu, ka šis suvenīrs man kaut ko mēģina pateikt par reprezentējamās iestādes dabu.
- Galda pulkstenis, kurš rāda laiku un dienu, kā arī datumu. Laiku viņš rāda pats, bet datumam un dienai ir atsevišķa poga, kas katru dienu ir jāpiespiež. To man savulaik uzdāvināja redaktore jokojot – lai vieglāk atminēties termiņus. Es gan nedomāju, ka tas kaut kā baigi palīdzēja.
- No plānas kaula ripas darināts atslēgas piekariņš ar iegravētu manu vārdu – to savulaik uztaisīja dzīvokļa biedra radinieks kā manis pozitīvas novērtēšanas zīmi, lai gan mēs nekad nebijām tikušies. Bet šodien skatos un domāju: ko tu īsti man gribēji pateikt ar to, ka atsūtīji beigta dzīvnieka fragmentu?
|
Maijs 27., 2025
17:09
Braucot uz stāvvietu, ielas malā pamanīju sēžam kādu sieviņu ar kruķiem. Viņa uz mani nez kāpēc skatījās un sāka slieties kājās. Nolicis mašīnu kādus 10 metrus attālu, sapratu, ka viņa acīmredzot kādu gaida un manu transporta līdzekli noturēja par to, kas viņu kaut kur vedīs. Ejot prom, laiku pa laikam pametu skatienu atpakaļ, un viņa joprojām stāvēja, kā tāds nogurušos spārnos sacelts putns, jo droši vien apsēšanās process ar tādām kājām ir ne mazāk sarežģīts kā piecelšanās.
|
Marts 13., 2025
12:31
Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.
Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.
Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.
Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.
Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.
No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.
|
Februāris 19., 2025
20:43
Nekad tā arī nesapratu to ierēkšanu par Levitu, kurš teica, ka no kovida nomirušie ziemassvētkus nesagaidīs. Itin kā pirmo reizi būtu dzirdējuši kādu, kas pasaka pašsaprotamo. Būtu publika ar tādu pašu degsmi vērsusies pret tiem, kas melo.
Bet tagad Rinkēvičs ir pateicis, ka aizsardzības budžeta palielināšana nozīmēs finansējuma samazināšanu citās jomās. Kaut kas man liek domāt, ka neviens pat nepiefiksēs, kā politiķi pie mums jau dod vaļā žilbinošus elementāras aritmētikas vingrinājumus, un šis nekādos gada spārnoto raķešu izteicienu topos neiereģistrēsies.
|
Decembris 24., 2024
12:38
Mamma skatās LTV raidījumu "Pārdziedi mani", kur dažādu jomu un žanru dziedātāji katru reizi mēģina izpausties citā žanrā. Vispār jau inčīgs koncepts, un rezultāts mēdz būt pozitīvi pārsteidzošs (no līdzšinējiem raidījumiem vislabākais ir par tautas mūziku).
Bet vienā no sērijām varēja uzzināt arī, kā rokmūziku dzird tie, kuriem nepatīk rokmūzika. Ak, vai. (Un taustiņnieks acīmredzami arī nedomāja, ka dziesmai ir kaut kāds konkrēts motīvs vai melodija, kas attiecas uz viņu.)
|
Novembris 19., 2024
10:15
Zem vagonu jumtu balinātajiem tuksnešiem tuvojas apsolītā zeme. Taču priekšpēdējā ziemā pirms pasaules gala neviens vairs nemin, kurā pieturā jākāpj ārā, un kustība turpinās pēc inerces. Nākotnei vienaldzīgu pretimnācēju bariņi uz ielas smejoties ieelpo normalizētu indi un rāda viens otram telefona ekrāna izmēra ņujorkas. Draugi dodas krāpt savus mīļākos un kā suvenīru mājās pārved lidostā uz ātru roku nopirktu burciņu ar Vīnes gaisu. Ikdienišķi tēvi ar saspringtu sejas izteiksmi savos dēlos triec dzīvību kā naglas, un dēli aug tik stipri un salīkuši, ka nekam nepielāgojas un nekur neiederas.
