Mana purgatorija
Recent Entries 
27th-Jan-2015 06:28 pm
tikko saņemu no Honkongas paciņu ar 7 pāriem melnu, smalku zeķu. Pasūtīju pirms trim mēnešiem, maksāja 10 euro ar visu piegādi. Esmu jau aizmirsusi tā brīža sajūtas, kad izlēmu ko tādu un tādā kvantumā iegādāties.
Skatos virsū un saprotu, ka ātrāk no vecuma nolikšu karoti, nekā to visu novalkāšu (un gulšos zārkā ar pēdējo pāri kājās). Saskaitīju, ka decembrī krāsojos tieši vienu reizi, kad apmeklēju slaveno darba ballīti.
Kur palikusi visa mana sievišķība un no kājām gāžamais seksapīls?!
24th-Jan-2015 10:03 pm
lūk vjetnamiešu virtuves noslēpums, pārēsties tā, ka jāsten un tanī pat laikā ir viegluma sajūta.
Bija četras mutes bļodas (nepārspīlēju) ar gaļu, sēnēm, dārzeņiem un rīsu nūdelēm. Galdam pa vidu liels elektriskais katls, ar nedaudz sagaršvielotu ūdeni, kur ik pa laikam iemet kaut ko no visa, tad ar kausiņu smeļ ārā un katram tiek kriksītis. Katru reizi kriksītis mana piālā:) tika sagaršvielots savādāk. Vienreiz ar dažādiem kaltētiem zaļumiem, tad ar sojas mērci, tad ar zivju mērci. Un katru reizi viss garšoja brīnišķīgi. Un tā trīs stundas no vietas, tik iemet katlā, smeļ ārā un ēd, ēd, ēd.

Tātad par maniem cienastiem. Lasi aizmirsu mājās. Zirņu pikas tika pagaršotas un atzītas par interesantām:) Baltie, klasiskie, vaniļas zefīri esot drusku tā kā par saldu, bet, lūk, šokolādes glazūrā, absolūts ambrozijs.
23rd-Jan-2015 04:22 pm
rīt mani mīļie vjetnamizēni taisa mājas ballīti, uz kuru esmu aicināta arī es.
Man esot tikai jāierodas un jābūt labā garastāvoklī.
Tomēr gribas kaut ko aiznest ciemkukuļa veidā. Kaut ko latvisku.
Ko jūs ieteiktu?
Nekas, kas skar krējumu, kefīru, rupjmaizi nederēs.
22nd-Jan-2015 05:10 pm
viss, štop, es vairs nelasu jūsu cibas, es ieeju sevī.
jūs tur visu laiku kašķi meklējat, godavārds.
Pasaule būtu daudz labāka ,ja visi domātu kā es un piekristu man.
Viss, stop, punkts. Kurš to pirmo vārdiņ teiks, tas to pelnu putru apēdīs.
22nd-Jan-2015 03:02 pm
Ok, ok, jau kaisu pelnus uz galvas.
15th-Jan-2015 10:56 am
dzirdēju radio ziņās un nespēju noticēt. Tikko saguglēju. Izrādās mana paranoja nav nekāda paranoja.
Tas ir 25 km no manis. Nevaru apzvērēt, bet man liekas, ka bilde redzamais ir viens no abiem, kurus redzēju tramvajā. Kaut gan, viniem bija kapuces un es centos sejā neskatīties.

