1701. gadā, Zviedrijas armijai ieņemot Mītavu (mūsd. Jelgava), tās rokās krita gan hercoga manta, gan arsenāls, gan, galvenais, 9 izšūti armijas karogi, kas šobrīd atrodas Kara muzejā, Stokholmā (pats hercogs gan vairāk uztraucās, lai svensōni nenočiepj viņa zīda zeķu krājumu).


Kurzemes hercoga kājnieku karogs ar sarkano Frīzijas lauvu (šo pulku īrēja Frīzija) vienā un Kurzemes hercoga ģerboni otrā pusē


Kurzemes hercoga kavalērijas jēgeru karogs


Kurzemes hercoga jātnieku pulka karogs

Kas tie par pulkiem, ja nekad ne par kādu hercogistes armiju nav dzirdēts?
Izrādās, hercoga Jēkaba pamatbizness bija nevis visādu tur čuguna lietuvju un laivu būvētavu būve - spriedelēšanu par to ienesīgumu viņš atstāja vēlāko gadsimtu urrāpatriotiem, - bet gan kareivju piegāde Eiropas valdnieku armijām, protams, par mazu un godīgu samaksu. Jo redz, tai laikā nevis tu maksāji, lai būtu NATO dalībvalsts, bet tev maksāja, lai tu tāds būtu. Nu un kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums. Jau 1646. gadā hercogs piedāvāja Francijas karalim 1000 jātnieku vai 1500 kājnieku, bet 1649. gadā jau 8000-10000 kareivju, par katru prasot nieka 20 dālderu. Tā nu Jēkaba pulki starptautisko miera uzturēšanas spēku sastāvā karojuši gan Maskavijā (1655. gada 9.(19.) martā, uzņemot audiencē Kurzemes sūtni tirgotāju Martinu Gasu (Hass, Hasse, Hess), cars Aleksejs izteica oficiālus pārmetumus, ka viņa ienaidnieku spēkos dienot daudz kurzemnieku, kas liekot šaubīties par hercogistes neitralitāti), gan Ukrainā un Valahijā. Kurš nu vairāk maksāja.
Arī holandiešu-franču kara (1672.-1678.) laikā samaksa bija tik laba, ka hercogs aizmirsa vecās rebes ar Luijiem, un 1672. gada 10. augustā izīrēja holandiešiem 1 kājnieku reģimenti (pulku), vienu jātnieku reģimenti un vienu dragūnu reģimenti, ko visu komandējis pats princis Fridrihs Kazimirs.



Par skaitlisko lielumu varam aptuveni spriest pēc ekspedīcijas korpusa kavalērijas reģimentes, kas sastāvēja no 4 karogiem (rotām), katrā 80 jātnieki (karogu komandieri jeb karodznieki: Vilchelm fon Lüdinghausen-Wolff, Herman fon Pfeilizer-Frank, Peter von Felkerzam, Boguslaw Sigismund von Schack vai Sack), kā arī leibkaroga (Leibs-Compagnie), kuru komandēja Heinrich fon Rummel.



Diemžēl 1674. gadā par Žečpospoļitas karali ievēlēja Janu Sobieski, kuram bija pavisam citi plāni attiecībā uz Franciju un, kas ļaunāk, sieva francūziete. Varšava nepārprotami norādīja Mītavai, ka šajā virzienā rūpalu jāklapē ciet, jo nav ko karot kur par naudu, ja Kurzemes sizerenam Polijas karalim vajadzīgi vīri karā ar turkiem. Nu kā vienmēr, sākās medijos propaganda par nepatriotiem piedzērušiem kurzemnieku urlām, derdzīgi briļļainiem izglītības reformatoriem, par to, ka "neprasi, ko valsts tev dod, bet prasi, ko tu dod valstij", ka nepieciešama esot konsolidācija pret dižķibeli u.c. mūžvecie varas triki, lai sagandētu pavalstniekiem dzīvi un tos varētu kā aptīrīt. Hercogs locījās kā zudis uz pannas, vienu brīdi izlikās, ka dēls šo nemaz neklausot un aizgājis uz kaimiņu ciemu kauties uz savu roku, taču beigās nebija kur likties - nācās 1676. gadā Kurzemes dragūnu pulku pilnībā pārdot Apvienoto Provinču dienestam, bet pārējos atsaukt.

Diemžēl par kurzemnieku gaitām holanderu zemē mums nav zināms nekas, tb ja kāds lasītpratējs kurzemnieks tur (pie zālītes pīpmaņiem koka tupelēs) ieklīst un uzduras arhīvam vai bibliotēkai, būtu forši, ja šis kādu info pamanītu un dalītos (ar mani). :)