Par klaušu darbu smagumu visvecākie stendenieki atcerējušies stāstīt Kārlim Draviņam:
"Ik māja pārnedēļās sūtījusi kalpu (saimniekiem klaušās nebija jāiet) darbam muižā, kurš atgriezies tikai svētdienā. Par "liecinieku"uz muižu sūtīts kāds no vecākiem vīriem, kurš palīdzējis mazāk smagos darbos (mūrnieka palīgs, būvstrādnieks palīgdarbos u.c.). Darbos, strādāšanai kūtīs, dārzos, labības pļaujā, sūtītas arī kalpones. Bērniem vajadzējis iet lasīt vārpas, bet pēc kartupeļu novākšanas sievas varējušas ar grābekļiem pārrušināt vagas, arī bērni lasījuši kartupeļu mazumu.
Ziemā pa dienu bijis jābrauc uz mežu pēc malkas, ko jāsacērt, jāpiekrauj vezums un jāpārved muižā. (..) Katram saimniekam bija jānopļauj sešas pūrvietas t.s. liekās pļavas un jāaizved uz muižu gatavs siens. (..) Vaļenieki gājuši uz muižu pļaut riežas – par vienu nopļautu riežu atļāvuši sev nopļaut piecas pūrvietas no muižas pļavām; parasti mežainajā apvidū, bet, ja pļāvuši par naudu algā, tad maksāti divi rubļi par riežu.
Saimniekiem bijis jādod muižai arī nodevas – katru gadu viena zoss, trīs gadus vecs auns, viena vepra viduklis, noteikts skaits koka spaiņu (tos gatavojuši mājās). Nācies arī novīt 20 pinekļus zirgiem; tos vijuši no kaņepājiem un kadiķu lūkiem. Čupadu saimniekam, kuram bijis tikai trīs sieka vietas zemes, nav bijis jāsūta nevienu klaušās, toties viņam vajadzējis piegādāt 50 kadiķa lūku pinekļu. Turklāt katrām mājām (saimniecībai) bijis jāsavērpj svars – apmēram piecas mārciņas linu dzijas. (..) Klaušu laiku beigās katram otrajam saimniekam bijis jāsūta puisis muižas darbos. Tad salīguši kādu strādnieku, kurš nemaz vairs nav nācis mājās, bet dzīvojis muižā. Ēdienu viņam devuši saimnieki, katrs savu nedēļu. (..)
Bijušas tā sauktās "muižas kāzas" – rudenī, kad lauku darbi apdarīti, muiža pašpagastniekiem sarīkojusi plašas dzīres. Ļaudis cienāti ar ēdieniem un dzērieniem, un, mūzikai spēlējot, notikusi dejošana. (..)
Daudz kas zagts no muižas laukiem – gan kāļi, gan kartupeļi, gan daudz kas cits. Muižas laukos, laiksargam neredzot, pa nakti uz segām izdauzījuši rudzu kūļus, reizēm iegūstot ļoti daudz graudu. Dārzos zagti arī āboli. Dažreiz muižas sievas gājušas pat kūtī un govīm rāvušas ārā sienu no redelēm un devušas savai, tāpat ņēmušas no priekšnamā noliktiktajiem cūku kartupeļiem un nesušas savam lopam. Bijušas pat tādas kalpu sievas, kas pa dienvidiem, kad citi guļ, gājušas paslaukt citu govis.
Par mežu veci ļaudis bijuši tādos uzskatos, ka tas gan ir lielkunga īpašums, taču no tā kaut ko paņemt – tā neesot īsta zādzība, tikai tāda paņemšana. (..)
Saimniekiem vēl ap 1860. gadu parasti bijis viens puisis, trīs precēti kalpi, vēl kāda meita un viens vai divi gani."
No: Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 44.-46. lpp.

Te man šķiet interesants gan klaušu smagums - verdzības laiki, - kad no saimniecības (saimnieku pāris, 1 puisis, 1 meita, 6 kalpi, 2 gani) tikai 1 kalps katru otro nedēļu strādā muižā, tb 9 pieaugušie paliek nomocītajā dzimtcilvēku saimniecībā strādāt sev, gadā nodevās 1 zoss, 1 auns, 1/2 cūkas (pie apstākļiem, ka ja nosprāgst zirgs vai govs, muižkungs iedod vietā jaunu), mājamatniecības rīku nodeva (2 nedēļu darbs visas ziemas garumā 1 cilvēkam), maksa par pļaušanu, ražas pārpalikumu savākšana u.tml. Taisni brīnums, kā tik šausmīgs apstākļos izdzīvojuši!

"Ar viņu varēja runāt vecajā rīdzinieku žargonā – sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". – Nezināju, ka bijis tāds slengs.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.