Vietā, kur bija plānots ierīkot labas gribas rezervātu, tagad stāv stikla nams bez neviena loga. Tā sienu atspīdumos kā apsūbējušu briļļu lēcās ar nicinājumu var aplūkot tēlus, kas atgādina pašiem sevi pirms gadiem desmit vai simts. Ilgās pēc apokalipses, kas rūsējot smaržo pēc bērnības sintētiskajām košļenēm, turpinās karš ar aizgājušo laiku noliktiem akmeņiem un negaidītas svešinieku laipnības atstātām rētām. Bet visu laiku nepamet vieglas nepareizības sajūta – līdzīgi kā tad, kad līdzņemamās kafijas glāzes vāciņš ir nedaudz par mazu, vai arī kad atrodi ko sen meklētu, un tomēr tas mazliet atšķiras no tā, kas tev bija prātā.
Iepriekš tik pašsaprotamais – ka ikviens, kas nav paveicis neko sakarīgu, šī iemesla dēļ reiz tiks atzīts par ievērojamu mākslinieku – savukārt vairs nav spēkā. Tagad savās izvēlēs katram nākas paļauties tikai uz paša individualizēto izmisumu. Ko vispār vēl ir vērts darīt? Iemācīties pieņemt citus cilvēkus kā rudenī sabirušus kastaņus? Sarēķināt, kāds ir degvielas patēriņš uz simts kilometriem Piena ceļā? Mūžu dzīvot, mūžu mācīties, un mūžu palikt nesekmīgiem.
Bet rit jau priekšpēdējā ziema, un tur, kur uz ielas izlieta dzeltenā krāsa, pielīp apjausma par lietām, ar ko savā dzīvē tā arī nekad nebūs iespējams tikt galā, lai cik gadi ir pagājuši un lai kas būtu noticis psihoterapijas kabinetos. Vai varbūt tas ir tikai D vitamīna trūkums. Taču pārmetums par to, kurš uzvarēs, kad visi būs zaudējuši, ir īsts. Itin kā mēs jebko no šī visa paši būtu izvēlējušies un gribējuši. Itin kā mēs ticētu kaut vienam mirkļa uzspiestā atklātībā izteiktajam vārdam. Un itin kā nezinātu, ka apsolītajā zemē visi ir bezpajumtnieki.
|
Oktobris 2., 2024
11:22
Vakar redzēju vienu video no vētras izraisītiem plūdiem ASV, un naktī sapņoju, kā šorīt izeju uz sava 9. stāva lodžijas un skatos, ka ūdens līmenis Rīgā ir līdz kādam septītajam stāvam.
|
Augusts 5., 2024
12:09
Šodien pārdevu tēva Škodu.
Mašīna ziemu nostāvēja šķūnī, kur pārklājās ar putekļu kārtu un rāpties kāru kaķu pēdu nospiedumiem. Kad man parādījās laiks ar šo nodarboties, paņēmu uz ziemu noglabāto akumulatoru un vēru vaļā motorvāku, un tur mani sagaidīja… galvaskauss. Man nav ne jausmas, vai tas bija kaķis vai prāva žurka, un kur ir pārējais ķermenis. Bet kāds nez kādā veidā (bet kā??) bija tur šo ķermeņa daļu uzvilcis. Ņemot vērā kontekstu, tāds spēcīgs signāls, vai ne.
Mazgājot mašīnu, pamanīju dažas švīkas vairāk nekā visu laiku bija acīmredzams. Mans tēvs mašīnu ļoti pieskatīja; viņš vispār par tehniku ļoti rūpējās. Tā nav tā reliģija, kurā cilvēks visu savu pašapziņu investē automašīnā un automašīnu lieto kā komunikācijas līdzekli, šis vairāk ir par to, ka ir lietas, kuras tu nopērc vienreiz un pēc tam uzturi kārtībā, un tas ir uz ilgu laiku un uzticami. Nu un arī tas maindsets, ka mašīna, vienalga, Moskvičs vai Škoda, vienkārši ir vērtība, pasargies, ja ar to kaut kas notiks.
