rūsganais sprakšķis

lai veicinātu rumpja veiktspēju treniņos ar borderkolliju, ieviesu mountainbaiku, lai varētu hujārēt pa bezceļiem un kačāt slodzes izturību un ko tur.

ar šitādu riteni pēdējoreiz braucu pirms padsmit gadiem; kopš bērnības un tagad lietoju pilsētas riteni ar KĀJAS BREMZĒM. ar to riteni es braucu ļoti labi, mēs esam kā viens vesels.

rokas bremzes man nesanāk, ātrumu pārslēgšana arī nē.

pirmajā izbraucienā sapinos meistarībā ar ātruma slēdžiem braucot paugurā, apstājos uz kores, pedālis ieķērās priedes saknē un dabūju labi nobrāztu ceļgalu.

otrajā izbraucienā visa baidījos braukt no paugura, jo tur bij šķērslīši; ar pilsētnieku izbrauktu īzī un, ja arī smiltīs samestu, mācētu nolekt. stāvēju, baidījos. bet nu tak nevar šitā mīzt botā. mēģināju braukt. nobremzēju ar vienu roku vairāk un ļoti lēnām pārlidoju pāri stūrei, uzmetot riteni sev virsū un dabūnot ar stūri precīzi zem ķiveres (jā, barbala, es uzreiz ieviesu ķiveri šādam braucamrīkam, ārkārtīgi nelietderīgi iztērēti 80 eiro :D)

tagad staigāju apkārt biedēdama līdzcilvēkus ar saviem 50 shades of zililillā uz visām ekstremitātēm.

Iedvesmojoties no Bārbalas aptaujas, saņēmos un apsegloju bērīti noslaucīju putekļus no sēdekļa un izlaidu līkumiņu.

Baigi grūti bija. Pagājušogad, kad sāku braukāties, tomēr ik pa laikam ritenis tika izmantots, tagad, kad nekur neeju, nekur arī nebraucu (wtf teikums)

Nolēmu sevi nemocīt vairāk kā 11km+2km atrullēties.

Velo bikses, ko pag vasar nopirku, kad biju jau biš taukus nobraukusi, tagad, protams, neder (vēl), bet laikam ceļgali visvairāk īdēja.

Nepalieku jaunāka laikam, lai cik dīvaini tas nebūtu

vakar bija viena no tām dienām, kad piecelies, paskaties spogulī un pēkšņi sev nedaudz patīc, da i jūties ne tik resna.

uz šāda entuziasma viļņa izstaigājos ar suņiem, nopļāvu zāli un aizminos līdz Vecāķiem.

stulbs maršruts, vispirms smird pēc šašļikiem, tad ilgi pēc amonjaka (jeb kas tur?) un tad atkal ilgi pēc šašļikiem.

jāpapēta, kur citur var pabraukāties bez stāvēšanām pie luksoforiem un, kas vēl svarīgi, ar relatīvi labu asfaltu, jo mans ritens baisi kratās.

es reāli nesaprotu,kas galvā ir tiem velosipēdistiem,kas vālē pa vienvirziena ielām pretējā virzienā.

melīgais melnais asfalts
slapjie smalkvilnas svārciņi

šonakt sapnī gribējām pārcelties uz amuriku, ziemas sezonā, bet manās rokās bija nonākusi pasaules karte no nākotes, skatoties uz Eirāziju, bija tikai Krievija un tur,kur Eiropa,tur bija tuksnesis (jeb nogrimis jūrā, nevarēja no tās kartes saprast da galam)

bļin, šāds augusts jau tāpat ir pietiekami sabojātam rītam, bet resns kuilis, kurš bloķē trotuāru un sūta mani mācīties braukt un lasīt noteikumus, ir krietni pāri manas tolerances robežām

aaaaaaa kā es ienīstu cilvēkus šobrīd

ļoti prasījās cimdus šorīt

dienas kārtībā palēnām sāk slieties jautājums par jaunu ļisapēdu, kas negaidīti izraisa diezgan karstas diskusijas ģimenes ietvaros (nēnu, suņiem pofig)

vai tiešām pilnīgi visa pasaule ir gatava mani apmētāt ar veciem tomātiem un pedāļiem par vēlmi BREMZĒT IBITĪT AR KĀJĀM jeb tomēr tikai vīrs un viņa draugi?

