Lai nodrošinātu komunikācijas un atvieglotu Pleskavas ieņemšanu, 1581. gada rudenī Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs deva rīkojumu ieņemt labi nocietināto - augsti mūri, torņi, kādi 20 lielgabali, aptuveni 300 strēļu liels garnizons strēļu galvas (pulkveža) Jurija Ņečajeva (стрелецкий голова Юрий Нечаев) vadībā, neskaitot sabēgušos iedzīvotājus, muižu kalpu un muižniekus, - Pečoru klosteri (Псково-Печерский Свято-Успенский монастырь), kas atradās 56 verstis no Pleskavas, t.s. Rīgas trakta malā. Klosteris bija Batorijam kā adata dibenā: tā garnizons nemitīgi veica reidus, laupīja furažierus, tirgoņus, apkāva patruļas.



28. oktobrī uz klosteri devās Fārensbaha vienība izlūkot apstākļus un noskaidrot spēku samērus. Sākums bija daudzsološs, jo izdevās pie klostera sakaut strēļu vienību, nogalinot savus 80 un vairākus saņemot gūstā. Tika izsaukti palīgspēki – vācu kājnieki un artilērija, - un sākās klostera šturmēšanas operācija. Galu galā 6. novembrī izdevās iegraut aizsardzības mūri, kura spraugā nu metās aplencēji, taču pretī, svētbildes vicinot, palīgā strēļiem metās mūki, demonstrējot absolūtu bezbailību, un uzbrucēji tika apturēti asiņainā tuvcīņā. Šajā brīdī uz mūra no sakāpušo ļaužu smaguma ielūza kāpnes un grupa kareivju, t.sk. bijušie Rīgas arhibīskapa vasaļi Reinholds fon Tīzenhauzens no Bērzaunes, Kaspers fon Tīzenhauzens no Odzienas un Piltenes apgabala muižnieks, hercoga brāļadēls Vilhelms iekrita cietokšņa iekšpusē, kur Reinholdu nogalināja (vai šis nositās krītot), bet abus pārējos bruņniekus saņēma gūstā. Kas ar viņiem tālāk notika, vēl neesmu uzgājis, taču spriežot pēc tā, ka 1586. gadā karalis par uzticamu kalpošanu šim Ketleru ģimenes atzaram piešķīris Embūti, acīmredzot gūstekņus vēlāk izpirkuši.