un vēl.
Vakar sevi ievedu bezmiega transā sākot lasīt Akuņina кладбищенские истории.
It kā nekā tāda, bet man tik bagāta fantāzija, ka vairs nevarēju gulta pagriezties ar seju pret sienu, lai bubulis nepienāk no mugurpuses. Un, protams, segai jābūt visapkārt cieši apspraudītai, lai no gultsapakšas neviens nevar pabāzt savus biedējos taustekļus un saķert manus kuslos loceklīšus.

ak nu, jau nav nekā tāda, tik attiecīgās mēness fāzes, kad viss ir slikti un nekad vairs nebūs labi.

pirmo iemeslu nodzēsu (tas par mācīties iešanu)
otrais iemesls, ka sēžot lotosa pozā Ommm vietā man gribas teikt Ooo mai gaaat.
un trešais, nomira tas židucīts, kurs skaitīja, cik reizes es viņam ar vates kociņu pasmērēju degunu.
Nomira kā filmās - palika slikti, pieķēra pie sirds, no visiem skaisti atvadījās un aizvēra acis.
Izvadīšana bija pa viņu modei, kad nelaiķīti ne vienam vairs nerāda, iešuj palagā, un uz kapa nekādu puķu, tikai akmentiņi.
Sieva, 89 gadus jauna, palika krekstot, ieķērusies kruķos.
Viņa man nākamajā dienā saka - nu kāpēc tik necilvēcīgi, ka pat nevarēju paskatīties uz mirušo vīru?! Kāpēc nedrīkst puķes uz kapa?! Es saku, tāda tak ir jūsu tradīcija. Viņa - kā tu to zini?!
Protams, protams, ko tad tāda dibenmazgātaja var zināt.

šodien, pērkot benzīntankā alu, man palūdza noņemt brilles, lai redzētu vecumu. Uz pussekundi paspēju nopriecāties, ka šāds lūgums tiek izteikts dažas dienas pirms manas khm-khm..teiksim tā - kārtējās dzimšansdienas, taču tā maukmēbele tūlīt pat paturpināja, ar darvas karoti, "tas ir tik milzīgas, ka seju vairs nevar redzēt!"

nopirku bezbožno dārgo Philips Lumea, pārkrāsoju uz melnu gultas veļu un izvārīju trīs cūku mēles.
Tūlīt atkorķēšu mārrutkburciņu ar vīnu un sākšu studēt pamācību, kas izskatās pēc alefa doktordarba par cibu.

bija sarunāts, ka ciemos nāks priekšniece uz alus muciņu. Pamodos, 5:40 un saldkaislē nospiedu modinātāju. Tad pamodos 10:02, aiztecēju pačurāt, tad 14:00. Un tad piezvanīja priekšniece, un aizelsusies saraustīti stāstīja, ka ir visu nogulējusi, izrādās jaunākajam dēlam šodien pārgājiens un pirms stundas vajadzēja izbraukt ar sakārtotu mugursomu.
Nu neko, tāda nu esmu, ne īpaši labu mammu draudzene un ne īpaši labu vīriešu piegulētāja, tāpēc pārsvarā dzeru viena.
Atkorķēju vīnu, atkorķēju krāsas bundžu un nokrāsoju televizor galdiņu. Un pēc tam vēl nolakoju. Tad iebraucu ar pirkstiem puķzirņukastē, lai pārliecinātos, vai tiešam nekas?!Uzraku trīs zirnīšus ar astītēm. Saudzīgi atkal apraku un apsēdos skatīties tālumā, dzerot pēdējos malkus no spānijas anīsa šņabja.

.

liku mazgāties no Spānijas atvestās drēbes un uz vienas no kleitām atradu Eberharda spalvu.

sāku mazliet raustīties no sava telefona. Reizēm, naktīs, tas pats mēdz sev nomainīt zvana melodiju un modinātajam signālu.

piesēju veco riteņgroziņu pie balkona margām un iestādīju tanī Spānijas puķuzirņus.
Ceru, ka aizaugšu kā Ērkšķrozīte un pamodīšos, kad beigsies no Spānijas atvestais anīsa šņabis.
Būsim reāli.

un tagad es iešu gulēt. Un krākšu domās pret sienu. Tā, lai atsitas. Un man liksies, ka guļam divatā.