Lūk fērbiju-latviešu valodas vārdnīca: http://www.furby-latvia.com/page/furbish-dictionary loh-loh!

W-wā uzstādija fotoradarus, bet tie neienesa gaidītos ienākumus, tad nu izdomāja pilsētas tēvi un mātes, ka varēs tak velobraucējus papurināt. Un ieviesa viņi pašvaldību noteikumus, kas aizliedz pārvietoties pa ietvi ar riteni. To, kādas izkatās brauktuvju malas (vietām ir bedres bedrēs), to, kā sabiedriskais transports tiks garām uz šaurākām ielām un kā izdzīvot velobraucējam uz vairākjoslu lielajām ielām, kur autiņi gasē ap sotaciņu, kur palikt velobraucējiem, kuru veloceliņi pēkšņi apraujas, par to lai domā paši velobraucēji... Būs jāaizvelk savs slinkais dibens uz nākamo kritisko masu, kas pie šādiem jaunumiem varētu būt vērienīgs pasākums.

Šonedēļ puika neiet uz dārziņu, jo klepo un bišķi puņķojas. Laiks mums ārā ir aveņu avene, tāpēc es jau otro dienu savācu abus un mēs dodamies tālās pastaigās. Šodien bijām pludmalē pie Vislas. Es biju diezgan saskumusi par to, ka nekas nevirzas uz priekšu ar maģistra darbu. Domāju, varbūt jāpamet arī šīs studijas un jābeidz sevi mānīt, ka varu to pacelt un tādā garā. Tad puika sagribēja ēst un mēs aizgājām uz rajona galveno zīmēšanās un ēšanas vietu Saska Kempu. Latvijas vēstniecība arī turpat ir. Bērni gribēja picu, es beidzot varēju dzert alu, tad es skatījos uz citiem vasaras dārza apmeklētājiem un padomāju, varbūt mana dzīve ir bezjēdzīga, bet nemaz tik slikta nav.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=380638%3Adivi-notikumi-rakstniecb&Itemid=201 nepatīkama sajūta lasot. Ja tik ļoti gribas naudu, tad jāiet strādāt kāds īstāks darbs. Radošais atbrīvojums no komunālajiem maksājumiem...

Es par tādām Koelju tipa dzīves gudrībām parasti tikai pasmīnu, bet dažkārt pārsteigumā secinu - ev, tas notiek ar mani! Mainotie sezonai vajadzēja bērniem jaunas drēbes, jau klusībā sagatavojos uz lieliem tēriņiem, bet tad meitai sadāvināja uz dzimšanas dienu, bet priekš puikas kaimiņiene atdeva veselu maisu. Jāizkrāmē plaukti un jalaiž apritē mūsu drēbītes, kas ir jau palikušas par mazu.

Mazā dūda ir nokabināta no pupa. Pagaidām es vēl guļu atsevišķi, bet uz nākošo nakti varētu arī pārvākties atpakaļ uz savu gultu. Vēl jau šad un tad tādā klusā, lūdzošā balstiņā prasa, bet vairs nekliedz, ja netiek izsniegts. Viņa ir kļuvusi pieaugušāka. Mazāk bļaustās, dūšīgi ēd. Ir atklājies, ka Sikspārnis ir ļoti talantīgs gulēt licējs. 5-10 minūtes un bērns jau guļ. Kā viņš pats to komentē: "Nu viņai jau nav no manis ko gribēt."
Man pašai ir parādījušies vakari, kad var lasīt grāmatas. Pupi sāp arvien mazāk, bet bail iedomāties, kas tur būs palicis pēc visas barošanas epopejas. Sagaidīšu, kad būs iestājušās pavisam piena ražošanas beigas un nopirkšu vissiltāko pupturi, kādu varēs atrast veikalā.

Pilnīgs pavasaris, magnolijas, plūmes un ābeles jau nobirušas, ceriņi zied no visa spēka, tirgū jau vietējās zemenes (varētu būt tuvu patiesībai, jo ogas ir dažādu lielumu un nav ar baltām pakaļām, ir viscaur sarkanas). Tad nu ir īstais laiks atkal pievērsties riepas dzenāšanai. Pagaidām esmu paveikusi šādus varoņdarbus - ieliku svaros baču un 1 1/2 pierakstīju apēsto, vēl atnesu 5 l ūdens bunduli. Silts laiks, protams, motivē, bet lai kā es nemēģinātu iztēloties to, ka saldējums ir tikai auksta tauku un cukura pļeka, nespēju atteikt ne sev, ne bērniem.

