< back | 0 - 10 |  
Ne-standarta [userpic]

22. Janvāris 2016 (15:22)

Vakariņās minegrets. :)

Ne-standarta [userpic]

Par sevi.

16. Decembris 2015 (11:44)

Kad Tu, cilvēk, esi uzlēcis augstāk par savu pakaļu, tad agri vai vēlu nākas uz tās atkal sāpīgi piezemēties.

Ne-standarta [userpic]

Mājasdarbi.

11. Decembris 2015 (16:44)

46 skūves tikai lai noņemtu vāku :)

Ne-standarta [userpic]

Kā mucā audzis un pa spundi barots.

14. Novembris 2015 (15:03)

Šoreiz atliek tikai ieņirgt pašam par sevi un savu stulbumu.
Ir pagājusi jau vesela sutka kamēr man pielec tās atsauces uz Parīzi frienlistē nozīmē ko citu kā uz ielas nomestu netīru papīru. Tā iet ka TV neskatās, radio neklausās un ziņu portālus arī vaļā never.

Ne-standarta [userpic]

14. Novembris 2015 (11:38)

Vispār, kad tā padomā. Ir diezgan lielā mērā jābūt lepnām par savām savulaik izdarītajām izvēlēm. Un nebūtu vis jāgaužas par to, ka neesmu tur kur man pašam gribētos būt un varbūt vēl dažam labām būtu gribējies lai es esmu, bet jāpriecājās par to ka neesmu tur kur varēju būt. Ka nemostos nakts vidū piepīpētā, nekad nemazgātā pritonā starp izmētātiem izsmēķiem no blakus guļošā čuvaka izsauciena. "Eu vecīt, bet tā nāve taču ir zaļa!"

Ne-standarta [userpic]

Jelgava 94

14. Novembris 2015 (11:05)

Izlasīju subj. Lai arī grāmatā aprakstītais periods bija tas, kurā arī es pa bišķim klausījos metālu, un bija arī daži (kādi 2 vismaz) draugi, kuri bija zvērināti trešisti un vēl kādi pāris kuri klausījās H&H tomēr ar atvieglojumu varu padomāt "cik labi, ka man ciešāka iesaistīšanās šajā subkultūrā ir gājusi secen. No abiem "zvērinātajiem" viens pašlaik ir totāli nodzēries un pat sieva, kura kādreiz vēl viņu centās vismaz reizi gadā ievietot kādā ārstniecības iestādē, tagad ir pametusi un atstājusi pilnīgā savvaļā. Otrs atzīmējot savu 24. dzimšanas dienu un kopā ar saviem kolēģiem mežacirējiem malkojot dzimtenīti, uzgāza sev virsū koku. Tagad, ja kāds no tās ģimenes būtu varējis atļauties kaut visvienkāršāko plāksnīti, tur būtu divi vienādi datumi - tikai ar dažādiem gada skaitļiem. Dzimis viņš, starp citu, bija 24. Decembrī - Ziemassvētku vakarā, un bija ļoti gaišs, labestīgs un izpalīdzīgs čuvaks līdz nesāka dzert.

Ne-standarta [userpic]

Zvēriņi

13. Novembris 2015 (19:28)

Jāmēģina aizvest meitu uz cirku kamēr tur vēl ir ko redzēt.
Un vispār - zoodārzā dzīvnieki arī ir krātiņos. Tai skaitā daudzi tādi kuri savvaļā vairs neeksistē, jo krātiņš ir vienīgā vieta kur no pamuļķiem un iznīcības paglābties.

Ne-standarta [userpic]

Mazliet atmiņu no cibas ziedu laikiem

5. Novembris 2015 (12:34)

Šodienas pajautājuma sakarā atcerējos vienu sen, pirms ~10 gadiem, tepat cibā lasītu stāstu.


