"Putekļusūcējus "Vihrj" izgatavoja Melitopoles rūpnīcā "Bitmaš". Pieprasījuma pēc tiem nebija, veikali neņēma šos putekļusūcējus, jo tie bija draņķīgi. Bet rūpnīca tos turpināja izgatavot, jo plāns ir likums. 1976. gadā visās valsts tirdzniecības noliktavās bija uzkrātas šo putekļusūcēju divu gadu rezerveres!
Ļeņingradas rūpnīcas "Elektrokeramika" inženieri izstrādāja uzlabotus lādētājus. Tie bija vieglāki, un ražošana izmaksāja mazāk nekā iepriekšējiem. Bet jaunais izstrādājums nenonāca ražošanā, jo bija lēts un tam nevajadzēja daudz materiāla - ar tādu bija grūti izpildīt plānu. Tā kā plānveida ekonomika jau savā būtībā ir antiinovatīva, tā lemta stagnācijai. Tieši tāpēc vārdā "stagnācija" sauc veselu laikmetu PSRS vēsturē...
Ja tu ievies jaunus darbagaldus vai jaunu tehnoloģiju savā rūpnīcā, tas var draudēt ar fondu atdeves pieauguma rādītāju pasliktināšanos. Kas tas ir - fondu atdeve? Šo rādītāju iegūst, dalot visas rūpnīcas produkcijas summu rubļos ar rūpnīcas pamatfondu vērtību, kurā ietilpst darbagaldi, ēkas... Tā kā Padomju Savienībā nedrīkstēja mīņāties uz vietas, bet tai vajadzēja paātrinātos tempos celt komunisma materiāli tehnisko bāzi, rādītājiem vajadzēja palielināties. Tostarp fondu atdevei. Loģiski? Bet, ja rūpnīcas direktors iepirka un uzstādīja jaunu, progresīvu iekārtu, viņa fondu vērtība pieauga, skaitlis daļas saucējā palielinājās, un atbilstoši kopējais rādītājs pasliktinājās. Un otrādi – jo tev bija sliktāki un vecāki darbgaldi, jo bija labāki fondu atdeves rādītāji: skaitlis saucējā ar katru gadu samazinājās, jo iekārta novecojot kļuva lētāka. Komunisms nāca tuvāk un tuvāk...
Tieši tāpēc Rīgas rūpnīca līdz septiņdesmitajiem gadiem piegādāja PSRS alus rūpnīcām 1932. gada modeļa katlus. Es pats astoņdesmitajos gados mācījos Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā. Un ražošanas praksē rūpnīcās vēroju iekārtas, kuras kā kontribūciju bija piegādājusi Vācija, un zināju, ka tas vēl ir labi, jo šur tur bija pat pirmsrevolūcijas laika iekārtas. Piemēram, kādā metalurģijas rūpnīcā līdz pašai padomju varas nāvei stāvēja tvaika mašīna no kreisera "Aurora". Simboliski!
Vai atceraties padomju dienasgaismas spuldzes? Tādas garas caurulītes? Tās visu laiku raustījās un šprakšķēja. Vai zināt, kādēļ? Tāpēc, ka bija plānveida ekonomika. Šīm lampām PSRS bija divu veidu palaišanas droseles - labās un sliktās. Labās droseles gatavoja Baltkrievu pilsētiņā Lidā, sliktās – Ternopolē. Ternopoles droseles sprakšķēja un kauca. Baltkrievu strādāja droši un netrokšņoja, tām turklāt bija trīsreiz mazāka darbietilpība un divreiz mazāka materiālu ietilpība. Tas ir, tās bija progresīvas. Bet tika plānots strauji palielināt tieši slikto Ternopoles droseļu izlaidi, tāpēc, ka ar tām bija vieglāk izpildīt plānu - tās patērēja vairāk.
Plānveida ekonomika jau principā patērē vairāk. Tas nozīmē, ka tad, ja kapitālistam ir izdevīgi samazināt ražošanas izdevumus, sociālistam vajag tos speciāli palielināt. Tāpēc, ka izšķērdība ir izdevīga plānam."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 245.-246. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4