rūsganais sprakšķis

Sapņoju, ka esmu Berlīnē ar [Bad username in LJ tag] un mums ir sarunas pa dušam un es piedāvāju viņai atdot savu vizīti pie psihiatra 26.09., jo pati būšu Oslo.

es zinu, ka vairāki no jums ir bijuši, bet neatceros kuri un neatceros kad, nezinu, kur meklēt, lūdzu iemetiet ar linkiem, ja nav grūt'!

ārprāc, 50 komentāri, es jūtu, ka mēs visas paliekam vecas un cibā nekāds ekšns nenotiek :D

pat, ja 99% manu cibas ierakstu nenonāk līdz klaviatūrai, pasaule būtu ļoti slikta vieta bez cibas

vakar iebakstīju cibā un ieraudzīju,ka iepriekšējais ieraksts pirms mēneša, ja neskaita vienu zemactiņas.

es TIK bieži diendienā padomāju,ka šito gan ierakstīšu, bet neierakstu. jo nekas jau man nenotiek, un ko tad es te par suņiem, puķēm vai putniem - kas pa lielam ir mana svētā trīsvienība, ārpus kā citu interešu diži nav.

darbs riebjas, bet piespiežos; riebjas, jo jātaisa apmācības=jātiekas ar cilvēkiem, cilvēki nav apdāvināti un nepatīk kā suga.

auksts_entelekt es par Tevi domāju. noteikti mēs te tādi daudz. <3

Kā vīram paskaidrot, kāpēc sēžu virtuvē un blenžu telefonā, un pinkšķu?
Teicu, ka pms.
Ir jau arī, bet viņš īsti laikam nesaprastu, ka bēdājos par diviem ļoti labiem cilvēkiem cibā, kuriem tik negodīgi tiek sliktas lietas.
Dzīve tomēr ir tāda sterva savā būtībā.

īsti nava skaidrs,ko lai dara ar to savu cibu. par ko lai raksta. es pati esmu diezgan garlaicīga personība,kopš vairs nemetos randiņos un tamlīdzīgi, bet par vīru rakstīt kaukā nesmuki.

kopš vispārējajam dzīves apnikumam uzlikts psihiatra zīmogs- depresija, nu,ko tur daudz izpausties.

par teiātriem un tamlīdzīgi mūždien aizmirstu.

par darbu - varētu jau pačīkstēt,ka visi idioti, bet tas tāpat jau skaidrs,ko daudz runāt.

par suņiem - pavisam personiski.

lūk.iekšā ir, bet ārā nenāk...

kārtējo reizi sajūtos neriktīga, jo man neko neizsaka liela daļa jūsu koncertu topa nosaukumi, esmu bijusi uz depešmodu pirms padsmit gadiem un prātavētru pirms 10, un uz pāris positivusiem, vienā es ekšelī aizmigu pie pasākuma hedlainera

KKK

godavārds, jūs intersanti te visko rakstiet,komentējiet un skaistu vilnu metiet, bet nu koes varu darīt,ka esmu tik prasta bāba,ka man uzsvilpj un es skrienu?
toties,tagad zinu,ka 12 litru spainis baraviku ir mana robeža, gan no lasīšanas, gan pēcapstrādes viedokļa
ievēlos gultā vienos naktī, gulta līgani peldēja un acu priekšā baravika sūnās aiz baravikas sūnās, līdz vēmienam
šodien vēl jāsaprocesē kabači (no sētdienas!!! nav izdarīts!!!) un tomāti,kas pa to lāgu sagatavojušies
galnais,nedzēsiet to visu āra,lai burkābāznis jūs atpestī!

nav skaidrs,ar ko jūs te esiet nodabojušies,kamēr es lasīju gailenes, dziedāju koncertus un bāzu burkās.

ar ko tas viss sākās vismaz pasakiet?

visi pirmoreiz bučojas pie visādām dziesmām, tikai es pie aizmigušas omītes krakšanas blakusistabā
un nevienās attiecības man nav bijusi kautkāda " mūsu dziesma"
dzīve ir tik bēdīga.
es jums teicu,ka man ir jauns ritenis?

kas ar to entelektu?!?11
ceru,ka rozā vienradži pūš balonus un nelaiž Tevi pie datora

dienas kārtībā palēnām sāk slieties jautājums par jaunu ļisapēdu, kas negaidīti izraisa diezgan karstas diskusijas ģimenes ietvaros (nēnu, suņiem pofig)

vai tiešām pilnīgi visa pasaule ir gatava mani apmētāt ar veciem tomātiem un pedāļiem par vēlmi BREMZĒT IBITĪT AR KĀJĀM jeb tomēr tikai vīrs un viņa draugi?

nesaprotu,es tiešām viena tāda esmu,kam patīk un padodas braukt bez rokām (NĒ,nejau pa jūsu svētajiem trotuāriemm. vienīgi brīžos,kad apdraudu tikai savu un asfalta veselību). tas ir tik svētīgi rītos,kad izrādās,ka tomēr pūš ausīs, apsegt tās ar plaukstām, vai vakaros,kad salst knaģi - sabāzt tos personīgajās padusēs.

labi,tā bija liriskā atkāpe. jautājums formulējas šādi : ciba, kūsaki, vai man IR CERĪBAS atrast velosipēdu:

