Lasu par Latvijā sastopamajiem muižu parkiem un dārziem, kuru paliekas vēl dažviet saglabājušās, kaut arī no savulaik bijušajiem vairāk nekā 800 muižu parkiem, praktiski neviens vairs nav tāds, kādu to ieplānoja parka veidotāji.
Visai bagātīgi ilustrēts ar no arhīva dabūtiem XVIII-XIX gs. muižu plāniem, apkopota informācija par konkrētu dārzu un parku izcelsmi, stilu, izmantotajiem augiem. Ļoti interesanti! Izrādās, ka vēl XIX gs. beigās arī dievzemītē bijis ko redzēt, un ja nebūtu XX gs. notikumi, tb ja vara nebūtu nonākusi bauru urlu rokās, šobrīd droši varētu aicināt no BBC Donu filmēt pāris sērijas "Montijs Dons un Austrumeiropas dārzi". Mazliet nomāca atklāsme, cik maz tomēr zinu par tādu jomu kā dārzkopība, un aizdomas, ka dievzemītē uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi, kas kaut ko zina. Un izbrīnīja tas, ka izrādās, tie jaukie parki un dārzi, kam pa laikam nākas uzdurties, apceļojot dzimtās zemes āres, ir saglabājuši vairs niecīgu daļiņu no sava sākotnējā skaistuma, jo dzīves realitāte uzskatāmi liecina, ka tā izslavētā latviešu iedzimtā skaistuma un dabas mīlestība visai ievērojami atšķiras no tā, ko ar skaistuma un dabas mīlestību saprot vispārpieņemtā nozīmē... Kā arī tas, ka lielākos postījumus veco parku paliekām nodara entuziasti parku sakopšanas talkās, kuri rūpīgi izravē pirms gadiem 100 stādītus krūmus, bet atstāj bezsaimnieka preiodā pašizsējas kokus, kas paaugušies lieli.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas muižu dārzos un parkos sākās lielas pārmaiņas. (..) Agrārreformas gaitā lielāko daļu muižu zemju ar visām ēkām un apstādījumiem atsavināja par labu valstij (..) muižu centrus sadalīja, nerēķinoties ar funkcionālo struktūru un dārza kompozīciju. (..) Tikai nedaudzus muižu centrus atstāja to bijušajiem īpašniekiem. (..) Jaunajai valstij vajadzēja administratīvo iestāžu, vispārējo un arodapmācības skolu, sanatoriju, biedrību un kultūras iestāžu ēkas. Laikos tam lieliski derēja bijušo muižu pilis, kungu nami un citas ēkas. (..) Nekas nebija pētīts, vismaz ne tādā skatījumā, lai jaunās valsts administratīvais aparāts un pilsoņi - no vecās inteliģences līdz mazizglītotajam zemnieku vairākumam - spētu saredzēt robežu starp tiešu lietošanas vērtību un kultūras mantojumu. (..) Parks likās pagalam nevajadzīgs darba cilvēkam - vecsaimniekam, jaunsaimniekam, kalpam, pat lauku inteliģentam (..) Mazāku muižu centrus sadalīja jaunsaimniekiem. Pilīs un kungu namos iekārtoja dzīvokļus, kas, pielāgojot telpas jaunajām funkcijām, iznīcināja mākslinieciski un kultūrvēsturiski vērtīgus interjerus. (..) "Spožas" ierosmes, bet, par laimi, atsaucību un piepildījumu neguvušas, nāca no mērniekiem un zemju taksatoriem (..) Taksators M.Sloka 1923. gadā ziņojis, ka "Han Memeles muižā" parks nederot jaunsaimniecībai un tāpēc jāiznīcina. (..) Pie mērnieku un tastatoru ziņojumiem par parkiem un ne tikai tiem varētu tik ilgi nekavēties, ja vien tas neraksturotu 20. gs. 20. gadu uztveri un atieksmi, kas vairākās jomās nav mainījusies vēl tagad. Pilīs un kungu namos iemitināja jaunsaimniekus un pa kara laiku ēkas zaudējušos vecsaimniekus, parku zālieni kļuva par ganībām (..) Daudz sliktāk bija tad, kad piešķirtajās parku daļās gan jaunsaimnieki, gan skolas, organizācijas un biedrības sāka iekopt augļu un sakņu dārzus, bet vēlāk turpat stādīt piemiņas birzis un alejas, protams, ignorējot parka plānojuma struktūru un kompozīcijas kvalitātes. (..) Ikviens jaunais muižas īpašnieks - gan vienpersonisks apsaimniekotājs, gan valstiska vai nevalstiska iestāde - "savu muižu" centās pārveidot pēc savām praktiskajām vajadzībām un skaistuma izpratnes. (..) Pārveidoja visu, kas nederēja tiešā un nemainītā veidā. Tas notika konkrētu vajadzību dēļ, tikpat kā nerēķinoties ar parka un ēku stilistiku un plānojumu. (..) Latvijas valsts pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam, trūkstot jebkādiem pētījumiem un stilistisko kopsakarību meklējumiem par bijušo muižu parkiem, problēma, ka parkā kaut ko nedrīkstētu celt vai nedrīkstētu celt jebkurā parka vietā, nepastāvēja vispār. Jo vairāk - parks bija pietiekami skaista vieta, lai tur notiktu dažādas atpūtas aktivitātes un lai tur uzceltu kaut ko nepieciešamu. (..)

