As a result of the Russian General Staff's ongoing, great work on the History of Peter I, and the basic work done by later Russian historians, such as Ustrjaloff, Solovjev and others, the history of the demise of the Swedish world in the Baltic provinces has, so to speak, been place on the agenda. In Sweden it has long been overlooked. Attention has been focused in no small degree on the little army which under W. A. v. Schlippenbach fought and went down in the defense of Livland. For information on this army we have in Sweden first class material, namely the field archives of W. A. v. Schlippenbach which belongs to Riksarkiv's military history collection. The archives cover the period from the summer of 1701 through the first half of 1707, and together cover at least 5000 documents (mostly letters from over 200 persons and authorities). This author wishes with this effort to bring this collection's presence and value to other researchers.

( interesanti )

(..) Pie Disnas Meleckis nodemonstrēja karalim gandrīz visu kavalēriju un poļu karaspēku, lieliski sakārtotu, sadalītu eskadronos un pulkos, kas ar saviem karogiem parādē nogāja gar karali. Jātnieki, iekalti dzelzs bruņās un šelmās* - bez pīķa katrs bija apbruņots ar zobenu, šautrām un divām pistolēm, stiprinātām pie sedliem, - tādējādi tie parādes manevru laikā radīja tikpat lielu troksni un grandoņu kā kājnieki, kas bija bruņoti ar musketēm.
(..) Tajā pašā laikā līdzi Kristoferam Rozraževskim un Ernstam Veijeram atnāca arī vācu karavīri; kaut tiem nebija ļauts atklāti vervēt [algotņus], un tie to veica paslepus, atvestie vīri nekādi neatpalika no pārējiem ne drosmes, ne bruņojuma, ne pieredzes kara lietās ziņā.
(..) Pēc karaspēka skates tika kā pieņemts apstiprinātas Kurzemes hercoga [Gotharda], kurš, kā jau minēju, [1578. gada jūnijā] ieradās pie Disnas, tiesības valdīt pār Kurzemes un Zemgales hercogisti, viņam pašam stājoties karaļa aizsardzībā un aizgādībā. Par to jautāti, visi lietuviešu senatori, kuru lielākā daļa tur bija, kā arī klāt esošie poļu magnāti tam piekrita, tikai vēlējās pamainīt dažus no nosacījumiem, kurus, pēc viņu domām, karalis Sigismunds Augusts bija solījis tā laika apstākļiem ne visai izdevīgus. Līdzīgi tika dota rakstisks vēstījums tiem Lielpolijas, Krievzemes, Prūsijas un Mazovijas senatoriem, kuri te nepiedalījās, bet bija sanākuši Ļubļinā spriest tiesu lietas, jo šajā laikā tur bija pirmās apelācijas tiesas, par kurām jau minēju, un tika spriests, ka vajag šo jautājumu nodot [izskatīšanai] Seimam, acīmredzot dēļ bažām, ka poļu senatoriem skaita ziņā esot mazākumā pret lietuviešu senatoriem, karalistes tiesības šajā hercogistē netiks pienācīgi ņemtas vērā. Taču karalis uzskatīja, ka ir necienīgi vēl ilgāk aizkavēt hercogu, kurš pēc dotā zvēresta ne reizi nebija izrādījis kādu svārstīgumu un vienmēr bijis patiesi uzticīgs Polijas [tronim]. Bez tam viņš uzskatīja, ka nedroši būtu pašreizējā situācijā atstāt neskaidrībā par savām lēņa tiesībām Livonijā zemes kungu provincē, kas [ir] kaimiņos naidniekam. Tāpēc piekrita tiem noteikumiem tāpēc, lai hercogs zvērētu karalim uzticību un padevību, zvērētu pie tā** vārda, ka par sevi augstāku atzīs nevienu augstāku varu kā tikai Polijas karaļu [varu], un lai karalis no savas puses uzņemas tā aizsardzību un aizgādību pret visiem. Kas attiecas uz tiesu varu pār hercoga padotajiem, tika nolemts, ka hercoga spriedumu apelācijas pārsūdzības nonāks Livonijas Seimā, kuru karalis apņēmās iedibināt pēc atlikušās Livonijas [daļas] iepievienošanas [saviem valdījumiem]. Kad hercogs tuvojās nometnei, Meļeckis izsūtīja [tam pretī] ļaudis, lai tie to pavada uz viņa telti, kur uzturējās, līdz viņu aicināja. Tad hercogs stājās tribunāla [priekšā] un, vaļā atritinātiem karogiem plīvojot, visa karaspēka ierindas priekšā zvērēja svinīgo zvērestu karalim, pie kam kroņa kanclers tam čukstēja priekšā zvēresta vārdus.
(..) Negaidīti šķērsojuši Daugavu pie Kokneses, ko, kā jau iepriekš minēju, Maskavijas cars bija ieņēmis senāk, [moskoviti] pārsteidza nesagatavotus un sakāva 150 Kurzemes hercoga jātniekus, kas sargāja upes kreiso krastu, un izpostīja hercoga Sēlpils novadu un Kristofera Radzivila Biržu novadu, pēc [reida] ātri atgriežoties [savā] Aizdaugavā.
(..) Visi [poļu un lietuviešu muižnieki] bija neapmierināti, ka karalis nav pildījis savus Transilvānijā dotos solījumus, kad viņam piedāvāja troni, [un nu] kaut kādi ienācēji saņem amatus un godu, parasti [par piemēru] minot Bekešu, kam karalis piešķīris Landskornas stārastiju, un [pieminēja] to, ka Kurzemes hecogs saņēmis investitūru valdīšanai hercogistē ne tajā vietā un ne tajā laikā, bet ar noteikumiem, kas valstij daudz neizdevīgāki, nekā iepriekšējie. (..) Kurzemes hercoga sakarā [karalis] atbildēja, ka šo hercogisti laikā, kad Livonija tikko kā pievienojās karalistei, karalis Sigismunds Augusts piešķīra hercogam uz valstij daudz neizdevīgākiem noteikumiem [nekā tagad], un visnotaļ likumīgi un atbilstoši pieņemtajai kārtībai, ka karalis apstiprina iepriekšējo karaļu lemto, pamatojoties uz to autoritāti, pie tam uz nu jau republikai daudz izdevīgākiem noteikumiem, kā liecina uzrādītais dokuments (lēņa dāvāšanas akts) - nav darīts nekas tāds, kas būtu pretrunā senču paražām un piemēram. Visos laikos esot bijis pieņemts, ka iepriekšējo karaļu dotos lēņus nākošais karalis apstiprina - pat ja lēnim vēl ko pievieno no jauna, - nevēršoties Seimā, bet apspriežoties tikai ar radu.

Heidenstein Reinhold. De bello Moscovitico commentariorum libri sex. - Kraków, 1584
REGII DE BELLO MOSCOVITICO QUOD STEPHANUS REX POLONIAE GESSIT COMMENTARIORUM LIBRI VI, 2. grāmata