Kolēģim piezvanīja kāda jaunuve un, atsaucoties uz kopīgu paziņu, lūdza palīdzību darbā ar datoru. Izmisums! Esot divas naktis strādājusi, un tagad dators ziņo, ka zuduši visi dati!!! Visai drīz noskaidrojās, ka viņai disketē iedots sakompresēts teksts, ko turpat disketē viņa atvērusi ar WinZip, turpat WinZip logā redzamo failu atvērusi Word, rakstījusi, labojusi un turpat arī saglabājusi...
Kolēģis mulsi paskaidroja, ka parasti failu vispirms iekopē datorā, tad atspiež un tikai tad ver vaļā un kaut ko dara. Meiča bija izmisumā, jo darbam termiņi pagājuši, darbs ieguldīts!
Puisis informēja, ka vēl ir cerība atrast kādus TEMP failus, ko WinZip parasti noliek pie Windows Temp. Taču kad ieteica atvērt Windows mapi, jaunuve kategoriski paziņoja, ka datorā tādas nav, - savu datoru viņa pazīstot diezgan labi. Windows parādās, vienīgi datoru startējot, - liels uzraksts „Windows XP”.
Arī C disku atrast bija grūti, tomēr, meklējumus sākot ar „My Computer”, atradās arī C disks un kā par brīnumu arī Windows, tur iekšā – Temp, bet failu tur tomēr nebija. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem fails no disketes tomēr atvērās, un ar nelielu palīdzību tika saglabāts cietajā diskā, ko kolēģis priecīgs uztvēra kā saprāta uzvaru.
Kad jaunuve tekstu bija pabeigusi, viņa piezvanīja vēlreiz un sūdzējās, ka failu nevar vairs saglabāt disketē - tas acīmredzot ir par lielu. Mēģinājusi astoņās dažādās disketēs. Kolēģis informēja, ka šādā gadījumā failu nāksies saspiest ar to pašu WinZip un tad kopēt disketē.
No tā jaunuve kategoriski atteicās, jo WinZip Ļoti Nepatīkot. Gan tikšot kaut kā galā pati. Tā kā meiča nedzīvo Rīgā, tad aizbraukt un palīdzēt uz vietas nebija iespējams.
Pēc neliela brīža viņa piezvanīja atkal un teica, ka izjaukusi datoru un atvedīs puisim visu disku. Uz jautājumu, kā tad viņa to veikusi, jaunuve dzīvesprieciigi informēja, ka viss esot bijis vieglāk nekā atvērt kosmētikas maciņu: "Datoru atskrūvējot, tur ieraudzīju Max Factor (t.i., Maxtor HDD - aut.), kas bija pārāk stipri pieskrūvēts, tāpēc to izņemt neizdevās. Toties diezgan viegli iznāca cita laba daļa, kurai bija daudzi vadiņi."
Nākamajā dienā viņa ieradās ar CD-ROM iekārtu. Pārējie kolēģi taktiski izgāja gaitenī, kur jau pēc īsa brīža locījās krampjos, klausīdamies sarunā. Puisim nācās jaunuvi apbēdināt, ka failu tur iekšā nebūs vis.
Jaunuve: „Kā, tur taču bija tik daudz vadiņu! Tie faili tak turpat skrien pa tiem vadiņiem. Vai tad tā nav tā datora būtība? ...nu, tur vēl bija tāds zaļš ar baltām pumpiņām. To es arī mēģināju izraut, bet tas pīkstēja - pilnīgi kā dzīva dvēselīte!!! Kā es rauju, tā viņš pīkst!!! Es rāvu stipri, bet viņš ārā nenāca, tikai uzlīmītes bira nost... un tur bija tik netīrs, tādi putekļi! Es paņēmu slapju lupatiņu un kārtīgi noslaucīju.