nesaprotu,es tiešām viena tāda esmu,kam patīk un padodas braukt bez rokām (NĒ,nejau pa jūsu svētajiem trotuāriemm. vienīgi brīžos,kad apdraudu tikai savu un asfalta veselību). tas ir tik svētīgi rītos,kad izrādās,ka tomēr pūš ausīs, apsegt tās ar plaukstām, vai vakaros,kad salst knaģi - sabāzt tos personīgajās padusēs.

labi,tā bija liriskā atkāpe. jautājums formulējas šādi : ciba, kūsaki, vai man IR CERĪBAS atrast velosipēdu:

--> kas bremzējas ar kājām (youknowwhatimean)
--> brauc liegāk nekā šobrīd manā rīcībā esošais, dēļ kura man mēdz sasāpēties ceļi - tas arī ir galvenais iemesls lūkoties apkārt
--> ir sieviešnieks (ja nav politnekorekti šādi dzimumdalīt. nu,arī,ja ir. es valkāju īsus svārkus,so man štanga nender)
--> ir stabils/viegls/manevrējams - vajadzīgo pasvītrot, jo es nezinu, galvenais,lai var pabraukt arī ziemā - tāda,kāda ta bija šogad, es nebraucu uz darbu ar velo tikai pāris reizes.


braucu es katru dienu 3 km turp un 3 km atpakaļ no darba, un pāris reizes nedēļā kāds izklupiens uz centru,vai biš tālāk, bet vairāk par 20km dienā toč nenobraucu.

braucu lēnām un diezgan pieklājīgi.

smukums neinteresē. cena itkā nesatrauc, bet baig nevelk uz tādu,kuru visi gribēs nofenderēt.

jāatzīst, ka veloderastēšana šorīt uz darbu bija diezgan nopietns izaicinājums

mans nabaga ēzelītis ir pagalam sačākstējis pa šo ziemu, nav jau nekāds brīnums, viš i tik nedaudz jaunāks par mani.
apsolīju uz pavasari nokrāsot sarūsējušos dubļiniekus ar pārpalikušo radiatoru krāsu.

ar ļisapēdu šodien vienojāmies,ka tas sniegs nemaz nav diži kas savādāks kā smiltis,piemēram,kuras mēs bērnībā kodām naski.brīdī,kad sanes, galnais veicīgi nolekt.

lai arī pāris posmi ir stumjami, tas šākātā ietaupa minūtes 10.
nu, labi. man tas maršruts reāli apriebies, es čerez ņemogu braukšu ar riteni,lai tikai nebūtu jāiet kājām.

laikam būs no tā vellapēda jāatvadās,lai
es nevaru,kā man dibins nosalis, kotaman , pledu tīt apkārt,vai? jeb mož pārdodas vellapēdu dibensildītaji kur ?

lai gan doma par to,ka pie ikdienas +/- 10 jānoiet vēl 6.... nekad nebūtu domājusi,ka to teikšu,bet man ir piebesījis staigāt.

kur lai dabon brilles ar parastiem stikliņiem?

braucot ar velo dikti asaro acis no vēja, bet vakarā saulenes neuzliksi.


UPD. izlasīju pati,ko uzrakstīju un sapratu,ka vēl guļu. laikam jau taču tam tie visi optikas veikali domāti...

knaģi salst.
pašai karsti. nemanāmi esmu sākusi braukt vismaz 2xātrak kā agrāk.
var jau taupīt laiku, bet nu kamõn, ja pie darba žaķete jārau nost,kamēr cilveki rudens plašķos staigā...

un šitajos te jūsu zīmuļsvārkos (vai kā viņus tur, neko nesaprotu no klasisikiem svārkiem) baigi grūti mīties. izdevās vien,kad sēdekli ieriktēju šķēlumā. autovadītājiem patika,cik varu spriest. pastāv iespējamība,ka no mugurpuses varēja redzēt zeķu gumiju.
sīrupiņ,vai es esmu pavisam izvirtusi sieviete jeb vienkārši neaudzināta jebjebjeb man pofig viss kā vienmēr

kā jau hipohondriķis, nolēmu,ka slapja džinsa korsete uz manienes neizžūs,toties es noteikti dabūšu kādu kaiti, tāpēc tagad sēžu slapjos svārkos, pliko augšdaļu apsegusi ar par laimi darbā stāvošo villnas šalli.

spriežot pēc šķaudīšanas intensitātes, sūdi gan laikam tāpatās būs.

