Mana vecmāmiņa, kas aprakstītajā laikā bija Rīgas Veterinārās klīnikas mazo sunīšu nodaļas vadītāja, reiz stāstīja šādu stāstu:

Kādā tālā 1945. gada jūnija rītā (lai gan, ja godīgi, viņa vairs neatcerējās, kad precīzi tas noticis: "tūlīt pēc kara") Rīgas Veterinārās klīnikas pagalmā ieripoja pāris armijas džipi ar karavīriem. Tos pamanījušie darbinieki sastinga šausmās: Izvest?! Putekļainās uniformās tērptie krievu zaldāti, kaklā uzkārtām mašīnpistolēm, lēca ārā no auto, bet no otrās automašīnas cienīgi un svarīgi izsvempās kāds makten augsta čina virsnieks. Kāds, to nevarēja saprast – kaut visiem bija PSRS pases, svešās armijas atšķirības zīmes ļaudis nepazina. Zvaigznes uz uzplečiem bija lielas, mirdzēja zeltā, un turpmāk sarunās viņu dēvēja par “ģenerāli”.
Pretī iznākušais galvenais ārsts Arnolds Apinis slēpa viegli trīcošās rokas baltā halāta kabatās. Taču ģenerālis nepievērsa uzmanību tādiem sīkumiem kā nupat okupētās teritorijas civilistu izbīlim. Komandēt pieradušā balsī viņš noskaldīja:
- Tu te galvenais?
- Jā…
- Nāc nu šurp! Man sunītis hroniski slims!
Un patiesi, uz džipa aizmugurējā sēdekļa izstiepies gulēja milzīgs vācu aitu suns.
- Neko neēd! Izārstēt!
- Bet biedri ģenerāli, mums te maza problēmiņa…
- Nav nekādu problēmu! Kas par lietu!?
- Pats saprotat, karš un tā… pašiem nav ko ēst, nav īsti ar ko dzīvniekus barot, tāpēc neņemam šobrīd stacionārā.
- Muļķības! Pārtika būs, bet tu ārstē! Ar savu galvu atbildi!
Uzsitis ārstam pa plecu, ģenerālis iekāpa auto, un visa kavalkāde, saceļot putekļu vērpetes, atstāja klīnikas pagalmu.

Suns vienkārši bija pārbarots - to aizveda uz voljeru, ielika tur skārda bļodu ar ūdeni un blakus nometa zirga kaulu ar gaļas ļerpatām. Nabaga dzīvnieks (suns, nevis zirgs), ko tādu ieraugot, sašutumā gandrīz apvēmās un riebumā atkāpās aizgalda tālākajā kaktā.
Turpmākās dienas ritēja pēc viena scenārija. Ik rītu klīnikas pagalmā ieripoja armijas džips, vedot milzu katlu ar vistas zupu, papildus vēl sainītī kā nu kuro reizi – te ceptu pīli, te Rēveles šķiņķi, te kādu salami desas luņķi. To visu gardu muti notiesāja klīnikas darbinieki un abi sanitāra Vizuļa pusaugu puikas. Visi tajā laikā dzīvoja pusbadā. Sunim vien nomainīja ūdeni un gaļas kaula gabalu.
Pēc dienām trim suns sāka apostīt to, ko viņam pasniedza kā ēdienu, bet vēl pēc pāris dienām – negribīgi grauzt. Tā pagāja pāris nedēļas. Sunītis sāka smuki kristies svarā, jautri spriņģot, un ar prieku ēda visu, ko Vizulis šim iemeta silē, vienalga, vai tas zirga kājas, vai rupjmaizes gabals.

Pamazām darbinieki sāka nervozēt, jo skaidrs, ka mūžīgi šāda leiputrija turpināties nevarēs. Taču ja pieķers, tad nežēlos. Nācās nu teikt raitniekam, ka sunītis ir vesels. Nākamajā rītā klāt pats ģenerālis:
- Nu, kā manam sunītim ar veselību?
- Grūti bija, biedri komandieri, taču ārstējām, ārstējām un izārstējām.
- Palūkosim… - ģenerālis izvilka no kabatas cepumu un sniedza sunim. Tas, ieraugot sen aizmirsto kārumu, lēcienā nogāza saimnieku un vai pirkstus paķēra līdzi žokļos, līdz ar gardumu!
Ne pirms, ne pēc tam neviens tā nebija slavējis Latvijas veterinārmedicīnas augsto līmeni. Ģenerālis esot visādus dakterus redzējis vai visās Austrumeiropas zemēs, taču, salīdzinājumā ar Rīgas veterinārārstiem, tie visi esot nožēlojami šarlatāni. Muldējuši ko par diētām, izkustēšanos, bet neviens neesot spējis sunīti izārstēt.