Bet prakse tātad rāda, ka pieskatot tomēr nepieskata. Dažas no švīkām nebija viņa vaina, bet vismaz viena, pati lielākā, ir bijusi tīra neuzmanība – man šķiet, ar atvērtu bagāžnieku braucot iekšā garāžā. Ja to būtu izdarījis kāds cits, tad noteikti būtu drāma, bet, kad sanāk pašam, tad akceptē, kā sanācis, un arī nemeklē, kā to novērst. Nēnu, ja būtu kaut kas izsists vai saliekts, būtu citādāk. Un tad vēl uzmanība pret detaļām -- mašīna tika regulāri vaskota, bet, ja vasks trāpa uz plastmasiem, kuriem no tā rodas balti un grūti ārā dabūjami pleķi, tas nekas. Mazgāju un pulēju automašīnu, un lasīju tās virsmu kā stāstu par manu tēvu.
Mašīnas salona smarža. Šajās dienās pašam izbraucot ar Škodu, tā mani viegli kaitināja. Vai es to vispār iepriekš biju piefiksējis? Tā nav tēva paša smarža, drīzāk tāds kā salona gaisa atsvaidzinātājs, bet tādus nekur neredzēju. Tā nav klasiska salona plastmasu smarža vai vēl kaut kas tipisks. Varbūt to var uzdot par jaunas mašīnas smaržu, bet kopš 2008. gada tai fāzei jau būtu vajadzējis sen kā beigties.
Bet tagad man mašīnu vajadzēja pārdot, un izrādās, ka tas ir grūti, vismaz šādā kombinācijā: 16 gadus veca mašīna ar mazāk nekā simttūkstoš kilometru nobraukumu. Mašīnas labais tehniskais stāvoklis liek prasīt cenu virs tirgus (tas ir, SS) vidējās, bet kuram gan vajag vecu Škodu par cenu virs vidējās? Zemē, kurā visi ir pārliecināti, ka visi groza odometrus, kāpēc lai kāds ticētu, ka pēc visiem pārdošanas sludinājumu meliem šis tik tiešām ir auto, kam “viens saimnieks – pensionārs, brauca uz dārzu”?
Sludinājums SS nostāvēja trīs nedēļas, un šajā laikā saņēmu vien divus piedāvājumus, un abi bija par cenu, kas ir ievērojami zemāka nekā manis gribētā. Feisbuka mārketpleiss arī ir bezceris, jo tur piedāvāto mašīnu ir daudz, un visi sludinājumi, ja vien tas nav kaut kas neparasts, nekavējoties iebirst bezdibenī. Ir mašīnas, kas savus pircējus atrod tāpēc, ka viņi meklē noteiktu marku, bet Škodas auditorija jau, visticamāk, ir cilvēki, kuriem vajag vienkārši auto, nav svarīgi, Škodu vai Toijotu, un tur ieslēdzas cita matemātika. It sevišķi, ja nav (un nav taču) iespējams pārliecinoši nokomunicēt, ka starp visiem lūžņiem, kas tirgū pieejami, šis tik tiešām ir variants, kas “ieguldījumus neprasa, sēdies un brauc”.
Šodien man bija plāns vest Škodu uz autoplaci, bet laimīgas nejaušības dēļ izrādījās, ka brāļa darba kolēģis tieši meklē mašīnu. Aizvedu parādīt, un tur jau viss darbojas pavisam citādāk, un vārdiem par mašīnas pieskatīšanu un labo stāvokli ir kaut kāds svars.