vismaz es neatradu. jo man gribējās zināt,ka viņš ir dzīvs.

vakar braucu (ar auto) pa Senču ielu un ieraudzīju kaudzi policijas mašīnu, vispirms satrūkos, jo biju izdzērusi pusglāzi vīna,pirms uzzināju,ka man jāsēžas pie stūres.tad sapratu,ka avārija.
apbraucot policijas auto, ieraudzīju pa daļām saliektu velosipēdu, asiņu peļķi un emērdžensī segu. neviens negulēja. vīrs,kas brauca dažas min pirms manis, teica,ka esot aiznesušies ātrie, tāpēc ceru,ka dzīvs.

bet šausmīgi nelāga sajūta, ņemot vērā,ka pa pilsētu pārvietojos gandrīz tikai ar velo. un vēl dienu iepriekš pa to pašu ielu braucu, ne pa trotuāru.

un man liekas,ka tā bija gājēju pāreja.

un nav jau svarīgi, kurš vainīgs .

brīdī,kad redzi to asiņu peļķi uz asfalta.

vakar tas milzu lempis,kas 2x uzgrūda smagus iepirkumu ratus tā,ka noberza potītei ādu un,kad es palūdzu beigt mani bumsīt, nevis atvainojās bet mēģināja norādīt,ka man jānomierinās

šorīt,braucot ar velo uz darbu, čalis ar svinu somā mainīja strauji trajektoriju un notaranēja mani zālājā, un vēl uzbrēca.

es laikam izskatos pēc staigājoša izmisuma un uz pieres ir uzraksts lūdzu uzdirs man vēl

braucu no kora pa Miera ielu pie Hospitālenes, tur gar tramvaja sliedēm ir barjera un trotuāris cīši šaurs, bet tākā neviena pretīmbācēja, minu savu aizvēsturisko rumaku no sirds, te pēkšņi krīt lustra un gandrīz arī es - pamanu plankumu pārvietojamies perpendikulāri manam ceļam

kamēr manām smadzenēm izskrien cauri doma,ka šas nobraukšu kaķi (spēlējot Imago, man vienmēr ir uzkritis jautājums par kaķa nobraukšanu un visi mani draugi vienmēr dikti par to smējušies,ņemot vērā, kāda kaķu bāba es esmu), tad man aiziet,ka tas ir ezis, kas noteikti neleks atpakaļ, bet var skriet uz priekšu

vārdu sakot,pamanīju es viņu esot metrus 3 nost. nesabraucu, toties pati gandrīz notaranēju betona apmali,skatīdamās apakaļ,vai tiešām viss viņam labi.

domāju,ka nervu zāles dzer arī viņš.

jeb kā es māku pati sev nopurgāt lielisku dienu.

vakar līksmi izbraukājos pa ērgļu šosejas amerikāņu kalniņiem uz 130, savācos kaudzi stādus (esmu lepna par sevi, negausis spēja pateikt arī dažus nē) un līdz astoņiem vakarā bakstīju zemē, pašās beigās jau man bija nostāja - 'gribēs augt, augs, negribēs- pac vainīgs'

ieviesos hortenziju 1gab, etiķkoku 1 gab, neenormālu knapi paceļamu kluci ar dienziedēm,kuras sadalīt bija mission impossible, bet aiz skopuma,protams, sabāzu ne tikai savā dienziežu dobē, bet arī vēl citur,jo nemetīs tak ārā, tad vēl vēlziedes un neļķes. neļķes palika pēdējās uz zb, nezinu,vai ieaugsies.

stūlbā sūna pārņēmusi centrālo dobi līdz ausīm. kur lai dabon kaļķi normālā iepakojumā nevis tos 2kg maisiņus,kas ir depo?

jābet,vakarā pārgurusi sadirsos ar vīru plikā vietā, apņuņņājos aiz sevis žēluma un šodien,protams,pēcraudāšanas sliktums.

viss ļoti kaitina un gribas iet sist to vēju,jo nestādos priekšā,kā pārbraukšu pāri vantiniekam,neiepūsta daugavā

atbraucu uz darbu ar slapju pakaļu, beidzot izžuva. iesnām tas nenāk par labu.

šodien atklāju veloderastācijas sezonu, protams, ka tagad ārā gāž lietus.

varbūt tā arī labāk? jo man liekas,ka pusstundu iet ar kājām ir sportiskāk un veselīgāk nekā 10 min braukt ar riteni or not?