Vispār jau bērnībā pamanīju, ka tas, kas man šķiet loģisks, apkārtējiem nešķiet. Un otrādi. Vo par provi literatūra, klasika. Lika man kādā tur klasītē 7. vai 8. rakstīt sacerējumu "kas man tuvs Veidenbauma dzejā". Nu un tad es rakstīju visu, kas tuvs - "iet profesorus klausīties man netīk, tur tik muļķis ies, un plauktā noputējši, guļ biezie pandekti - es labāk dzeru alu, kaut sadzertu ar galu" utt. Ielika man treknu sarkanu 3* ar piezīmi "neesi izpratis Veidenbaumu". Gāju meklēt taisnību, ka uzdevums bija nevis "izprast", bet gan "kas man tuvs", tb 2 dažādas lietas. Augstākstāvošajām instancēm pedagoga izskatā tas nešķita loģiski un par mutes brūķēšanu dabūju 2. Tad es pirmo reizi sapratu, ka citi var man pašsaprotamas lietas uztvert man neizprotami citādi.

-----
* Tas bija sensenos laikos, kad dzīvojām aioz dzeloņstieplēm un ēdām mamutus - bija 5 ballu atzīmju sistēma.