Sēžot pagalmā piesaulītē, un pūšot zilajās debesis dūmu (bezdarbnieka statusa pozitīvais aspekts), aizdomājos par selektīvās historiogrāfijas ērkšķaino ceļu.

Vērojot no malas cirku internetos, kas pārņēmis kaujas pie Oršas gadadienu - baltkrievu vēsturnieku traktējumā tajā uzvaru guvuši baltkrievi, krievu - maskaviti, lietuviešu - leiši, poļu - poļi utt., viens otru apkaro un gāna, - jāpabrīnās, cik klusu un nemanāmi pirms 13 gadiem tika atzīmēta cita "aziātu ordu" sagrāve, proti, 1502. gada 13. septembrī pie Smoļinas ezera notikusī grandiozā kauja, kurā spožu uzvaru pār maskavitiem guva mūsu pašu Ordeņa mestra fon Pletenberga vadītā livoniešu armija (zinu, zinu, ka kārtīgam latvietim tā nav "mūsu", taču es uz īstenā statusu nepretendēju, tātad drīkstu uzskaīt par savu). Nebija īsti kam celt nacionālā pašlepnuma karogu šajā sakarā. Latviešu un igauņu historiogrāfija koncentrējusies nevis uz zemes, bet uz selektīvi etnisko vēsturi, t.i. livoniešu uzvara nekādi neiekļaujas patriotiska paradigmas rāmjos (jo izcelt tikai zemnieku kājnieku masas varonību, noklusējot bruņniecības un algotņu devumu, kā arī vadību īsti nesanāk), krievu vēsturniekiem tēma ne visai patīkama. T.i. nevienam nav iemesla ne jubilejas monētas kalt, ne konferences rīkot, ne rakstu krājumus ar pompu publicēt. Arī vācu vēsturniekus maz interesē, kas pirms simtiem gadiem noticis kur ellē ratā terra incognita pierobežā, un tikai mazskaitlīgajās baltiešu jeb baltvācu vēsturnieku aprindās tika klusu un pieticīgi atzīmēta Voltera fon Pletenberga 450. nāves gadadiena. Tas arī viss. Kopš 1849. gada fantāzijām un emocijām pārbagātā, taču mūsdienu zinātnes prasībām ne visai atbilstošā Kunica sniegtā kaujas apraksta, šķiet, nekas jauns baltvācu devumā klāt nav nācis.

Dīvainā kārtā uz šo brīdi visnopietnākā kaujas pie Smoļinas analīze ir sastopama nevis kādā skrupulozo vācu pandektā, bet gan klasiskajā padomju historiogrāfijā. Vispirms Kazakova (Н.А. Казакова) devusi nelielu aprakstu visai zināmajā "Русско-ливонские и русско-ганзейские отношения" (1975) sējumā, bet pēc tam Besudnova (М.Б. Бессуднова) to nopietnāk analizējusi savā publikācijā "Походы магистра Вольтера фон Плеттенберга на Псковщину в 1501 и 1502 годах" (2007), aplūkojot avotos sastopamās ziņas par kauju. Pie tam abas autores kā pašsaprotamu atzīst livoniešu uzvaru pār Maskavas lielkņaza Joana III armiju, kuru, starp citu, komandēja vojevoda Daniils Šeņa (Даниил Щеня) kurš pirms diviem gadiem bija smagi sakāvis lietuviešu Ostrožas hetmaņa spēkus kaujā pie Vedrošskas, t.i. nebija nekāds iesācējs kara lietās.

( sīkāk )

1358. gada pavasarī Daugavā tā pacēlies ūdens līmenis, ka Doma baznīcā ieplūdušais ūdens līmenis sasniedzis liela vīra augstumu. Baznīcas sienā iemūrēts dzels krusts, atzīmējot ūdens līmeņa augstumu.
1573. gada 19.-26. aprīlī plūdi aizskaloja visas ēkas ārpus Rīgas mūriem. Līdzīgi postoši plūdi atkārtojās 1589. un 1597. gadā.
1615. gadā pārplūdušās Daugavas ūdens Doma baznīcā izskaloja kapu velves, kā rezultātā tur iegāzās kapu plāksnes.
1649. gadā Daugavas straume aizskaloja 200 namus ar tiem cilvēkiem, kas nebija paspējuši aizbēgt. Tā paša gada rudenī vētra uzlauza Daugavas ledu un dzina pa upi uz augšu – pali aiznesa 150 namus un 120 dzīvības.
1617. gada janvārī Rīgā ziedēja ķirši.

Via: Laursons V. Raibā Rīgas vesture. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums. Nr. 17., 1937., 134.-135. lpp.

XVIII gs. Skrundas muižas ienākumi gadā vidēji bija 15 000 dālderu. No tiem tikai 1/10 bija dzimtcilvēku nodevas, bet viss pārējais nāca no pašas muižas saražotā pārdošanas.