Pēc kara, tāpat kā 20. gadu sākumā, trūka dažādu administratīvo un kultūras ēku, atkal lieti derēja saglabājušās vai mazāk izpostītas muižu pilis un kungu nami, kā arī saimniecības un palīgēkas. Atkārtojās zināmie un nesenā pagātnē pieredzētie procesi - ēku pielāgošana spiedīgākām vajadzībām, daudz nelauzot galvu, cik pareizi, cik atbilstoši un par kādu cenu. Ar jaunu sparu, tikai nu jau ar citiem lozungiem atsākās aleju un piemiņas birzīšu veidošana (..) Pēc kara modē ienāca Maskavā un Ļeņingradā (t.i. Pēterburgā) iecienītie koki un krūmi, kā arī tādi, kas bija izplatīti Krievijā un Ukrainā (..) Iespējams, kāds, kritikas aizvainots, iebildīs, ka toreis nācis komunistiskās partijas norādījums aizsegt bijušo ekspluatatoru pilis. Varbūt tādas pavēles reizēm tiešām bija, taču interpretācija un stādu izvēle vienmēr palika stādītāju ziņā. Bez nozīmes nepalika arī Latvijas brīvvalsts laikā visai īsteni vai šķietami vāciskā noliegums, kas vēlāk labi iekļāvās padomju uzskatu sistēmas radikālākajā daļā. (..) Turpinājās arī diognālu vai šķērsceliņu iekārtošana pār parādes pagalmiem, rožu dobju stādīšana to vidū un atpūtas solu novietošana, kas saīsināja mērogu un būtībā piesārņoja kultūrvēsturisko ainavu (..) Parks atkal šķita lieka greznība. Šur tur pie skolām parkā iekārtja pa sporta laukumam, uzcēla pa nelielai estrādei ar deju grīdu, protams, izvēloties visskaistāko parka vietu. (..) Lielākās problēmas sākās, finansiāli nostiprinoties kolhozu saimniecībai, apvienojot mazākos kolhozus, augot dzīves līmenim. Radās iespēja celt jaunas kultūras un izglītības iestāžu ēkas, paplašināt un modernizēt, kā arī būvēt jaunas ražošanas ēkas, bet vecās kūtis un darbnīcas mazākajās apdzīvotajās vietās vienkārši pameta. Tas bija ļoti kritisks laiks tiem vecajiem lauku parkiem (..) Kur kolhozu finansiālais stāvoklis neļāva uzcelt jaunas lopu fermas vai mehānskās darbnīcas, paplašinājas vecās - nereti veicot nepārdomātas un maz perspektīvas piebūves, parasti uz parka teritorijas rēķina. (..) Lai cik bēdīgi, visas šīs piebūves un jaunbūves pastā√ jau vairākus gadu desmitus, un pat tad, ja tās nojauktu, nebūtu atgūstamas tās parku platības un meistarīgi vedotie parku nogabali, kas sabojāti vai iznīcināti. (..)

Reālu dārzu un parku rekonstrukciju pirms 1940. gada vēl nebija. Domas par parku rekonstrukcijām sāka vējot gaisā ap 1960. gadu, varbūt nedaudz agrāk. (..) Pirmā organizācija, kas 1968. gadā sāka izstrādāt muižu parku rekonstrukcijas projektus un dabas parku labiekārtojumu, bija Mežsaimniecības uzņē°ums Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pakļautībā. (..) No 1977. gada vasaras pie muižu parku rekonstrukcijām sāka strādāt Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris (KPRPK), kas bija Kultūras ministrijas pakļautībā. (..) Gandrīz vienmēr darbu uzsāka vienlaicīgi pie parka un pils restaurācijas vai rekonstrukcijas projekta ar jau zināmu finansējumu. Parasti pils vai citas ēkas izpētei un projektēšanai līdzekļu izrādījās par maz, ebt, tā kā ēkas atjaunošana vai restaurācija bez pabeigta projekta nav iespējama, samazinājās finansējums parkam. (..) 80. gadu vidū, kad sākās masveidīgas takas, daži (..) tik neatlaidīgi un bieži pieprasīja norādīt iespējami plašāku "darba fronti" kārtējam simtam talcinieku, ka projekta autors nonāca laika trūkumā, sacerot tādus norādījumus, lai jau noorganizēta talka neko neizpostītu, vai - izpostītu minimāli. (..) Gandrīz visi Latvijas lauku muižu parki ir pārcietuši pilnīgas pamestības, neadekvātas kopšanas, impulsīvas uzlabošanas un kampaņveidīgas "sakopšanas" periodus. (..) Pirms gadiem divdesmit daudzskaitlīgo krūmu ciršanas talku laikā ieviesās vārds "sakopšana" (..) Sakopšana ir aplamība pret kopšanu visur tur, kur objekts ir dzīvu organismu kopums. (..) Kopšana nav kampaņa, tas ir lēns, rūpīgs darbs. (..)

Iesaku: Janelis Ilze Māra. Latvijas muižu dārzi un parki. - Neputns: Rīga, 2010. - 304 lpp. ISBN 978-9984-807-57-7