pasaule ir bēdu leja
rīts. kafija gatava. meklēju savu krūzi.
nav.
žāvētājā nav, plauktā nav. izlietnē nav. nevienā istabā nav, priekšnamā nav, otrajā stāvā nav. sāku domāt - neesmu dzērusi mājās kafiju kopš pirms Itālijas brauciena, dārzā značit nebūs.
pārmeklēju visu vēlreiz. jau rit piecpadsmitā minūte izmisuma.
zvanu vīram, brēcu- kur mana krūze. saka,ka neesot neko izdarījis, viegli šaubos, bet izklausās,ka nemelo.
zvanu mātei, saucu "linča tiesa, nav neviena cita,ko vainot!" ar domu,ka viņa pateiks "oi,ielēju/iebēru tur kautko,noliku tur un tur"
bet mana sirds salūst sīkās druskās - māte saka, jā, uz flīzēm nokrita un čušs. aizmirsu tev pateikt.
normāli cilvēki noteikti,ka neraud, kad saplīst kafijas krūze, bet kā man tagad būt, mēs bijām kopā tik sen, gadus padsmit. mana krūze, kuru neviens cits neņēma, no kuras un tikai dzēru kafiju. kā vispār lai atrod citu vietā?
nav.
žāvētājā nav, plauktā nav. izlietnē nav. nevienā istabā nav, priekšnamā nav, otrajā stāvā nav. sāku domāt - neesmu dzērusi mājās kafiju kopš pirms Itālijas brauciena, dārzā značit nebūs.
pārmeklēju visu vēlreiz. jau rit piecpadsmitā minūte izmisuma.
zvanu vīram, brēcu- kur mana krūze. saka,ka neesot neko izdarījis, viegli šaubos, bet izklausās,ka nemelo.
zvanu mātei, saucu "linča tiesa, nav neviena cita,ko vainot!" ar domu,ka viņa pateiks "oi,ielēju/iebēru tur kautko,noliku tur un tur"
bet mana sirds salūst sīkās druskās - māte saka, jā, uz flīzēm nokrita un čušs. aizmirsu tev pateikt.
normāli cilvēki noteikti,ka neraud, kad saplīst kafijas krūze, bet kā man tagad būt, mēs bijām kopā tik sen, gadus padsmit. mana krūze, kuru neviens cits neņēma, no kuras un tikai dzēru kafiju. kā vispār lai atrod citu vietā?