T.s. poļu-zviedru kara laikā 1622. gada janvārī veiktajā garāmejošā karaspēka laupīšanu revīzijā konstatēts, ka Valles muižā hercoga dzimtcilvēkiem Jēkabam Baldonam atņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam – 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu, savukārt Zaļenieku muižā Kugeru Jēkabam nolaupītas 8 govis, 2 vērši, 5 zirgi, 5 aitas, 8 cūkas un 25 pūri auzu, nodarot zaudējumus 1420 mārku vērtībā (labs zirgs tolaik maksājis 100– 200 mārku; LVVA, 554. f., 1. apr., 124. l.).

Pēc pilsētas rātes lēmuma, Tā Kunga 1593. gadā tika ierakstīts Mītavas policijas* nolikumā, ka SC netīrīto novadgrāvju dēļ ielas ir pilnas ar mēsliem, kuros "skolēni un mazi zēni iekrīt un paliek uz mutes guļam", bet kaimiņš nevar aiziet pie kaimiņa pēc sāls vai "nelaimē sniegt palīdzīgu roku" tādēļ, ka ielas nav izbrienamas. Piedraudot ar 20 Rīgas mārku sodu, katram pilsonim** tika uzdots ierīkot laipu jeb ietvi gar savu māju vai krogu.
Pirms 5 gadiem Mītavā, ko bauri nesen par Jelgavu pārdēvējuši, biju iebraucis - ietves ir, taču iedzīvotāji tik un tā šķendējās, ka mēslu daudz.

* Ar "policiju" viduslaikos un jaunajos laikos saprata pilsētā/valstī valdošo kārtību, nevis represīvu varas struktūru šīs kārtības uzturēšanai.
** Par "pilsoņiem" dēvēja tikai konkrētās apdzīvotās vietas pastāvīgos iedzīvotājus, kam bija virkne privilēģiju, salīdzinot ar iebraucējiem (atlaides sabiedriskajā transportā tiesības iegādāties nekustamo īpašumu, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, vēlēt rāti u.tml.).

Pa laikam lūkojot tīklā kādu nebūt info par kādu nebūt muižu, lasu novadpētniekus pieminam fon Zīversus kā īpašniekus gan šur, gan tur. Bet ieteiktu tā uzmanīgi ar tiem Zīversiem. Lieta tāda, ka Baltijā dzīvojušas trīs dzimtas ar aplam līdzīgu uzvārdu, kuras viena otrai nebija nekādos rados: von Sievers (Zīversi), von Sivers a.d.H. Duckern und Glude (Ziversi) un von Sivers a.d.H. Euse (Siversi). Tā kā, pirms rakstīt referātu par dzimtā pagasta vēsturi, ieteiktu seno dzimtu klātesamību pārbaudīt pēc heraldikas.

fon Ziversu ģerbonis:


( ģerboņu_atšķirības )

Lasu par Latvijā sastopamajiem muižu parkiem un dārziem, kuru paliekas vēl dažviet saglabājušās, kaut arī no savulaik bijušajiem vairāk nekā 800 muižu parkiem, praktiski neviens vairs nav tāds, kādu to ieplānoja parka veidotāji.
Visai bagātīgi ilustrēts ar no arhīva dabūtiem XVIII-XIX gs. muižu plāniem, apkopota informācija par konkrētu dārzu un parku izcelsmi, stilu, izmantotajiem augiem. Ļoti interesanti! Izrādās, ka vēl XIX gs. beigās arī dievzemītē bijis ko redzēt, un ja nebūtu XX gs. notikumi, tb ja vara nebūtu nonākusi bauru urlu rokās, šobrīd droši varētu aicināt no BBC Donu filmēt pāris sērijas "Montijs Dons un Austrumeiropas dārzi". Mazliet nomāca atklāsme, cik maz tomēr zinu par tādu jomu kā dārzkopība, un aizdomas, ka dievzemītē uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi, kas kaut ko zina. Un izbrīnīja tas, ka izrādās, tie jaukie parki un dārzi, kam pa laikam nākas uzdurties, apceļojot dzimtās zemes āres, ir saglabājuši vairs niecīgu daļiņu no sava sākotnējā skaistuma, jo dzīves realitāte uzskatāmi liecina, ka tā izslavētā latviešu iedzimtā skaistuma un dabas mīlestība visai ievērojami atšķiras no tā, ko ar skaistuma un dabas mīlestību saprot vispārpieņemtā nozīmē... Kā arī tas, ka lielākos postījumus veco parku paliekām nodara entuziasti parku sakopšanas talkās, kuri rūpīgi izravē pirms gadiem 100 stādītus krūmus, bet atstāj bezsaimnieka preiodā pašizsējas kokus, kas paaugušies lieli.

( daži_citāti )