Johaidī, kas par krusu!
Un paliek arvien treknāka un treknāka.

No sapņa, kurā braucu pārpildītā vilcienā pa Indiju uz kaut kādu koncertu, uz kuru it kā esot izpārdotas 2 miljoni biļešu, 4-os no rīta mani pamodināja mana autiņa signalizācija. Kārtējo reizi bija sagļukojusies un slēdzās iekšā ik pēc 5 min. Novilkos lejā lai pārkonfigurētu saslēgšanas shēmu, kamēr kaimiņi no 5. stāva, ar kādu "pusķieģelim līdzīgu priekšmetu", nav radījuši patiesu iemeslu viņai ieslēgties. Pavasaris bija acīm redzamas. Putni dziedāja tik skaļi, ka vai ausis krita ciet, Visi koki salapojuši, mājas priekšā izaugušas gārsas. Un viss tik smaržīgs, tik smaržīgs. Vakarvakara un nakts lietus bija radījis brīnumu.

Randomā ieraudzīts Imidžšakā.

Varētu brokastīs izvārīt kādu pelmeni, ja vien nebūtu visus aprijis jau pagājušo sestdien.

P.S. Komentāros piesakās visi tie, kuri šī puksta ietekmēti, šodien vai rīt veikalā nopērk pelmeņus.

Šodien braucu pa Miera ielu uz Čierīti. Lielie kapi ar zilajām sniegpulkstenītēm - kā ar daudziem tādiem lieliem ziliem lakatiem apklāti.

Pārvērtu 2,5 litrus ābolu sulas 4 litros ābolu sīrupa.

Kādreiz solītās kotletes ar piedevām, izskatās, vairs nebūs.
UPD. Un tikko virs daudzstāvenēm ir uzlecis ārprātīgākais pilnmēness.

Šodien bija laba diena. Pilnīgi negaidot dabūju vienu haltūru jomā, kuru pārzinu labāk nekā jebkuru citu - skaņu ierakstos. Lielā mērā sakustējās arī kāda cita lieta, kuru providence man uzsūtīja pirms apmēram 1/2 gada. Vakar savukārt līdz pus1iem naktī uzstādīju un regulēju satelītšķīvi kādai jaunkundzei ar ļoti, ļoti skaistām acīm...

Pirms 34. gadiem šajā datumā arī bija diezgan aizkavējies pavasaris, apmēram kā šogad, un mēs ar pāris draugiem skolas garajā starpbrīdī gājām uz ~50 metrus attālo jūru, lai braukātos uz ledus gabaliem. Nu tur pie krasta starp pirmajiem sēkļiem ūdens ir pietiekoši dziļš lai kūstošais ledus vairs nebalstītos uz grunts, bet pāri sēklim viņš vēl aizpeldēt netiek. Nu tad tādi sīkie atrod kā tikt uz ledus un ar gariem kokiem vai slēpju nūjām stumjoties spēlē plostniekus. Man protams "paveicās" un es novēlos. Pēc tam tāds slapjš un pilošs gāju atpakaļ uz skolu. Klases audzinātāja mani ieraudzījusi nekavējoties aizdzina mājās, taču tās 20-30 minūtes kuras pavadīju slapjajās drēbēs bija pilnīgi pietiekamas lai norautu pamatīgu plaušu karsoni. Nākošā reize kad tiku laukā bija mana dzimšanas diena. Pavasaris bija iesācies pilnā sparā. Visapkārt bija daudz zaļas zāles, ziedēja krokusi, pienenes, vizbules, māllēpes un figviņzin kas vēl. Kokiem jau bija pamatīgi saplaukušas lapas un dziedāja vesels lērums visdažādāko putnu. Un tas viss tikai sūda 10 dienās kuras es novāļājos pa gultu.

Ar labi daudz ketchupa var apeest pat plovu no burcinjas.