Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

Skipped Back 20

7. Marts 2019

Add to Memories Tell A Friend
Vajadzētu atsākt skriet, lai mazinātu nogurumu un depresiju. Taču esmu pārāk nogurusi un depresīva, lai to darītu.

Add to Memories Tell A Friend
Ķīpsalā svētdien nopirku precīzi vienu grāmatu (pret kuru [info]lemurs man savulaik iedvesa kvēlošu iekāri) un auskarus pūcīšu formā.
Tā mēs, žagatas, darām.

Lūk, un nu jau divreiz esmu gandrīz pazaudējusi vienu no pūcītēm, pat nezinu, vai vienu un to pašu.

Šodien tas notika, kad, no pusdienām atgriežoties, piemiedzu ar ausi pretimnākošajam Šuvajevam. Labi, ka blakus man soļoja uzticamais draugs [info]shelly, kura ieraudzīja pūcīti asfalta džungļos, peļķes krastā.

Nospriedu, ka pūcītes uztver aptumsumus manā prātā, un, kā jau pienākas, mijkrēslim iestājoties, paceļas spārnos un aizlido.

Citās ziņās - kaut kur aiz lietus droši vien nāk pavasaris. Kad es to sapratīšu, gribēšu tulpes un mimozas, būšu iemīlējusies un poētiski skumja.

Diferences feminisms

Add to Memories Tell A Friend
Ja interpretējam mūsu eksistenci kā nemitīgu mijiedarbību ar Citu un ja pieņemam, ka pretējais dzimums katram no mums vistiešāk reprezentē fundamentālo Citu (vienkāršošanas labad šoreiz norobežojoties no psihoanalītiskajām spekulācijām par atšķirīgajiem subjektivitātes konstituēšanās modeļiem), top skaidrāks, cik milzīgs izaicinājums (un, protams, vienīgais glābiņš) ir kultivēt sevī cieņu pret otra dzimuma cilvēkiem, vienkāršu un patiesu cieņu - bez bailēm, augstprātības, nicinājuma, aizbildnieciskuma, noniecināšanas, pieglaimības, prasīguma, izdabāšanas, demonizēšanas. Godīgi sakot, pat nezinu, vai pazīstu kādu [sievieti vai vīrieti], kam tas allažiņ izdotos.

Uz savu dzimumu savukārt visvieglāk projicēt savus personiskos dēmonus, lai nikni karotu vai mīlīgi solidarizētos ar tiem. Bet tas jau ir cits stāsts.

5. Marts 2019

Add to Memories Tell A Friend
Dzīve patiešām turpinās, un man ļoti patika šis vakars darbā, un es kārtējo reizi nodomāju, ka šādu vakaru dēļ, iespējams, ir vērts palaikam ļauties visam tam BDSM hārdkõram ar ekseli un nomenklatūru.
Paldies cibiņiem un citiem draugiem, kuri atnāca.

4. Marts 2019

Add to Memories Tell A Friend
Pārāk daudz visa tā melnuma, visu nāvju, slimību, novecošanas, pārguruma, zaudējumu.
Baidos, ka tad, kad apskauju savus siltos un dzīvos draugus, manam apskāvienam spīd cauri slīcēja krampjainais izmisums.

Jo ļoti gribas sajust katru silto ķermeni sev blakus. Pārāk ļoti.

3. Marts 2019

Add to Memories Tell A Friend
Klau, un kā vispār mēdz notikt tāda atrakcija kā nodokļu parāda atmaksa? (Jā, man arī krita melnā loze, bez kādiem paskaidrojumiem 77, 7 EUR un straujš lojalitātes kritums pret valsti). Viņi, tie maukasbērni, sūtīs man draudu vēstules ar rekvizītiem, kur to piķi skaitīt, vai ir cerība, ka varēs kaut kā uz nomaksu, nu, tur 7 mēnešus kā automātisko rēķinu, vai vispār, darbavietas grāmatvede tikai uzrēķina vēl pa virsu esošajiem nodokļiem?

Add to Memories Tell A Friend
Aukstas, slapjas debesis un pasaule pretīga kā silts šņabis.

Eleisīnas mistērijās (vai citos iniciējošos rituālos) - tas brīdis, kad tevi ierok zemē.
Un tad ir vai nu jāizrokas (kā Umai Tūrmanei Kill Bill 2), vai jāpaliek trūdēt.

2. Marts 2019

Add to Memories Tell A Friend
Joprojām neticu un tik drīz nenoticēšu.

23. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Starp citu, es cibā biju feministe tad, kad tas vēl nebija meinstrīms, bet, tā kā es esmu tik ļoti veca, to gandrīz neviens vairs neatceras...

Add to Memories Tell A Friend
Nafig mēs gandrīz visi esam tik sapisušies...

20. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Konference tika padirsta, jo jājos ar darbu.
Ar milzīgām ekseļa tabulām, bļaģ.

Nē, nu tas droši vien ir kaut kādā ziņā vieglāks un varbūt pat prestižāks darbs nekā autoostas atejā sniegt seksa pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem.

17. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Vispār ir gadījies arī pašai ar eksperta ģīmi muldēt par lietām, kurās nejēdzu ņihuja. Tā ir, un nelepojos ar to ne druskas.
Bet kad redzu, dzirdu vai lasu tā darām citus - turklāt tajās ļoti nedaudzajās jomās, kurās kaut ko sajēdzu - tad pārņem izmisums un sāpīgs kauns.
Jo tas no tiesas izskatās nožēlojami. Seklums, klišejas, neprecīzi lietoti jēdzieni un poza kā tītaram uz sūdučupas.
Kaut atcerētos, kad nākamreiz pašas mute tam vērsies, vai pirksti pār klavieri niezēs.

Protopavasaris forštatē

Add to Memories Tell A Friend
Šodien mēs ar seru R staigājām pa Maskačku. Pa Maskavas forštati. Pa vienu no senākajām un dzīvākajām Rīgas priekšpilsētām. Iespējams - vispoētiskāko un maģiskāko.

Kusa pēdējais dubļainais sniegs, laidelējās pirmās pavasara mušas, baznīcas mirdzēja saulē. Starp pusssabrukušiem šķūnīšiem stāvēja koka namiņi, svaigi ieliktiem pakešu logiem - kā krunkaini amerikāņu pendžas ar sniegbaltiem porcelāna zobiem.
Rudi, raibi un pelēki kaķi dažādās barojuma un noplukuma pakāpēs sildījās saulē, miedza aci zīlītēm un strazdiem. Pumpuri ceriņos brieda, kāda romu ģimene pagalmā dauzīja uz striķa izkārtu rakstainu tepiķi, vārnas knābāja no plastmasas maisiņiem kaut ko droši vien ēdamu.

Mēs aizgājām līdz Kojusalas dārzam, pie vecās liepas, par kuru daži raksta, ka tā varētu būt Rīgas vecākais koks, iestādīts vēl poļu - zviedru kara laikā. Katrreiz izjūtu vieglu bijību pret šo dzīvo organismu, kurš pieredzējis, kā vella kalpi auļo zirgos, kā kupči un mūki uz derībām ēd vienmazcuciņ, kā zviedru karavīru vietā nāk krievi, kā Polijas-Lietuvas jūdi savos plostos brauc pa Daugavu, lai še tirgotos, kā Lielais mēris, ugunsgrēki un Daugavas pali aiznes cilvēku dzīvības, bet tie kā mizgrauži uz liepas saknēm sarodas atkal un atkal no jauna. Poļi un čigāni, leiši, žīdi un krievi. Protams, arī latviešu zemnieki, atbēguši no Vidzemes muižām. Bārdainie vecticībnieki, vajāti un atklīduši uz birģerisko Rīgu, kurā kādu varbūt satrauc, ko tu ēd un ar ko guli, bet tikpat kā nemaz - kam tu tici, kādā manierē to apliecini, un vai vispār. Un tad tās zaļumballes šeit, pirmajā publiskajā parkā, pārīšu saskatīšanās, greizsirdības scēnas un Šīspuses kautiņi ar Topusi.

Un atpakaļ mēs gājām caur vecajiem jūdu kapiem, vienīgo vietu Rīgā, kur ebrejs jau 18.gadsimtā drīkstējis palikt ne tikai uz tirgošanās laiku. Un pēc tam gājām pa šaurām, dubļainām ielām, un es domāju par veco bruģi, pār kuru lijušas neskaitāmu ievainotu karavīru, dzemdējošu sieviešu un kauslīgu žūpu asinis. Par īstajām un viltotajām monētām, kas birušas dubļos starp akmeņiem. Par daudzu paaudžu pļāpām, mīlas un agonijas vaidiem, bērnu brēcieniem, suņu rejām, zirgu zviedzieniem un vistu kladzināšanu.

Un es pati tajā visā sajūtos tik sīka un tomēr nozīmīga - kā baktērija vai mikroskopiska ērcīte, kura pagūst piedzimt, uzaugt un nomirt uz suņa vai cilvēka deguna, iekams tas paguvis ieelpot un izelpot. Un domāju par to, ka mūsu visu - sīko, kauslīgo, kaislīgo radījumu misija ir kopt, auklēt un nodot stāstus nākamajām mūsu sugas paaudzēm, kas skraidīs starp šiem kokiem un akmeņiem.

15. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Es domāju, ka būtu ļoti humāni, ja cibas priekšlapā, vai kaut kur leitestu augšgalā kā baneris karātos piepinots atgādinājums, kā vajag darīt ar postu, lai viņš pēc izdzēšanas vai noslepenošanas nepaliktu leitestos karāties.
Jo citādi tu cilvēks vienubrīd izskrien pliks un ieziepējies kāpņutelpā, aizcērt dzīvokļa durvis un netiec atpakaļ...

11. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Nostalģisku jūtu pārņemta sērfoju pa visādiem killbiliem un citiem kvazifeministiskiem bojevikiem, uzdūros arī šim.
Un tad tik man pielēca, ka nosaukums nevēsta vis par "ātro un beigto", kā mums mēģina iestāstīt vairums tā tulkotāju visādās valodās, bet gan par Bībeles pantu, kurā ir runa par stundu, kad tiesās dzīvos un mirušos. Un gluži kā mums ir dzīvsudrabs, nevis "ātrsudrabs" ("knašsudrabs" varbūt?), arī mūsu Jēzus Tiesas dienā, iespējams, neuzskatīs kustīgumu par vienīgo dīvības pazīmi, kaut gan saprotamu iemeslu dēļ tas mums nav īpaši svarīgi.

Nujā, vārdu sakot, kārtējais atgādinājums, ka tulkotājam nevajadzētu būt šaurpierim, un tā.

Add to Memories Tell A Friend
pirms dažām dienām es uztvēru to īpašo, mazliet šizīgo, bet ļoti foršo protopavasara sajūtu, kāda reizēm februāros atnāk.
Kad putni dūdo riestu.
Kad puķu veikalā starp acālijām un ciklamenām parādījušās hiacintes, narcises, tulpes un anemones.
Kad mirtei izšķiļas divas jaunas gaišzaļas lapas.
Kad vakarā vēl pamatīgi piesalst un kājas slīd, bet, kad pacel acis, ieraugi debesīs Oriona jostu - ap to vietu, kur tavuprāt tai vajadzēja būt tikai martā.
Kad riebīgajai, smagajai ziemas pļurzai cauri atspīd mazmazītiņa pavasara nojausma. Tā kā caur upes ledu pēkšņi izdodas saskatīt straumi, ūdenszāles un zivis. Vai drīzāk - kā caur aizsalušā rūtī (mūsdienu cilvēki vispār ir redzējuši aizsalušas rūtis?) ar elpu izkausētā mazā lodziņā neskaidri pavīdētu zilas debesis, zaļa zāle un krāsainas puķes.

4. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
In the Death Car
We're alive!

Add to Memories Tell A Friend
Jau sen biju dzirdējusi, ka esot ļoti slikti, ja vīrieši valkājot zeķes kopā ar sandalēm. Pamatojums man ir diezgan neskaidrs, bet nojaušu, ka starp mums dzīvo hipersensitīvi vizuālisti, kurus šāds skats traumē, atstāj uz viņu psihi paliekoši negatīvu iespaidu, un mūsu visu pienākums ir vairāk respektēt hipersensitīvos vizuālistus un viņu fobijas nekā ne-vizuālistu vīrišķu ignoranto pofigismu.
Lai nu tā būtu.
Taču nesen uzzināju vēl ko - izrādās, ka apmēram tajā pašā grēku kategorijā, kur zeķzandaļotās vīriešu pēdas, ietilpst arī dažu sieviešu ieradums zem garajām biksēm vilkt zeķubikses.
Un te nu manas smadzenes, pamatojumu meklējot, uzkaras.
Mana garā, skarbā dzīves pieredze liecina, ka ir ļoti maz situāciju, kurās kāds uzzina, ko esmu pavilkusi zem garajām biksēm. Parasti šie cilvēki iekļaujas kategorijās "dakteris" vai "seksa partneris".
Sakiet, lūdzu, cik liela ir iespēja, ka kāds no maniem esošajiem/ bijušajiem dakteriem vai seksa partneriem tagad ir bezcerīgi traumēts, jo reiz, piemēram, 2008. gada februārī, ieraudzījis TO - zeķbikses, kas tiek novilktas reizē ar garajām biksēm...?

3. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Vakardiena pagāja pārsvarā guļot. Ja nebūtu sera Ričmonda, diez vai būtu aizšļūkusi tālāk par virtuvi, bet tā nu nācās divreiz iziet ārā un nīgri purpināt: "Kakā, stulbeni, neblenz apkārt!"
Šodiena ir ja ne labāka, tad citādāka. Theraflunts iet uz beigām, tāpēc ieviesu mazliet balzama vīrusu indēšanai.
Cheers!

1. Februāris 2019

Add to Memories Tell A Friend
Pirms divdesmit gadiem vajadzēja saņemties, zoss!
Powered by Sviesta Ciba