Kurvjzieža kontemplācijas

Nepacietīgi gaidu mūsu antivakceru alianses paziņojumu, ka Navaļnijs Vācijā noteikti vakcinējās ar Pfitzer, un te nu ir sekas.

Labās ziņas: pilnīgi noteikti jau ir pagājusi vairāk nekā trešdaļa februāra.

Kulakovs... oi.:(

Starp citu, šodien dienas gaismas ir tikai par pusminūti mazāk nekā bija 1. novembrī.

Ir gaišs, kā Helovīnā! Ar to arī visus apsveicu.

Bet mani dārgie, vai tad kādam no jums vēl līdz šim brīdim bija saglabājies ilūziju minimums par 1) Karlsonu; 2) šābrīža ASV republikāņiem, 3) Trampu, un 4) Masku?

Šo es "uzzinu_pēdējā", ja?

https://www.youtube.com/@knowyourlatvians

Kūstošais sniegs šodien mazliet smaržoja pēc gaismas, un es atcerējos, ka tieši ap šo laiku beidzas solārā ziema - gada vistumšākais ceturksnis.
Varu visus apsveikt - polārā nakts ir galā, esam pusceļā, rāpjoties ārā no tumsas bedres.

Pēc pusotra mēneša (ja izdzīvosim), sasniegsim bedres malu. Marta beigās atveras vārti uz pavasari.
(Un tagad vēl nedomāsim par to, cik tālu tas ir no īsta pavasara, un pa cik sīkai kripatiņai mums no tā tiks dots, līdz beidzot pēkšņi iestāsies apdullinošs skaistums un gaisma.)

Mani dārgie, kur tagad Rīgas centrā vai ļoti tuvā Pārdaugavā ir pieejami vislabākie (price/performance attiecībā) branči?

Šodien gaismas bija apmēram tikpat (ar dažu sekunžu starpību) kā 13. novembrī.

Es esmu nogurusi no sarunām par nāvi un nāves bailēm.

Ukraiņu vārds "sumno" fonētiski precīzāk atbilst manām izjūtām nekā "skumji".

Ja cilvēks nodzīvo 65 gadus, tie ir aptuveni 24 tūkstoši dienu.

Šopēcpusdien ap trijiem, tātad gandrīz dievas stundas pirms saulrieta, Saule pāries Ūdensvīrā. Tas nozīmē, ka esam pašā ziemas vidū. Esam pārcietuši tās tumšāko pusi (Strēlnieks un Mežāzis), priekšā ir gaišākā, taču arī mēs jau esam ziemas nobružāti, iztērētām bioloģisko resursu rezervēm. Ne velti februāra nosaukumā godinām drudža un nāves dievus, ne jau labuprāt gadsimtiem ilgi esam pirms Lieldienām gavējuši, cenšoties dabiskās ciešanas sublimēt kristiešu piedāvatajā rituālā.
Divus mēnešus mūs vēl gaida vēli saullēkti, gari, melni vakari, aukstums (iespējams visbargākais vai komplektā ar slapjdraņķiem un atkalām), bads (nu, vismaz malnutrīcija un avitaminoze), slimības (lai Dievs dod, ka tikai iesnas un hronisko iekaisumu saasināšanās), apkures rēķini, izmisīga tuntuļošanās apģērbu kārtās, zābaki, zem kuriem paliek kūstoša sniega peļķes, lēnīga un apgrūtināta pārvietošanās pa ielām.

Kā katru gadu - es neticu, ka šis viss kādreiz beigsies un iestāsies pavasaris. Kā katru gadu - cieši apņemos uzticēties empīrikai, nevis intuitīvajai bezcerībai.

Mēs netikāmies tik bieži un apzināti, lai būtu draugi. Mēs varējām būt, bet nebijām mīļākie. Nemaz. Taču "paziņas" ir nožēlojami reducējošs vārds.
Es nezinu, ko esmu zaudējusi, kad šovakar nejauši uzzzināju par viņa nāvi.
Es vēl kādu brīdi skumšu.

Man aizvien biežāk šķiet, ka jebkuras attiecības - erotiskās, draudzības, koleģiālās u.c., visbiežāk bojā tieši cieņas un lojalitātes trūkums.
Nevis empātijas, laipnības vai kā cita.
Kaut kad, iespējams, izvērsīšu.

