Publikai moš vajadzētu izdomāt, ko tā īsti pieprasa, citādi šobrīd tas vairāk izskatās pēc vēlmes gan zivtiņu apēst, gan puisēnam klēpī pasēdēt. Savukārt man nešķiet interesanti piemēroties mūžam dzīvajam marksistu vēstures traktējumam (jo te nu nacionālromantiķu un lielinieku traktējumi sakrīt kā vienas olšūnas dvīņi). Tā kā katram savs.