Sēžot pagalmā piesaulītē, un pūšot zilajās debesis dūmu (bezdarbnieka statusa pozitīvais aspekts), aizdomājos par selektīvās historiogrāfijas ērkšķaino ceļu.

Vērojot no malas cirku internetos, kas pārņēmis kaujas pie Oršas gadadienu - baltkrievu vēsturnieku traktējumā tajā uzvaru guvuši baltkrievi, krievu - maskaviti, lietuviešu - leiši, poļu - poļi utt., viens otru apkaro un gāna, - jāpabrīnās, cik klusu un nemanāmi pirms 13 gadiem tika atzīmēta cita "aziātu ordu" sagrāve, proti, 1502. gada 13. septembrī pie Smoļinas ezera notikusī grandiozā kauja, kurā spožu uzvaru pār maskavitiem guva mūsu pašu Ordeņa mestra fon Pletenberga vadītā livoniešu armija (zinu, zinu, ka kārtīgam latvietim tā nav "mūsu", taču es uz īstenā statusu nepretendēju, tātad drīkstu uzskaīt par savu). Nebija īsti kam celt nacionālā pašlepnuma karogu šajā sakarā. Latviešu un igauņu historiogrāfija koncentrējusies nevis uz zemes, bet uz selektīvi etnisko vēsturi, t.i. livoniešu uzvara nekādi neiekļaujas patriotiska paradigmas rāmjos (jo izcelt tikai zemnieku kājnieku masas varonību, noklusējot bruņniecības un algotņu devumu, kā arī vadību īsti nesanāk), krievu vēsturniekiem tēma ne visai patīkama. T.i. nevienam nav iemesla ne jubilejas monētas kalt, ne konferences rīkot, ne rakstu krājumus ar pompu publicēt. Arī vācu vēsturniekus maz interesē, kas pirms simtiem gadiem noticis kur ellē ratā terra incognita pierobežā, un tikai mazskaitlīgajās baltiešu jeb baltvācu vēsturnieku aprindās tika klusu un pieticīgi atzīmēta Voltera fon Pletenberga 450. nāves gadadiena. Tas arī viss. Kopš 1849. gada fantāzijām un emocijām pārbagātā, taču mūsdienu zinātnes prasībām ne visai atbilstošā Kunica sniegtā kaujas apraksta, šķiet, nekas jauns baltvācu devumā klāt nav nācis.

Dīvainā kārtā uz šo brīdi visnopietnākā kaujas pie Smoļinas analīze ir sastopama nevis kādā skrupulozo vācu pandektā, bet gan klasiskajā padomju historiogrāfijā. Vispirms Kazakova (Н.А. Казакова) devusi nelielu aprakstu visai zināmajā "Русско-ливонские и русско-ганзейские отношения" (1975) sējumā, bet pēc tam Besudnova (М.Б. Бессуднова) to nopietnāk analizējusi savā publikācijā "Походы магистра Вольтера фон Плеттенберга на Псковщину в 1501 и 1502 годах" (2007), aplūkojot avotos sastopamās ziņas par kauju. Pie tam abas autores kā pašsaprotamu atzīst livoniešu uzvaru pār Maskavas lielkņaza Joana III armiju, kuru, starp citu, komandēja vojevoda Daniils Šeņa (Даниил Щеня) kurš pirms diviem gadiem bija smagi sakāvis lietuviešu Ostrožas hetmaņa spēkus kaujā pie Vedrošskas, t.i. nebija nekāds iesācējs kara lietās.

Protams, te mēs nevaram spriest par padomju historiogrāfiju kā tādu. Pat gluži pretēji! Atbilstoši ļeņinisma koncepcijai, padomju historiogrāfijas uzdevums bija "audzināt patriotismu" un "propagandēt" – tās kopējā paradigma šajā jautājumā lieliski saskatāma visu naidīgo pušu vēsturnieku batālijās šobrīd kaujas pie Oršas sakarā, t.i. turpinās vēl joprojām, taču nu jau zem dažādiem karogiem. Jo historiogrāfijā, kas tradicionāli orientēta uz militārās varenības un uzvaru apdziedāšanu, sabiedības patriotiskās audzināšanas aspektā militāra sakāve, kaut tāltālā senatnē, ir visnotaļ sāpīgs jautājums. It sevišķi, ja runa ir par vienu no valsts mūsdienu politiskās varenības "pamatlicējiem" un nejaukajiem rietumniekiem, livoniešiem, kuri nekādi nebija padomju historiogrāfijas simpātiju lokā. Un te tāda šmuce: divas kaujas, viena pie Sericas upes 1501. gada 27. augustā, bet otra pie Smoļinas ezera 1502. gada 13. septembrī, pie tam abās atbrīvojamie smagi sagrāva atbrīvotājus. Pavisam nesmuki. Atliek vai nu noklusēt, vai pareizi traktēt.

