Krīt ozolzīles. Piepeši atcerējos, ka padsmitnieka gados man bija divas vīzijas, kā gribētu dzīvot. Viena bij iekārtoties par Kolkas bākas sargu - lasīt grāmatas, ar gaiseni atgaiņāt kaijas un nekomunicēt ar līdzcilvēkiem (kuru tur nemaz nebūtu). Otra bij ar pilnu mugursomu ozolzīlēm klejot pa pasauli un stādīt tās zemē ar domu, ka moš kur ozoli izaugs. Dažādas domeles prātā lūk iešaujas, rudens lietū zem nojumes uzvelkot dūmu.