Šodien dienasgaismas laiks Rīgā bija par 2 minūtēm un 57 sekundēm ilgāks nekā vakar.
Februārī katru dienu šī starpība pārsniegs 4 minūtes.
Pēdējā solārās ziemas diena būs 4. februāris. Pēc tam, ja nav pārāk mākoņains, dienas pagarināšanās var sākt kļūt arī jutekliski uztverama.

Dienas garums - 7:15:06.
Tas ir jau pat vairāk nekā 1.decembrī (7:13:21), taču vēl nesasniedz 30. novembri, kad varējām baudīt gaismu 7:16:07.

(Es vienmēr esmu teikusi, ka mēs nepietiekami novērtējam maigo, iežūžojošo novembri.)

Dienas gaismas ilgums, salīdzinot ar 22. decembri, ir palielinājies no 6 h 43" līdz 7 h 09".

Gaismas ir par dažām sekundēm vairāk nekā trešajā decembrī, taču ne tik daudz kā otrajā.

Hei, mēs strauji tuvojamies novembra līmenim. Tikai nu jau mazliet novārdzinātāki.

Ar šo brīdi arī noslēdzam 2023./2024. gada nomaiņas svinības.

Par spīti pārliecībai, ka nesvinēšu, jo nebūs nedz ar ko, nedz par ko, tomēr viss izvērtās ļoti lāgā, un kopš 19. decembra līdz vakardienas vakaram man ir bijis:

1) vienkāršs un piemīlīgais koroporatīvais ZSV pasākums;
2) viens superpiemīlīgs un drusku smieklīgs korporatīvais ZSV pasākums;
3) sirsnīga un smalka ciemošanās pie mīļas bijušās kolēģes;
4) mazliet sērīgas, bet apzināti svētīgas ZSV un JG kopābūšanas ar ģimeni;
5) garšīga un pļāpīga atsvēte vakar vakarā mazā un jaukā draugu pulciņā.

To, protams, nevar salīdzināt ar dažuss gadus senu pagātni, kad vismaz nedēļu nepārejošā vieglu paģiru un negulēšanas transā traucos no vienas ballītes uz otru, transportā mainīdama kleitas un atjaunodama meikapu, dejoju uz grīdām un galdiem un vispār mans ķermeņa sastāvā proseko aizņēma vairāk procentu nekā ūdens medūzā.

Bet arī šādi ir labi. Ir ļoti labi. Labāk nekā varēja prognozēt.

Paldies, svētku laiks!

Atgriežos pie mūžīgajiem nepadarāmajiem darbiem un dziļa nosodījuma Latvijas sabiedrībai, kas pēdējā gadsimta (?) laikā nogalinājusi Vastlāvja kā galveno ziemas svinību tradīciju. Jebšu drausmīgajā tumsas, sala un bezcerības purvā, kas mums jāizbrien līdz Lieldienām, bija tikai racionāli iezīmēt vē vienu gaismas pieturu, kad sanākam pie iedegtām ugunīm un dalāmies ar ēdienu un stāstiem. Esmu pārliecināta, ka tas savulaik glābis daudzas dzīvības.

Ārā ir pēkšņi kļuvis sāpīgi auksts.
Tomēr pēc trim nedēļām iestāsies Ūdensvīra laiks, kad tumsa kļūst nedaudz irdenāka.
Pēc piecām nedēļām beigsies solārā ziema. Tumsa būs atkāpusies līdz novembra pozīcijām. Ap to laiku būs ķīniešu Jaungads un diemžēl nebūs Vastlāvja - oficiālu svētku, kas gadsimtiem ļāvuši šī reģiona iedzīvotājiem atvilkt elpu un saņemties ziemas pēdējam - vissmagākajam cēlienam.
Pēc diviem mēnešiem un trim nedēļām beidzot būs ekvinokcija, un būsim izrāpušies laukā no tumsas bedres.
Tālāk pareģot baidos, bet līdzšinējā pieredze ļauj domāt, ka ap to laiku var sākt gaidīt pavasari.

Ar to arī visus apsveicu!