Tradicionāli vispirms "politiski pareizais" traktējums parādījās klasiskajās "PSRS vēsturēs", piemēram, "Latvijas PSR vēstures" 1. sējumā ("История Латвийской ССР", 1952., red. Zutis): "Krievu spēki, pieradušies no Novgorodas, apvienojās ar pleskaviešiem un 13. septembrī panāca vāciešus pie Smoļinas ezera. Pēc smagas kaujas, kurā lielus zaudējumus cieta abas puses, uzvarēja krievi (!), kuru rokās krita pat Ordeņa nometne un vezumi" (143. lpp.). Te gan neviļus uznāk vēlme pasmaidīt par vezumu pieminēšanu, jo fon Pletenbergs, labi zinot savu kaimiņu kāri pēc bezstrādes ienākumiem, speciāli atstāja vezumus bez apsardzes. Kā jau viņš bija gaidījis, varonīgie Maskavas un Pleskavas nobiļi, ieraudzījuši Ordeņa mantību lauka vidū, aizmirsa gan par kauju, gan pavēles, gan livoniešus, un paspēja pat savā starpā sakauties par laupījumu, kamēr Pletenberga spēki netraucēti klapēja aiz meža atlikušos maskavitus. Bet neprofesionāls lasītājs vienkārši nespēj novērtēt, ka runa ir nevis par fon Pletenberga taktisko viltību, t.i. bandinieka ziedošanu, kas tiek pasniegta kā bandinieka ieguvēja spožs sasniegums, un padodas autoru "uzvarētāju" versijai, pēc tās tad vērtējot vēlāk visu, ko lasīs par šo tēmu. Un nekas jau nav melots, tikai akcenti "politiski pareizi" salikti: maskaviti patiesi tika pie Ordeņa vezumiem, bet tas, ka pēc tam nācās bēgt, to vienkārši var nepieminēt. Savukārt "Igaunijas PSR vēstures" ("История Эстонской ССР", 1. sēj., 1961., red. Vassars un Nāns) autori "uzvaras" tēmu apiet, izsakoties krietni diplomātiskāk, neiedziļinoties "lielos" sīkumos: "Kad ziņas par no Novgorodas nākošajiem krievu galvenajiem spēkiem sasniedza vāciešus, tie sāka atkāpties. Krievi tos vajāja un, panākuši pie Smoļinas ezera, uzsāka kauju, kas beidzās ar vācu padzīšano no valsts. Pie tam tika sagrābti visi vācu vezumi un manta" (273. lpp.).

Individuālie autori tad varēja atvēzēties jau krietni pamatīgāk. Tā Bazilevičs (К.В. Базилевич) savā monogrāfijā "Krievu centralizētās valsts ārpolitika" ("Внешняя политика русского централизованного государства", 1952) krietni gānīja impērijas laika vēsturniekus Karamzinu un Solovjovu, kuri neesot pietiekami kritiski analizējuši livoniešu avotus, tāpēc smagi kļūdījušies, izdomājot mistisku Ordeņa uzvaru: "Patiesībā viss Pletenberga karagājiens bija viena vienīga neveiksmju virkne, sākot no mēģinājuma ieņemt Izborsku un beidzot ar piespiedu bēgšanu pēc kaujas pie Smoļinas ezera" (499. lpp.). Te gan smaidu raisa tas, ka pats Bazilevičs, atšķirībā no Karamzina, vispār neizmantoja savā darbā Livonijas avotus, izņemot Rusova hronikas krievu tulkojumu, tāpēc nezināja, ka livoniešu armija palika kaujas laukā vēl trīs dienas pēc kaujas, un tikai pēc tam atgriezās Livonijā. Taču, kā jau patriotisks autors, pat ja būtu zinājis, nez vai rakstītu vēsturi savādāk.

