rūsganais sprakšķis

staigājām pa rajonu, taisamies iet augšā uz tilta, savā ierastajā maršrutā- bet,skat, kautkas neierasts. pa tiltu bliež augšā garspalvainais VAS. rajons mums ka biezs ar vācu aitu suņiem, gan īstākiem, gan "a ļa", bet apkārt tā īsti mēs vienas staigājam. garspalvainais zinu,ka ir viens, mazliet jaunāks par manu sesku.
kamēr domāju, suns dodas tālāk, mēs nesamies pakaļ - saprotu,ka no manis baidās. sūtu savu Peli izlūkos - jā, meitene šim interesē. tad jau viegli - pasaucu savu, tas ar nāk, bet ticis man klāt, laiž ļekas garām un uz to ielu,kur zinu,ka tas viens garspalvainais (kuru pirms gada jau reiz "glābu" jo automātiskie vārti nebija aizvērušies). skrienam mēli pār pleciem pakaļ - un jā, trinas gar vārtiem.
zvanu pie vārtiem, bet reakcijas nekādas.
skaidrs,ka suni uz ielas atstāt nevar - samulsis no plašās pasaules, lien uz braucamās daļas un izskatās absolūti nelaimīgs. savējo es varbūt kautkā pārmestu pāri sētai, bet šitas čalis tāds smuks un brangs, skaidrs,ka nekā, pat ja dotos rokās.

sāku intensīvi raustīt vārtus un secinu,ka otrā pusē ir bulta - atšauju vaļā, un pūkudupsis laimīgs iešmauc iekšā.

ļoti ļoti ceru,ka nekļūdījos feisu atpazīstot un ,ka tās mājas saimniekiem nebūs nepatīkams pārsteigums, mājās atgriežoties...