rūsganais sprakšķis

jeb par to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs

jūs te man teicāt, ka tas nederēs, bet tāfele saka savādāk un es pat neveļļoju katru dienu, pat ne katru otro, taču gribu ar pārliecību apgalvot, ka ir nost +- 3kg pa mēnesi un nedēļu. nav daudz, bet es nemaz arī negribu strauji, jo uz vecumu tomēr āda lēnāk saraujas.

un es neko citu neesmu izmainījusi kā vien pielikusi ripošanu līdz Vecāķiem un atpakaļ.

esmu krietni paaugstinājusi vidējo ātrumu un spiežu sevi darīt to, kas man nepatīk - piepūlēties un svīst. Ja agrāk vienmēr braucu ar 2.ātrumu, kas neliek iespringt, tad tagad cenšos pārsvarā 3. -un viņš IR smags. (atkārtojos, es līdz šim dzīvē ar riteni neesmu tēlojusi sportu, tikai braukusi uz darbu vai centru tā, "lai neiesvīst", mans ritens ir liels, elegants pilsētas sieviešnieks ar groziņu. bet es nekaunos :D)

man tur mazliet nav lāgā ar svara uzskaites programmu (es sveros katru rītu tikko piecēlusies, pačurājusi, novilkusi pidžamu un iedzērusi antidepresantus). Gada sākumā pie cipariem, kas man jau sāka totāli nepatikt (70-72), es izlikos, ka aizmirstu ierakstīt appā, tā, ka līkne nebūs gluži korekta, bet tikuntā ir patīkama lejupslīde - JA skatās Health aplikācijā. tur rāda gada griezumā - ir mēreni uz augšu un tad jau 2 mēn plūstoši uz leju.

Myfittnesspals (nu, labi, es arī aptuveni pierakstu apēsto, lai saprastu, kas tur ar tām kalorijām, bet tas tiešām ir ar pirkstu debesīs zīmēts) rāda visus datus (tas ir no 2015.gada) un tad tas, kur esmu tagad, nav tik smuki (sk.zemāk)

nu,jā, kad es pieņēmos svarā man šodienas svars likās briesmīgs, šorīt gan biju ļ.līksma. līdz man atsūtīja rīta treniņa video, lol.

bet es cenšos turēties pie principa, ka nevajag gribēt to, ko nevar dabūt, un uzreiz esi mazāk nelaimīgs. tas ir - es netaisos tagad sapņos par tādu presīti, kāda man bija 2016 gadā, mans mazais mērķītis ir nepirkt jaunas drēbes, bet tikt iekšā esošajās. Un neskatīties spogulī šajās karstajās dienās, kad dārzā negribas gluži garajās biksēs iet.
( kilogramiņiņi 6 gadu laikā )

vakar bija viena no tām dienām, kad piecelies, paskaties spogulī un pēkšņi sev nedaudz patīc, da i jūties ne tik resna.

uz šāda entuziasma viļņa izstaigājos ar suņiem, nopļāvu zāli un aizminos līdz Vecāķiem.

stulbs maršruts, vispirms smird pēc šašļikiem, tad ilgi pēc amonjaka (jeb kas tur?) un tad atkal ilgi pēc šašļikiem.

jāpapēta, kur citur var pabraukāties bez stāvēšanām pie luksoforiem un, kas vēl svarīgi, ar relatīvi labu asfaltu, jo mans ritens baisi kratās.

jūs mani nošokējāt ar to salšanu vs ēšanu, mūžam ko tādu neiedomātos. varbūt tas ir saistīts, ka jūs ēdat, lai dzīvotu? jo man ēšana ir par garšīgumu; un ēšana nav saldumi. un izrīšanās pēc slodzes man neuznāk.

piem, vakar piecēlos, iedzēru 100 gramus smūtija, pastrādāju, aizbraucu noskrēju treniņu, nostaigāju 2 h ar suņiem pa mežu un tad 15:00 mājās apēdu pavisam parastus korejas burkānus ar siera salātiem, nepārēdos.

šodien uzsvempos atkal uz ļisapēda, astes kauls sāpēja jau no pirmā mirkšķa, bet piespiedu sevi nosāpēties līdz tirpienam atkal tos 20km. šodien solīja sliktu laiku un mežaparkā bija patīkami mazāk cilvēku.

vārsakot, lai ko jūs tur teiktu, es esmu nolēmusi, ka šada neliela jandalēšanās biš iespers manai vielmaiņai, viņa nožagosies, nokritīs daži kg un tad jau paliek daudz vieglāk - tikko jūti, ka drēbes paliek biš brīvākas, uzreiz jūties motivētāks. es tā ceru, lol

man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?