Paliku bez vienas šļopkas, pilnīgi tizlā veidā. Mazā bija uzkabinājusi uz ratiem, es nepamanīju, kad braucu ārā un kaut kur pakāsu.
Drausmīgi jūtu, ka pagājušo piektdien nav būts darbā. Es no šī mājas nonstopa izdegu. Zināma gaismiņa tuneļa galā būs, jo ir peiņemts lēmums, ka no oktobra mazo laidīsim dārziņā. Man būs divi darbi, gan jau ka vēl haltūras, bet nauda īpaši tā pat pašai nepaliks, jo būs jāmaksā par 2 privātiem dārziņiem. Tomēr es jau tagad priecājos, ka varēšu izlasīt torņu spēļu sāgu kamēr braukāšu ar metriņu. Līdz tam laikam es gribu būt tajā pašā svarā, kādā es biju, kad paliku stāvoklī. Jānomet 4 kg.

Viena no lietām, kas vispār man ļauj domāt, ka es tomēr varēšu uzrakstīt savu maģistra darbu ir tas, ka daudzas no vecajām vārdnīcām tiek padarītas pieejamas internetā. Dažkārt, protams, gribētos, lai šos tekstus izdotu ar komentāriem un ievadiem, bet tur ir ļoti jāskatās, kas tad ķeras pie šī teksta izdošanas. Te būs saite uz ļoti dusmīga valodnieka rakstu - ir par ko pazviegt https://docs.google.com/viewer?a=v&pid=sites&srcid=ZGVmYXVsdGRvbWFpbnxrYW1jaGF0bm9mZnxneDoxMDM5ZGIzNDBmOTcxZjQ0

Es tipa skaitījos uzrakstījusi nodaļu par vārdnīcām līdz 1900. gadam, bet tad... es atradu vēl četras vārdnīcas, kas arī ir jāpiemin. Pie kam, viena no četrām ir pieejama digitāli
Tā ir 1790. - 1791. gadā izdotā Teodora Jankeviča Mirjevska paplašinātā un alfabētiskā secībā izkārtotā P.S. Pallasa vārdnīca. Te nu viņš ir krasavčiks "Сравнительный словарь всех языков и наречий, по азбучному порядку расположенный" http://e-heritage.ru/ras/view/publication/browser.html?clear=true&perspective=popup&id=46872075 bet man laikam jāiet pameklēt, kur lai uzmet cilpu, jo man šis maģistra darbs paliek par grūtu.

Labi, pēc otrās kafijas dzīve jau rādās gaišākās krāsās. Kursa biedrene salikusi kāzu ceļojuma bildes no Trapanī Sicīlijā, mēs arī tur braucam septembrī un tur ir tīīīīk smuki!

Pa internetu klīst joks - maija brīvdienās solīja trīsdesmit grādus. Nesemeloja - 1. maijā +10, 2. maijā + 10 un 3. maijā +10.
Man smiekli nenāk, sēžu mājās nosalusi un miegaina, bet vajadzētu meiteni aizvest pie friziera, pašai aizbraukt uz centru uz grāmatnīcu. Norobežoties no visiem, lai rakstītu arī nav iespējams. Sestdien iešu uz visu dienu uz bibleni.

Sikspārnis aizbrauca atdot atpakaļ vilciena biļetes. Bija paredzēts 5 dienu pārgājiens ar telti pa klinšaino Krakovas - Čenstahovas Juru, bet laiku solīja tādu, ka es pārliecināju, ka nav vērts. Līdz pat piektdienai visas prognozes sola negaisus, lietu un aukstumu. 5 dienas slapjā teltī ar nosalušiem bērniem - nekāda prieka. Tagad jāizdomā, ko lai sadara veļuka brauciena attālumā no mājām pa šīm dienām.

Kad es cibā uzrakstu svinīgu apņemšanos, tad man vieglāk saņemties. Šajā nedēļas nogalē jāuzraksta maģistra darbā vismaz par to, par ko labāk par mani neviens tā pat nezinās - uzrakstīšu no kurienes Latvijai radās nepieciešamība importēt tūkstošiem laukstrādniekus vispirms no Lietuvas, pēc tam no Polijas. Tām vajadzētu būt pāris lappusēm.

