Rakājos pa saviem arhīviem, pārskatot padomiskās bērnības atblāzmas, un piefiksēju, ka neesmu iegrāmatojis stāstu par to, kā es gatavojos dienestam padomju armijā, un pirmo reizi sastapos ar padomju ekonomiku visā tās būtībā.

Tas akurāt bija vai nu tālajā 1982, vai 1983. gadā, kur pierudens pusē – vēl bija gana silts, taču jau gaitas personības laušanas iestādē, tb skolā bija sākušās. Tas bija laiks, kad pamazām un nenovēršami tuvojās vidusskolas beigas, un tad 2 varianti: vai nu tu tiec augstskolā, vai "iesauc krievos", t.i. dienestā PSRS armijā. Nepazīstu nevienu, kurš būtu labprātīgi izvēlējies dienestu. Augstskolā tikušos armijā neņēma, taču pastāvēja risks, ka vari nesavākt vajadzīgo atzīmju līmeni un netikt iekšā studentu saimē. Bez tam arī kara komisariātam bija savs izpildes plāns (padomijā viss bija pēc plāna), un gados, kad šie juta, ka iesaucamo skaits sanāks tāds paknapāks, sāka iesaukšanas pavēstes izsūtīt tūdaļ pēc vidusskolas absolvēšanas apliecības saņemšanas datuma, kad uzņemšana augstskolās vēl nebija sākusies. Tā nu prātīgākie jeb bailīgākie par izvairīšanos no dienesta sāka domāt jau laikus.

Tā nu tika sasaukts dzimtas konsīlijs - praktiski visi radi ir mediķi, - un meklēts veids, kā izvairīties no dienesta, ja paslinkais un visai viduvējas atzīmes pelnošais Indulgence netiek augstskolā. Pastāvēja vesels saraksts ar slimībām, ar kurām neņēma armijā, taču pasākumam bija arī blaknes - lielākajai daļai kaišu sekoja dažādi ierobežojumi turpmākajā dzīvē. Piemēram, netikt pie autovadītāja tiesībām, ieņemt kādus amatus, strādāt kādās profesijās utt. Beigu beigās nonāca pie kopsaucēja, ka optimālākā diagnoze būs urinēšana gultā: armijā gultā čurātājus neņēma, citādi diagnoze dzīvē līdzi nevilkās un netraucēja.

Domāts, darīts - jau nākamajā kara komisariāta apmeklējumā (bet to jau no kādiem 14 vai 16 gadiem - īsti neatceros, - nācās apmeklēt un pārbaudes iziet 2x gadā), pie anketas aizpildīšanas lepni paziņoju, ka katru nakti mīžu gultā un man vajadzēs armijā dermantīna paladziņu. Diemžēl komisariātā neviens negrasījās man uzreiz tāpat vien izsniegt "balto biļeti". Ņēma un nosūtīja pārbaudīt, vai nesimulēju, uz psihoneiroloģisko slimnīcu jeb "kreizeni" Jelgavā.

Jelgavā, kur vesela nodaļa bija tikai tiem, kas mēģināja kā izlīferēties no dienesta armijā bija gana jautri, taču ne par to stāsts. Visu pasākumu atceros tikai tāpēc, ka tur sastapos ar padomju ekonomikas esenci visā tās krāšņumā, jo kā jau tīnis, līdz tam nekādi neinteresējos, no kurienes ledusskapī kas uzrodas, bet vienīgā saskarsme bija, kad māte lika kādas pāris h stāvēt rindā, jo "solīja izmest vistas".

