Mana purgatorija
Recent Entries 
26th-Mar-2015 10:08 am
Jocīgi par tiem pilotiem.
Iziet ārā pačurāt 20 minūtes pēc pacelšanās? Nu, ok, varbūt kaut ko sliktu apēda.
Cik jūs, kas daudz maz regulāri lidojat, esat redzējuši lidojuma laikā no kabīnes iznākam pilotu? Es nekad.
Visu pārējo, cik redzēts, viņiem pienes klāt kabīnē.
Un kā tas ir, tikko sarunājās par neko un tad klusējot aiziet?

Upd: a re, te ziņās viens speciālists stāsta, ka pat aizejot pačurāt esot no ārpuses kods, ko otrs var ievadīt. Ja piemēram uzrodas terorists, kurš pieprasa čurāt izgājušam to ievadīt, tad pēc instrukcijas jāievada tāds, ka durvis no iekšpuses nobloķējās.
Upd 11:40: kabīnē palikušais visu darījis apzināti:(
21st-Mar-2015 09:42 pm
Kas tas ira? Jums arī?
Tādas žņaudzošas pārpasaulīgas skumjas. Itkā nebūtu pavasaris, itkā rīt jāiet galdarīt.
13th-Mar-2015 10:40 pm
viss beidzies.
Pieliekam punktu naavei kaa ikdienai. Manaa dziivee. 
Kad tikshu aaraa no taa sasodiitaa neko negribu, laujiet blenzt sienaa, pastaastiishu par meitu,kura uz Hospic izsauca policiju, jo mammai esot uzstaadiita nepareiza diagnoze, jaaturpina terapija, atdodiet dokumentus, es tos suutiishu uz Berliini, labaakajiem aarstiem. Mamma nomira peec trim dienaam. Vina nelaava nevienam pieiet pie gultas, draudeeja ar tiesu un elli. Mamma diagnozi saneemusi pirms meenesha. Nevienam nebija laika pierast un sarast. Ka tas ir viss. Ende. Shluss. Kaa izsuutiishanaa - tev dod pusstundu, lai sapakotu chemodaanus. Viss.
10th-Mar-2015 06:57 pm
vakar ar Baibiņu skaipā: tu mān nepārtrauc, kad es cenšos tevi pārtraukt!
10th-Mar-2015 04:19 pm
bija 1980 gadā dzimis puisis. Izskatījās pa vidu starp Kurtu Kobeinu un Jēzu Kristu. Līdz pleciem blondi mati un divnedēļbārdiņa. Šodien nomira burtiski manās rokās, apmazgāšanās laikā. Pagriezu viņu uz sāna, lai nomazgātu muguru. Nomazgāju, sakrēmoju. Pagriezu atpakaļ un viņš vairs neelpoja.
Un tad, kad jau bija atnākusi kolēģe un arī apstiprināja nāvi, viņš izdvesa tādu kā gārdzienu, kā izelpu. Es tik ļoti pārbijos, ka sāku trīcēt. Nebiju par to ne lasījusi, ne skolā mācījusies, ne arī te līdz šim piedzīvojusi, ka pēdējā izelpa var būt pat pēc 2 minūtēm. Cilvēks jau miris, bet plaušas vēl "strādā".
6th-Mar-2015 04:20 pm
Vakar kašķējāmies ar Kristīni skaipā. 
Bet bija arī jaukas lietas. Tā nonācām pie domas par es gribu zārkā gulēt savādāk! apbedīšanas biroju. Tiem, kuri negrib tradicionāli. Es, piemēram, Kristīnei esmu stingri noteikusi, ja nomiršu pirmā, tad viņa ir atbildīga, lai zārkā mani pagriež uz sāniņa un zem vaiga paliek plaukstu. Lai tas izskatās, ka esmu aizmigusi. Un runāt pretī visam ķõķām, kuras pukstēs, ka šitā tak nav pieņemts un vai tad nevar apglabāt kā cilvēku un kas tā vispār par ākstīšanos.
Man liekas labs biznesa plāns. Mēs arī varētu labi sadarboties. Viņai būs apbedīšanas birojs, man brīvā režīma pansionātiņš.
5th-Mar-2015 12:46 am
pārnāku mājās, neberžos dušā. Bet vienalga liekas, smirdu pēc čurām, kakām, gārdzieniem un nāves.