Izlasīju Zanes stāstu (http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/115676/no-irijas-majas-atbraukusi-mamina-zane-pazemojosi-atzities-bet-latvija-jutos-ka-bomze) un daļu no komentāru vētras pāris cibās.
Man ļoti gribētos, lai katrs, kas šausminās par šo sievieti būtu redzējis "Andželas pelnus" http://www.imdb.com/title/tt0145653/ Tas ir patiess stāsts par reemigrāciju un nabadzību. Kā vienu no šausmīgajām lietām, kas bērnībā bija jāpiedzīvo Frenkam Makkortam viņš apraksta savu kaimiņu ļauno attieksmi pret ekstremālā nabadzībā dzīvojošajiem bērniem. Kad Frenks tomēr nenomira no bada un slimībām un izauga liels viņš atgriezās zemē no, kuras savulaik dzimtenē bija atgriezušies viņa vecāki. Nez, ko izdarīs Zanes meita, kad izaugs liela? Vai viņa būs pateicīga mammai par savu latviešu valodu, kurā pratīs runāt bez akcenta, jeb par pirmo nopelnīto naudu nopirks vienvirziena biļeti atpakaļ uz Īriju.
Par ļaunumu pret tiem, kam iet grūtāk jāsaka, ka tas gan nav nekas jauns. To pat Merķelis "Latviešos" atzīmēja, kā pārsteidzošu īpatnību.

Vakar man bija tāda ļoti nopietna saruna ar puiku. Viņš sēdēja uz palodzes, skatījās pa logu un pavisam nopietni jautāja vai viņš kādreiz varēs aizlidot uz Mēnesi. Man nebija dūšas patekt, ka nē, tāpēc es sāku izlocīties. Vispirms es teicu, ka tas ir ļoti tālu. Viņš nepadevās un teica, ka tad vajagot lielāku raķeti. Tad es mēģināju savādāk:"Polijā nav kosmisko raķešu." Viņš mēģināja tirgoties par vēlāku laiku: "Vai vēlāk puikas varēs lidot ar raķetēm?" Es atbildēju, ka šobrīd ir grūti pateikt kā būs vēlāk, un kad viņš būs paaudzies, tad redzēsim vai būs raķetes un vai viņš vēl gribēs ar tādām lidot.

http://foto1.inbox.lv/ieva.palasz/es-un-Kaupers/18-11-2010-LR-Vestnieciba-Var-1.jpg

Amerikāņu psihiatrs ir uzrakstījis trešo daļu rakstam par hipsteriem, kas saņem pārtikas talonus. http://thelastpsychiatrist.com/2012/12/product_review_panasonic_pt_ax.html
Man bija bēdīga saruna ar draudzeni, kurai ir vīrs, vēstures doktors, bet viņi nevar dzīvot kopā, jo viņš pārtiek no stipendijām vai grantiem, bet nekad nav strādājis pastāvīgu darbu, tādu arī nemeklē, bet zinātnē ar lielo Z nekāda īpaši lielā vaknču skaita nav. Pat tās vakances, kas potenciāli varētu parādīties viņš ir lempis, lai paņemtu. Nu, piemērām, profesoram, pie kura viņš rakstīja promocijas darbu neuzprasīs, vai kaut kas nav pie apvāršņa, jo tas būtu nepotisms.
Es neesmu tik kategoriska, lai apgalvotu, ka augstākā izglītība ir pilnībā devalvējusies un no tās nav nekāda labuma, bet tas labums tiek nepareizi izprasts. Galvenā reālā vērtība, ko cilvēks saņem augstskolā ir kontaktu tīkls. Tikai un vienīgi šī kontaktu tīkla kvalitātei ir nozīme. Tāpēc programmas reģionālās augstskoliņās var būt ne sliktākas kā lielajās, bet viņu beidzēji viens otram nevarēs īpaši palīdzēt, ja nu vienīgi iekārojoties Londonā par fiziska darba strādniekiem. Tikai priekš kam, tad deldēt bikses skolas solā tos liekos gadus? Tie, kas stroikā sāk 18 gados uz laiku, kad viņu kolēģi beidz meģistrus ir jau brigadieri. Komunikabls un izdarīgs bakalaurs tiks tālāk par iedomu pasaulē dzīvojošu doktoru.

Tas, ka beidzot ir silts un saulains ļoti palīdz dzīvot. Sīkus šķēršļus pārvaru svilpodama, par lielākiem - spēju domāt racionāli.
Vēl esmu pieķērusies daiļliteratūras grāmatām, ko salavecītis bija zem eglītes man salicis. Melānijas Mazuko "Vita" - par itāļu imigrantu grūto dzīvi un kaislīgo mīlu XX gs. sākuma Amerikā. Izlasīju līdz pusei un pametu. Pārāk jūtams, ka tas ir čiklits. Savukārt Deivida Gilmora "Filmu klubu" (http://www.amazon.com/The-Film-Club-A-Memoir/dp/B002YX0ICG) lasu ar diezgan lielu labsajūtu. Kā patīkamu izklaidi tiem, kam patīk lasīt subjektīvas kino recenzijas varu droši ietekt.

W-wā pirmais negaiss.