8th-Jan-2015 03:25 pm - paranoiķa piezīmes
braucu pārpildītā tramvajā. Spiedzoši bērni, tantuki ar savām somām uz riteņiem. Viss mani traucē, viss mani besī. Un tad iekāpa divi turki. Nostājās viens no otra ar kādu 2 metru atstatumu. Abiem uz galvas kapuces, rokas kabatās. Viens kaut ko tur dzahmal badhal un pamet ar galvu otra vēdera virzienā. Man laikam tanī brīdi asinsspiediens uzleca līdz 200. Padomāju чем черт не шутит un nākamā pieturā izkāpu.
4th-Jan-2015 03:03 pm
vakar īsi pirms 15:00 nopīkstēja domofons. Ļoti nopriecājos, jo jau vairākas dienas gaidu DHL kurjeru. Noceļu klausuli, izdzirdu vīrieša balsi un nenoklausoties sakāmo līdz galam paralēli nospiežu lejas durvju atvēršanas pogu. Otrā galā teksts tā kā uz mirkli apraujas, bet tad atskan ātrs un priecīgs jautājums:kurš stāvs, uz kuru pusi? Visu izstāstu un atveru dzīvokļa durvis, lai redzētu, kad nāks. Piefiksēju, ka lifts neizkustās, hmm, tātad nabadziņš kāps pa kāpnēm, nodomāju. Un tad viņš nāk, mans ilgi gaidītais kurjers. Es pat teiktu palēkdamies, neskatoties uz savu cienījamo vecumu. Vecums ir pirmais, kas mani samulsina. Tas, ka nav rokā sūtījuma paciņa, tas iešautās prātā 2 sekundes vēlāk. Nē, esmu kļūdījusies, manam cienījamā vecuma DHL kurjerim ir kaut kas rokā. Pats no kāpšanas aizelsies, īsti nevar parunāt, tāpēc klusējot, bet laimē starojot, sniedz man žurnālu. Jehovas Liecinieki.

Morāle: Sieviete, mācies pacietību, noklausies līdz galam, kad tev ko saka!!!
31st-Dec-2014 11:43 pm
pazudusi tulkojuma un laikā . Tieši tā jūtos. Gaidu, kad beidzot nāks miedziņš. Bet aiz loga šauj un šauj. Vēl pat nav mūsu jaunais gads. Paldies Dievam un visām citām dievībām, ka tā šaušana ir aiz prieka, ne naida. Atceros pēdējās desmitgades jaunos gadus. Latviju, Spāniju, tagadni. Neko, neko negribu atgriezt, neko negribu paturēt. Visu laiku sajūta, ka tas tik ģenerālmēģinājums. Man liekas, ka man daudz atvēlēts un es drīkstu rakstīt, tad strīpot, atkal sākt ar atkāpi un būt više pār savām dzīves gramatikas un ortogrāfijas kļūdām.
31st-Dec-2014 03:24 pm
darbā rakstu papīrus, kad ieskrien kolēģe (poliete). Sasveicināmies, atvadāmies. 
Kolēģe jau durvīs:nu tad laimīgu Jauno gadu! Kur svinēsi?  
es: nesvinēšu, rīt 5:00 jāceļas. Man rīta maiņa.
kolēģe: es arī nesvinēšu. Desmitos ar ģimeni jau iesim gulēt, tāpat kā citus vakarus.
es: nekāda gulēšana jau nesanāks, visu nakti šaus raķetes.
kolēģe: jā, atkal tā šaize. Kā es katru gadu to ienīstu!
/hm, te es mazliet aizdomājos, ka varbūt viņai jaunais gads saistīts ar kādu depresīvu atgadījumu/
es: bet bērniem jau tas viss patīk un pieaugušie var iedzert šampānieti.
kolēģe: nē, mani bērni nesvin un mēs ar vīru alkoholu nedzeram. Mēs arī Ziemassvētkus nesvinam.
es: un ko jūs svinat?
kolēģe: neko nesvinam! Visa tā māžošanās ar stāvēšanu pie plīts! Tas ir nevajadzīgs stress. Labāk būt harmonijā ar sevi, ģimeni un tad neko lieku nevajag!
es: /smejoties/ tu tagad izklausies kā tāda baptiste.
kolēģe: jā, es esmu baptiste! Tev ir kaut kas pret to?! /tāds metālisks tonis/
es: o, nē, nē! Mēs visi esam tik dažādi...un tas ir labi.


iedomājos tos nabaga bērneļus, kuriem netiek neviena brīnumsvecīte, neviena svētku konfekšu turziņa vai bērnu šampānieša glāze pusnaktī.. Netiek iespēja iekļauties vienaudžu vidū. 
This page was loaded Feb 1st 2015, 9:10 am GMT.