Superduperllaiciņš. Es būtu laimīgs, ja tāds būtu augu gadu (fakinie snowbordisti, ja šiem kas nepatīk, var emigrēt uz Somiju vai Čukotku). Vienīgā dilemma ir, kā noturēties pie virpas līdz laikam, kad jau nav nepieklājīgi ripināt uz Gauju* vēsu bairīti iemalkot, palūrēt caur saulenēm uz garām tekošo jaunuvju pupeļiem, kājeles izstiept un kustināt īkšķus. Vai arī atlikt Gaujas obligāto apmeklējumu uz rītvakaru, bet tagad šmaukt mājās un ar sievelīti sēdēt zālē zem ābeles, malkojot kādu vēsu drinku un pļāpājot, kā kuram šodien darbā gājis.

Un vēl tā nejauši, uzpīpojot un izbaudot +42C vergtura pagalmā, aizdomājos par skopumu. Par tās izpratni dažādās sabiedrībās. Kaut kā atminējos kultūršoku padomju laikā, pēc kamrāda stāsta, kurš pirmo reizi bija pabijis Norvēģijā vienā pasaules kausa frīstaila etapā ar slēpēm lēkājot, un vakarā viesnīcā sadzēris ar sitiem brīvlēkātājiem no mežonīgajiem rietumiem. Neticēju stāstam, ka amerikānis esot atnācis ar visīti, visi maķenīt ietrenējuši, tak ne līdz galam (otrā dienā ta mačošanās), nu un ciemiņš paņēmis pudeli, aizskrūvējis, ielicis pudelē un atvadījies it kā tas būtu normāli. Atceros to neizpratni un neticību - ka tā takš neviens nevar rīkoties! Nu tā takš nevar būt, ka atnāc ciemos ar trauku, nodzeras un nes trauku mājās! Nu gluži kā lasot Nosova "Nezinītis uz Mēness" neticēju, ka krānā ūdens var pārstāt tecēt, ja neiemet naudiņu. Pagājuši gadi, pasaule mainījusies. Vakar atripināja sens kamrāds ar pāris baciļiem. Pasēdējām, iemalkojām un es nekādi nevarēju saprast, kur šis tomēr tāds nesaimniecisks - neizdzerto bairīša bacili neņēma vis līdzi, bet gan ielika manā ledusskapī sakot, ka gan jau man no rīta noderēs.

----
* Gaģužņiku, nevis upi.