Un tā nu tagad tas viss laimīgi no kakla ir nost. Kad pircējs sacīja, ka likšot gāzi, man bija tāds 🥴, bet katram jau savs. Es ceru, ka to vienu momentu, kuru rādīju, ka vajadzētu apstrādāt, pirms nav iemetusies rūsa, viņš tik tiešām sadarīs. Bet tad atkal, kāda man vairs daļa.
Un tomēr, kad viņš iesēdās un mašīna lēnām aizbrauca, bija mazliet skumīgi. Mamma saka, tēvs pats pēdējo reizi pie stūres bijis pērn ap šādu laiku, kad kāzu jubilejā aizbrauca pēc puķēm.
|
Augusts 3., 2024
13:26
Pirms dažiem mēnešiem ienāca prātā pamēģināt Duolingo. Pat bez īsta mērķa, vienkārši paskatīties, kā tas darbojas. Vispār es gribētu mācīties lietuviešu valodu. Nieko nėra neįmanoma jeb nav nekā neiespējama, bet tas neattiecas uz Duolingo, jo lietuviešu valodas viņu piedāvājumā nav.
Mana otrā izvēle bija vācu valoda. Es to drusciņ mācījos fakultatīvi pamatskolā (tātad it kā brīvprātīgi, bet patiesībā mani un vēl kādu čupiņu bērnu direktors, kurš ar šo nodarbojās, vienk paņēma aiz rokas un lika mācīties), un pēc tam ģimnāzijā tā bija otra obligātā svešvaloda. Nevienā no šiem piegājieniem es pret to neko nopietni neattiecos. Nebija nepatikas, kas liktu to noraidīt, bet nebija arī motivācijas. Visa tā gramatika ar locījumiem un konjugācijām – nešķita, ka man to vajag.
Šī pieredze man ir likusi domāt, ka vācu valodā es nezinu neko – vien dažus vārdus un “Ich heiße”. Ja kaut ko vairāk esmu zinājis, tam visam jau sen būtu jābūt aizmirstam. Taču Duolingo ir radījis aizraujošu atklāsmi – kaut kāda valodas sajūta no tā visa tomēr ir ielikta. Teikumu pamata konstrukcijas ir saprotamas. Un ir vesela kaudze vārdu, kurus es zinu. Ņemot vērā, ka saskare ar vācu valodu visus šos gadus ir bijusi minimāla, es pats no galvas nosaukt tos vairumā gadījumu nemācētu, bet, kad Duolingo parāda kādu vācu valodas vārdu un ir jāizdomā, ko tas nozīmē – izrādās, ka zinu gan.
A2 līmeni es gan pašlaik diez vai varētu nokārtot, bet tam patiesībā arī nav nozīmes. Šī sanāk vairāk tāda kā izklaide un brīnīšanās par to, kas tik viss galvā nav saglabājies, kombinācijā ar mēģinājumiem no jauna iebraukt tajā, kas skolas laikā šķita bezcerīgs un pūlēšanās nevērts.
Un Duolingo jau arī pamatā ir spēle – dzīvības, punktu krāšanas, sacensības ar citiem un iespēja nonākt nākamajā līgā. Tas palīdz veidot regulāras mācīšanās paradumu, bet vai no šī kaut ko reālajā pasaulē izmantojamu saprātīgā laika posmā var iemācīties – esnunez. (Jau kuro mēnesi tur turpina parādīties uzdevumi ķipa “meine Partnerin wandert gern am Wochenende”.) Duolingo pieeja ir uzdevumi bez skaidrojuma – nākas pašam izfiškot, kāpēc tu kļūdījies.
Un tā es nopirku vācu valodas kursu iekš Babbel :) Ja jau, tad jau. (Vajadzētu tagad atbrīvoties no Duolingo, bet roka neceļas, ja pašlaik savā līgā esmu pirmajā trijniekā. Atkarība jau ir iestājusies, un Babbel tik elegantas spēļošanas nav.)
|
|
|