Raganas dominante
Lasīju Jungu un sapratu kāpēc Tatjana ir mūsējā.
Jungs mītus un pasakas un tajos mītošos tēlus, kas veido universālo cilvēces kultūras mantojumu apraksta kā vienlīdz svarīgas psihes struktūras. Nešķirojot labajos un sliktajos. Dēmons, melnais mags, vai sievišķīgajā versijā Hekete, baba Jaga mītiskajā ekosistēmā pilda vitāli svarīgu lomu, jo caur šiem tēliem notiek darbs ar personības tumšo pusi. Ja kaut kam uzliek aizliegumu, tad tas tiek aprakts zemapziņā, kur kļūst pār mēru spēcīgs. Dž. K.. Roulinga, kas labi zin mitoloģijas drēbi, šo principu izmantoja Voldemorta tēlā. Viņš, kura vārdu nedrīkst pat izrunāt. Šajā kontekstā ir interesants fleims ap Santas grāmatu. Noklusējot ēnu mēs tai atdodam spēku. Man ir nācies saskarties ar mūsdienu bērnu grāmatām, kurās ir pilnībā nonivelēti negatīvie tēli vai noslēpts bēdīgs iznākums. Nu, piemēram, tādi pasaku izstrādājumi kā Mazā sērkociņu pārdevēja ar laimīgām beigām. Mani tādas grāmateles tracināja, bet bet bērnus vienkārši garlaikoja. Jo tikai kontrastā un emocijās ir spēks. Remdeno izspļauj un aizmirst.
Mākslas darbam, tā pat kā publiskai personai, lai tas piesaistītu un noturētu uzmanību ir kaut kādā mērā jāvar rezonēt ar šo universālo dzīļu mitoloģisko sistēmu. Ja pasvēro kādu no popkultūras ikonām vai cita veida runājošajām galvām (arī politiķiem) ikvienam no viņiem ir spēcīga publiskā persona, kas labi ierakstās kāda mitoloģiskā tēla struktūrā. Tā pati Tatjana, kas aktīvajā politikā ir jau ceturto gadu desmitu. Cik tad vēl ir tādu, kas joprojām fīrējas, kopš atmodas? Viņai ir divi ļoti izteikti publiskie avatari. Latviešu informatīvajā telpā viņa ir baba Jaga, noslēgusi līgumu ar velnu (Putinu), lido uz visādiem tumsas spēku spietiem (pie Asada, uz Krimu), grib samaitāt un noskaust, to kas latviešiem ir sasniegts (neatkarīga valsts). Tatjana kā mītiska būtne ir ļoti nepieciešama latviešu iztēlei, jo uz viņu viegli var novelt visādas likstas, kur citkārt būtu jāsāk meklēt vainu dziļāk sevī. Tāpēc tā sāpēja Ušakova stulbā bildīte par to, ka krievi vainīgi, jo tajā karikatūrā ir daļa no nepatīkamas patiesības.
Bet Tatjanai ir arī otrs avatars, krievvalodīgajai videi - tur viņai ir gādīgās mātes arhetips, viņa ir bāreņu un pabērnu sargātāja, kas iestājas pret vairākumu un netaisnību. Ar tādu piesatinājumu, viņa kamēr būs dzīva, tikmēr vilnis viņu nesīs.
Interesanti, ka Margaretu Tečeri pūlis arī tā uztvēra. Kad viņa nomira ļevoku aktīvisti dejoja ielās ar plakātiem "The Witch is Dead", kas vienlaikus ir teksts no Ozas pilsētas burvja.