Mums te bija ģimene. Savādāk nenosauksi, jo visi uz maiņām dežūrēja pie gultas. Pie meitas/sievas/mammas un vēl neapcerēto draudzeņu! mammas gultas. Viņi pilnībā pārņēma visu aprūpi, mēs tik tur iegājām, lai iešpricētu morfiju, novērotu elpošanu un pārbaudītu katetru. Jūs tik mums parādiet, kā mamma pareizi jāpagriež, kur jāsasmērē, kas VISPāR JāDARA, LAI MAZāK SāP, bet mēs visu to paši, paši. Ikgadējie darbinieki staigāja un sačukstējās, ka tas viss nav labi, ka ģimene mums neuzticas, ka viņi visi grib kontrolēt, nepieņem notiekošo un kad būs liela histērija, kad mamma nomirs.
Mamma nomira īsi pēc manas maiņas beigām. Kolēģi atstāstīja, ka sākumā neviens istabā nav laists. Tad nakts apgaitā pavērusies aina, ka abas meitas (vienai 21 otrai 23 gadi) sēdējušas uz grīdas un klusām raudājušas, vīrs ierāpies blakus gultā, apķēris un nav laidis vaļā, meitu draugi tupējuši blakus un glaudījuši draudzenēm galvas.
Un tad bija atvadas no Hospic. Tādas mazas lokālas bērītes. Ģimene atnesu mums visiem ziedus, bildi, kur mamma vēl vesela, un aizmugurē teksts, ka bez tāda personāla kā mēs viņi to nebūtu paveikuši..tikuši pāri nāvei. Ka mēs kā eņģeļi vienmēr bijām blakus. Un viņi grib Hospic noziedot naudu, kas būs pēc mājas pārdošanas.

Un tā bija mana atbrīvošanās diena, jo kauca visi, kas bija atnākuši uz maiņu. Mēs aiztaisījām durvis uz māsu istabu, ieslēdzām slēdzi "netraucēt" un laidām pa riņķi to bildi.
Man kļuva daudz vieglāk.
1st-Mar-2015 01:32 pm
sit un turi pie krūtīm, sit un turi uz galda. Ai bailes, bailes, nāves bailes.

Es negribu rakstīt par darbu.
26th-Feb-2015 09:45 pm
velkos tagad mājās no darba. Vakara maiņa. Sajūta, ka nav spēka pār lūpu pārspļaut. Izlēmu būt drosmīga un iet caur piemājas mežiņu (pa taisno, līdz mājām metri 350, ejot apkārt ap kilometru). Par mežiņu to īsti nenosauksi, tāda 200 metru strēmele, ar cieši saaugušiem kokiem, līkumotu taciņu un vienu laternu pa vidu. Nevarētu teikt, ka galīgi tumšs, bet ne ar tā, lai naktī ietu cauri, lēnā solī dungojot. Uzeju uz taciņas, sāku bakstīties gar telefonu, ieslēdzu lukturīti. Tā, viss saslēgts. Spīdinu ceļu, tad paceļu acis un redzu, tālumā, blakus taciņai, satupusies čurā sieviete. Mugurā gaiša jaka. Saminstinos, sabremzēju, zem deguna nomuršķu kaut ko līdzīgu - vai, atvainojiet! un izslēdzu lukturīti. Domāju, ko darīt, pagaidīt, kad piecelsies kājās, vai iet tālāk, tēlojot, ka neko neredzu, un ja sieviete tad būs piecēlusies kājās, vēlreiz atvainoties. Pielieku soli. Pienākot tuvāk redzu, blakus taciņai rātni sēž sanbernārs, bet metrus 2 tālāk, ar muguru pret mani, stāv vīrietis un čurā.
22nd-Feb-2015 07:31 am
Bļedj. Meitene naktī nomira.
This page was loaded Mar 30th 2015, 10:07 am GMT.