--> kas bremzējas ar kājām (youknowwhatimean)
--> brauc liegāk nekā šobrīd manā rīcībā esošais, dēļ kura man mēdz sasāpēties ceļi - tas arī ir galvenais iemesls lūkoties apkārt
--> ir sieviešnieks (ja nav politnekorekti šādi dzimumdalīt. nu,arī,ja ir. es valkāju īsus svārkus,so man štanga nender)
--> ir stabils/viegls/manevrējams - vajadzīgo pasvītrot, jo es nezinu, galvenais,lai var pabraukt arī ziemā - tāda,kāda ta bija šogad, es nebraucu uz darbu ar velo tikai pāris reizes.


braucu es katru dienu 3 km turp un 3 km atpakaļ no darba, un pāris reizes nedēļā kāds izklupiens uz centru,vai biš tālāk, bet vairāk par 20km dienā toč nenobraucu.

braucu lēnām un diezgan pieklājīgi.

smukums neinteresē. cena itkā nesatrauc, bet baig nevelk uz tādu,kuru visi gribēs nofenderēt.

starp citu.
līdz trīspieciem man bira komplimenti, prasīja dokumentus pie šnabja un tamlīdzīgi, un tad VIENĀ MRIKŠĶĪ āda sāka krunkoties, nokarāties un kovelne, visi mani jaunības un aizpērnie grēki klājas kā uz delnas.
uzelpot varēsi tikai,kad dzirdēsi "cik skaista neļaiķe"
just saying.

kārtējo reizi ciba mēģina mani iedzīt stūrī un pašpārmetumos
nesaprotu,kas jums tur visām tās par ādām gadījušās. man nedaiet, kāvispār var nebūt jāsmērējas pēc mazgāšanās viscauri, tādu kosomosu,ka var nelietot sejas krēmu es vienkārši neuztveru

izlasīju,ko jūs te kopš vakardienas...

mēs laikam esam neromantiski jeb neiejūtīgi,jeb kā to lai nosauc.
pa šiem gadiem vīrs man ir pa jubilejām un ziemsvētkiem kopā uzdāvinājis virtuves iekārtu un rokaspulksteni. es viņam - siksnu un līdz galam neuzadītu cepuri. teātru biļetes īsti par dāvanām neskaitu.
ik pa laikam es viņam paziņoju,ka sievai puķes sen nav atnestas, un kalnedārā pie manas dz.d. ir ieraksts "puķes sievai", manis veikts.

ja vien es neesmu iegājusi "viss slikti,vīrs cūka" pozā,mani pagalam nesatrauc ne dāvanas, ne puķes. es pati reāli sūkāju kā dāvinātājs,ja vien nav riktīgi aizķēries kautkas,kas škiet vajadzīgs, nevis kvalificējas kā smuks sūdiņš.

un man uzdāvināt puķes nudien nav viegli,izņemot dzimšanas dienu,kad visi enivejs dāvina narcises un tulpes.
pēdejās reizēs gan jāatzīst,ka vīra nestie pušķi bija gandrīz manas smalkās gaumes apprūvojami, šķiet atradis labu puķu bodi. un viņš zin,ka ar daudz lizantēm vienmēr var droši izbraukt.

bet savulaik esmu atteikusies pieņemt sarkanas rozes un džeki,kas nāca uz randiņiem ar lakstiem, uzdzina šausmas.
uz pasaules nav nekā baisāka par krizantēmām un saktveidīgiem pušķiem.

ņemot vērā,ka instant karma arī man mēdz sadot pa muti īpaši nefilozofējot un apkārt neskatoties, pēc šodienas izrunāšanās par saviem primitīvajiem relišeriem man tagad uz karstam pēdām būtu jāaizraujas ar humõrīgu, bet īsu un tuklu tenoru.

pateicoties biedra begemotsa ierakstam, atklāju sevu tādu iestādījumu kā quora kom.
vispirms izlasīju par to dzīvošanu vienam, tad aizpeldēju pie poliamorous tēmas, pabiju pārdomās, cik diez tas ir izplatīts šeit, un vai tas ir tāda tiešām daudzMĪLĒŠANA jeb tomēr attaisnojums nekontrolēti drāzties ar ko ienāk prātā, un tagad līksmi eju cauri bezgaldaudziem jautājumiem par Hariju Poteru.
tas taču ir briesmīgi,es piekrītu, ka apkārt nav dzīvu cilvēku,ar ko pārspriest neloģismus stāsta uzbūvē vai dažādus lāstus, vai to,cik bad parenting ir taisīt vairāk bērnus kā var pārticīgi uzturēt.

nebūs man siltumnīca.

respektīvi, nebūs tomāti citādi,kā vien podos.
būs lecekts, bet šõreiz saulainākā vietā un vīra taisīta (lasi- regulārākas formas un taisnākiem leņķiem. manējā bija...hmm. interesanta,jā. šī būs smuka)

vakar stāvējām, domājām līdz pagalam nosalām, bet nu, tiešām nekur jēdzīgi to būdu nevar iebāzt, lai kā man gribētos. vai arī es pagaidām vēl nepietiekami gribu.

bet paldies visiem par viedokļiem, procentuālais sadalījums piespieda vīru vismaz apsvērt to domu un patīksmināties ap smukākajām bildēm internetos.

p.s. ko es no tā visa izsecināju - esmu viegli apvainojusies uz cibu,kas domā,ka nemāku audzet tomātus un salātus.