Proti, kādu rītu palātā ienāca vecākā māsa - ļoti svarīga persona ārstniecības iestādēs, - un paziņoja, lai velkamies ārā pagalmā, brauksim strādāt uz sakņu bāzi. Acīmredzot LLU studenti, kuriem rudeņos bija pienākums nevis studēt, bet piedalīties brīvprātīgajos piespiedu darbos, bija aizsūtīti kur citur.. Kā jau padomju pilsoņiem, mums pat prātā neienāca protestēt vai apšaubīt lēmumu "slimniekus" sūtīt kaut kādos darbos. Izsniedza mums kirzas zābakus, dakšas un lāpstas, tā arī ģērbušos strīpainajās flaneļa pidžamās un zābakos sasēdināja kravas auto "kuzavā" un aizveda uz vietējo sakņu bāzi. Tur mēs visu dienu no noliktavas šķūrējām ārā kāpostus un metām kravas auto. Kāposti bija jau krietni iebojājušies, tāpēc dakšas lieti noderēja, jo tā varēja izmes ārā tikai to, kas ieķēŗās, bet zampa, kurā stāvējām līdz potītēm, palika apcirkņos. Kad tie bija tukši, izšķūrējām zampu un kāpām auto, kas mūs veda atpakaļ uz slimnīcu. Šķiet, ka vakariņās bija pat papildus šnicele.

Jautrākais sākās otrā dienā, kad mūs aizveda uz to pašu bāzi un lika kraut ārā tos pašus kāpostus! Pīppauzēs pļāpājot ar šoferiem, apguvām padomju ekonomikas pamatus, ko nevienā augstskolā nemācīja.

Tā īsumā, proti, katram kolhozam un sovhozam bija savs gada plāns, saskaņā ar kuru jāizaudzē tik tun tik tonnas kāpostu. Ja plānu izpildīja, tad bija prēmijas, ja pārpildīja – ceļojošie karogi, labāko apbalvošana ar ordeņiem sadzīves tehniku vai pat vieglo auto, ceļazīmes uz kurortiem utt. Aber ja plānu neizpildīja, bija sūdi. Kāds pat varēja amata vietu zaudēt. Tā nu veči, pīpojot belomorkanālu, stāstīja topošajiem tēvijas sargiem, ka tajā gadā kāpostu raža nu galīgi nepadevusies (vai par slapju, vai par sausu - tas lauksaimniecības speciem jāprasa). Skaidrs, ka galvas ripos. Tad nu kādam lauksaimnieku priekšēdētājam iešāvās prātā spoža doma (iespējams, ka tā jau bija ilggadēja prakse, nudien nezinu). Šis nosūtīja auto fūres uz sakņu bāzi, un nopirka tur esošos kāpostus tādā apjomā, lai kopā ar pašu izaudzēto plāns būtu izpildīts, pie tam ar mazu plusiņu.

Sakņu bāzē priecīgi, jo viņiem ir ne tikai uzglabāšanas, bet arī pārdošanas plāns. Pēc pāris dienām tie paši kāposti tika vesti uz sakņu bāzi un nodoti jau kā izaudzētā raža. Bet sliktie laika apstākļi ta bija skāruši visu apvidu – arī citiem kolhoziem un sovhoziem bija tā pati problēma. Un tas pats risinājums. Tā nu nabaga kāposti tika šķūrēti iekšā kravas automašīnās un ārā, izvedot no bāzes kā nopirktus, ievedot un nododot kā izaudzētus, kamēr plāna izpilde bija kārtībā visai apkaimei. Kā jau minēju, šis process kāpostu kvalitātei tas par labu nenāca, un no bāzes uz veikaliem tika vesta jau visai pieticīgas šī gada ražas paliekas. Varu tikai iedomāties, cik grūti bija savilkt galus ekonomikas ministrijas (PSRS bija tāda, haha) grāmatvežiem, jo uz papīra izaudzētā raža ir ahūni liela, aber veikalos sūdzas, ka nav preces.

Toties mūsdienu ostalģistiem prieks: šie var lasīt PSRS statistikas gadagrāmatas un pārpoustēt sociālajos tīklos, ka lūk kādas fantastiskas ražas bija saulainajā bērnības sapņu zemē, pašā varenākajā un varošākajā, kura jau sen būtu apdzinusi visus šmucīgos kapitālistus, ja tas nolādētais Sorosa aģents Gorbačovs nebūtu visu salaidis grīstē!