Bailes? Panika?
Tas brīdis, kad sēdi mežā, dzer rīta kafiju un baudi saulainu rītu … upe mierīgi apvij ziemeļvidzemes pakalnus, ceļas migla un apkārt ir daudz labu cilvēku, smieklu un iepriekšējās dienas nogurums.

Un tad debesis pāršķeļ troksnis, kas ir tūkstots reižu briesmīgāks par zibens spērienu kaimiņa pagalmā. Vienreiz, otreiz, trešo reizi - katru reizi lido pa pāriem un tagad jau zemāk par 1000 metriem, un tad virs pašiem goku galiem (100-200m augstumā), uz zeltaino mākoņu fona var skaidri saskatīt augstuma stūri astes daļā un fizelāžas detaļas.

Bērni paslēpās zem galda, pieaugušie sastinga, daži turpināja darīt iesākto, bet manus Ukraiņu draugus pārņēma panika. Panika, ka arī šeit viņus noķēris karš, ka trešo reizi būs jāpamet “mājas”, ka …, ka … Es varu tikai minēt, kādas domas bija viņu galvās. No tām drumslām, ko vēlāk pārrunājām, no tiem sīkumiem, ko viņi man ir atklājuši. Paņemt klēpī un apmīļot kā mazu bērnu, glaudīt un mierināt cilvēku, kuram sen jau pāri 40 un stāstīt pasakas, kurām pats reizēm neticu … tās tikai mācības, tās bija NATO lidmašīnas, kamēr lido austrumu, ziemeļaustrumu virzienā - mums nav jābaidās …

Fak …