rūsganais sprakšķis

kā balināt matus mājās un paliek ar matiem?

garš stāsts īss, māte paņēma visus uz pauzes un no tumšiem matiem radikāli pārgāja uz lillīgi blondiem. nezinu, vai tā bija domājusi mazpislētas firziere, bet man ļoti patika, taču nu sāk ataugt saknes - mātei par šausmām, izrādās, ka no pakauša uz skaustu viņai vēl ir pilns ar saviem pašas tumši brūnajiem, nevis visa galva sirma, kā viņa bija iedomājusies. sāka pukstēt, ka tad jau jākrāso atpakaļ tumši.

viņa noteikti, ka neņemsies reizi mēnesī uz pislētu pie friziera braukt (ne jau nav naudas, un pat ne skopums, drīzāk slinkums un nevēlēšanās tādejādi socializēties, lol)
bet pie manis viņa noteikti ir biežāk un, cēlu mērķu vārdā, es būtu gatava atgriezties pie viņas matu krāsošanas (kā gadiem darīju ar hennu un loreāli), ja vien zinātu, ka to var mājās kānebūt izveikt.

nekad nebūtu ticējusi, jo vnk nespēju iedomāties māti blondu, bet ir absolūti štelle.

es pati nekad pie friziera neesmu krāsojusi, vispār vairs gadus 2nekrāsoju un griežu retāk kā reizi gadā, tā, ka pat nezinātu, kur viņu pierakstīt, da i gražīga viņa man ir, lai uz dullo riskētu

padomiņš tātad?

šitas video

kā Tev šķiet? vai tā ir paša cilvēka atbildība/saklātā gulta/veiksmes un kļūdas,kamdēļ pie viņa vecumdienās bērni brauc vai nebrauc?

es nerunāju par to,cik reizes mēnesī, bet tieši,lūk, Ziemassvētkos. (bet katrs var ielikt sev nozīmīgu svētku dienu,ne visiem Ziemassvētki ir tradīcijas laikam)

uzreiz,pirms kāds atvēzējas,- jā,man nav bērnu un most probably nebūs, suņi vienmēr dzīvos kopā ar mani, vienkārši nepiedienīgi interesējos. jo,ja neskaita tos pāris gadus,kad ar māti bijām uz nažiem, man prātā neienāktu svinēt Ziemassvētkus (un dz.d. ja kas arī) bez viņas. Savukārt, ja viņa atkal sāktu izpildīties kā toreiz, tad viņa sēdētu viena.

vakar gandrīz sadirsos ar māti,bet tad atcerējos,kā te cibās izrunājās par tēmu,ka savas labsajūtas dēļ nedrīkstot sarūgtināt mammītes, noriju krupi kopā ar asarām un klusēju. lai gan reāli gribējās viņai uzšaut un pateikt,lai lasās nafig, ja viņai liekas ok kārtējo reizi izteikt tik kolosālas replikas.

šorīt aizgulējos, neizmazgāju matus, vēlarvien tajos ir krāsa koka fasādēm un visi prasa,kā es tur dabūju zobupastu.

nāk miegs un ir žēl sevis.

vispār jau es biju apņēmusies nerakstīt cibās slitkas lietas par vīru.
bet kautkā pamazām paliek vienalga.

varbūt vajadzētu vispār atmest cibu. jo pēdējā pusgada laikā tieši ciba ir nostiprinājusi manu pārliecību,ka es esmu slitks cilvēks un nekam nederu.

ok, savs mēriņš tajā tiek arī manai mātei, kura atklāti nostājas vīra pusē un ber man uz galvas pārmetumus par to,ka nevaru saņemties, jo man tač ir tik brīnišķīgs vīrs un man aiz muguras stāsta vīram huiņu par mani.

bet ja nebūs cibas, man vabše nebūs,ar ko runāt. ar dzīviem cilvēkiem (pieņemot,ka kautkur kādi draugu vēl palikuši) malt šito visu negribu. cibā vismaz var aizvērt datoru, ja nu kas.

lai gan atkal, runāšana ir overrated. beigu galā es jūtos vēl sliktāk.

Ja salīdzina ar to,kā bija pirms gada, nespēju noticēt tam,kā ir tagad.

Iedomājos par to sestdien vakarā,kad zoli spēlējot bijām nosmējušies līdz krampjiem vēderā.

Tas vēlviens paldies,kas manam Tārkajam jāsaka, viņam izdevies salīmēt to taciņu starp mani un māti.

Es ceru,ka vairs nekad nepārtrūks. Jo man ir tik forša mamma.

un vēl es esmu lepna, pareizāk sakot, man jānoturās esot lepnai un nejūtoties vairāk vainīgai kā šobrīd jūtos - pateicu mātei,ka šogad Svecīšvakarā nebūs ģimenes sanākšana pie manis.
Ka es negribu,lai viņa paliek pie manis, jo no tā būs tikai sliktāk.

viņa, protams, nesaprata. un man ir žēl, bet es ticu,ka tā ir pareizāk.

un es iešu uz kapiem viena, kad būs jau pavisam tumšs izstaigāšu visus mīļos un tad ilgi sēdēšu pie Mātes Latvijas un jutīšos labi. jā.