Arī turpmākajos padomju/krievu vēsturnieku pētījumos, turpinot 1950. gados iesākto diskursu, sastopam vienu pērli pēc otras, kaut par maskavitu spožo uzvaru vairs neviens tā neizsakās. Tā Zimins (А.А. Зимин) savā "Krievija XV-XVI gs. mijā" ("Россия на рубеже XV-XVI столетий", 1982) raksta: "13. septembra kauja pie Smoļinas ezera krieviem beidzās ar neveiksmi" (192. lpp.), taču to traktē kā absolūti nesvarīgu un sīku robežkonfliktu, bet livoniešu liecības par uzvaru – kā "tukšu lielību". Volkovs (В.А. Волков) savā "Maskavas valsts kari XV gs. beigās un XVI gs. sākumā" ("Войны Московского государства в конце XV - начале XVI века", 2001) jau ir mazliet diplomātiskāks, notušējot tēmas rūgtumu: "Ar lielām grūtībām vojevodām izdevās ieviest kārtību pulkos, atsist vācu uzbrukumu un piespiest tos atkāpties uz savu teritoriju" (33. lpp.). Aļeksejevs (Ю.Г. Алексеев), kā jau jaunās paaudzes pārstāvis, "Krievu karagājieni Ivana III laikā" ("Походы русских войск при Иване III", 2009) pieturas pie viņaprāt objektīvāka, taču pietiekami patriotiska ainas atspoguļojuma: "Krievu un vācu avotu salīdzināšana ļauj pie Smoļina ezera notikušo vērtēt kā kauju bez uzvarētāja (..) Kaujas lauks palika vācu rokās, taču, cietuši milzīgus zaudējumus, tie bija spiesti atkāpties uz Livoniju" (423. lpp.). Arī Razins (Разин Е. А.) savā "Karotprasmes vēsturē" ("История военного искусства", 1999") dod reumējumu: "Galu kalā krievu karaspēkam nācās atkāpties, taču livonieši bija cietuši tik lielus zaudējumus, ka nespēja vajāt pretinieku. Nostāvējuši divas dienas kaujas laukā, tie atkāpās atpakaļ uz savām robežām", t.i. kauja beigusies neizšķirti (325. lpp.). Līdzīgi "objektīva" nostāja ir arī Borisovam (Н.С. Борисов) sērijā "Ievērojamu cilvēku dzīve" iznākušajā "Ivans III" ("Иван III", ЖЗЛ, 2000), kurš arī cenšas kauju novērtēt it kā neitrāli, taču, lai to panāktu, izplūst paša fantāzijās: "Galu galā, izgāzušies Maskavas vojevodas, ļāvuši mestram izsprukt sveikā, varēja raportēt Ivanam III par sagrābtajiem vezumiem. Savukārt Pletenbergs varēja lielīties "brāļu" priekšā ar to, ka veiksmīgi izvedis karaspēku neskartu no Pleskavas zemes, un atvadoties apkāvis dažus pārlieku azartiskus Maskavas spēkavīrus" (534. lpp.). Visa sāls iekš tiem vezumiem... Analoģijas nav tas labākais, ko vērts izmantot, taču tas viss patiešām skan kā Mazācijas patriotu rakstītajā vēsturē, ja tāda būtu: pēc smagām cīņām ar ahajiešiem, trojieši ieguva kā kara laupījumu milzīgu koka zirga statuju. ;)

Vārdu sakot, gana jautri, kā patriotisma vārdā, ne pārāk vai pat nemaz nemelojot, tikai izceļot ko vienu un pieklusējot par ko citu, tiek ieturēta politiski pareizas vēstures ainas atspoguļošana.

Iemeslu netrūkst, kas acīmredzami. Pirmkārt, marksistiskajā tradīcijā (kas spēkā gan Krievijā, gn mūsdienu latviešu sabiedrībā) Vācu ordenis ir klasisks ļaunais tēls, ideoloģiskais ienaidnieks, ko pārstāv zemnieku apspiedēji suņi vācu bruņinieki" ar savu "drang nach osten", kuri pēc definīcijas nevar būt "mūsējie". Tādi tak nevar ne izrādīt varonību, ne būt normāli sava laika un zemes pārstāvji, tādi nav pelnījuši tiesības uzvarēt. No šejienes vai nu viņu uzvaru ir jānoliedz, jāmazina tās nozīmīgumu, vai jāmeklē force majeure attaisnojumus, piemēram, negaidīts uzbrukums, nepaspējām sagatavoties, labāka tehnika u.tml. No otras puses – padomju klišejas ar cīņu par izeju uz jūru, "logu uz Eiropu", Ledus kauju utt.

Taču ar kauju pie Smoļinas grūtāk. Te ir gan kaunpilna sakāve pēc varen lielīgas kara uzsākšanas, gan ne visai solīdā pašmāju varoņu izrīkošanās, pametot kaujas lauku, lai laupītu pretinieka vezumus un kautos savā starpā par trofejām. Pie tam ziņas par to nāk nevis no "rusofobiskajiem" livoniešu avotiem, kurus varētu vienkārši ignorēt kā neesošus, bet gan visnotaļ pašu varas svētītām īsteni krieviskām krievu hronikām. Tā kā nu nākas, lai galīgi kaunā nekristu, sākt runāt par "neizšķirtu rezultātu, livoniešu "padzīšanu" u.tml. – īsti melots netiek, tikai lasītāju ar liekiem sīkumiem neapgrūtina.

Vienīgais pozitīvais faktors (no noklusētāju viedokļa) kaujas pieminēšanas aspektā ir, ka vācbaltiešu historiogrāfijas nepieņemšana vienlīdz kopīga gan padomju/krievu historiogrāfijai, gan latviešu un igauņu vēsturnieku vidē dominējošajai pozīcijai, t.i. kauju pie Smoļinas nevēlas pieminēt, atzīmēt, pētīt neviena no vēsturiskajām mantiniecēm, atšķirībā no kaujas pie Oršas, kur visas puses disputu pacēlušas vai nacionālās politikas rangā. Tā kā pēc pāris gadiem pienāks kaujas 515 gadadiena, un kā līdz šim valdīs pierasti tīkamais klusums.