Puisis: "Tā nu nedrīkst, ka datorā iekšā nedrīkst neko darīt ar ūdeni, tur, piemēram, pāris kvadrātcentimetros ir vairāki miljoni pusvadītāju!"
Jaunuve no sirds brīnījās: "Nevar būt. Šitādā mazā plāksnītē?!?" Tad sarosījās: "Ziniet, es par to datoru samaksāju 400 latu! Kā lai es to atkal salieku kopā?"
Puisis: „Nu, dariet visu apgrieztā secībā, kā izjaucāt! Bet pārbaudiet, vai tur iekšā viss ir sauss, salieciet kopā un nekad vairs nejauciet ārā! Kad viss salikts, ieslēdziet, uzspiediet failiņam ar peles labo pogu, paņemiet „Add to archive” vai kaut kā tamlīdzīgi un saspiesto failu iekopējiet disketē.”
Jaunuve: „Nē, tas man būs par sarežģītu, es labāk atnesīšu jums to zaļo ar pumpiņām!!”
Kad puisis atvēra sava datora sānu, jaunuve priecīgi iesaucās: „Redziet, jums arī te tāds ir!!!” Jā, tiešām, bija – mātes plate... Un ar nenobirušām uzlīmītēm...
Jaunā sieviete tomēr nespēja noticēt, ka failu kastītē (tb CD-ROM) nav: „Tur bija tik daudz vadiņu! Turpat taču ir visi tie faili! Ja ļoti pacenstos, jūs noteikti izdabūtu failu no turienes!”
Puisim nācās viņu apbēdināt, stāstot par dažādu datora sastāvdaļu funkcijām. Vairākas reizes viņš uzstājīgi ieteica doties uz tuvāko grāmatnīcu, sameklēt grāmatu „Windows iesācējiem” vai ko līdzīgu un vairākas reizes uzmanīgi izlasīt, bet saņēma pārliecinošu atbildi, pēc kuras vairs nebija, ko piebilst: „Nu beidziet! Es taču visu te zinu! Visu šito lieliski pārzinu!”, - jaunuve enerģiski teica, rādīdama uz klaviatūras taustiņiem.
Izmantojot iespēju, puisis vēl centās parādīt, ka saspiest failu nav sarežģīti un ka tas noteikti būtu pareizs risinājums, kā to nogādāt vajadzīgajās rokās. Instrukcija strauji aprāvās tajā vietā, kur saspiestais fails ar peli tiek ielikts disketē.
„Pagaidiet, pagaidiet, kā jūs to darāt?” - jaunuve izbrīnīta vaicāja, skatīdamies uz brīnumaino „drag-and-drop” manipulāciju. „Pirmo reizi kaut ko tādu redzu. Jūs tā paņemat failu un ieliekat tukšā logā? Nē, parādiet kaut kā citādi, šitā es nevarēšu.”
Tad puisis ieteica kopēt failu ar control+C un control+V. Šī opercija meičai patika, tikai lūdza uzrakstīt to uz papīra un iedot līdzi, citādi aizmirsīšot.
Atstājot mūs visai kritiskā stāvoklī, kura aprakstīšanai talkā būtu jāņem medicīnas termini, meiča devās mājās apņēmības pilna salikt datoru un iekopēt failu disketē.
Nākamajā dienā viņa atkal piezvanīja un bēdīgi pavēstīja, ka salikt datoru neizdodas: „Es te tagad lieku kopā sarkanos ar dzeltenajiem. Nu, pastāstiet man pa punktiem, kā man te jādara!”
Kolēģis iebilda, ka pa telefonu to nespēšot un ka nezinot, kas viņai ir dzeltenie un kas – sarkanie.
„Nu taču vadi, vadi tie ir!!!” - jaunuve iesaucās, izbrīnīta par puiša nekompetenci un neattapību. Tomēr kolēģis pa telefonu salikt datoru atteicās, ieteikdams atvest visu šurp.
Vēl pēc dienas jaunuve zvanīja atkal un priecīga pavēstīja, ka sameklējusi kādu vietējo speciālistu, kurš datoru salicis un tas – mums pilnīgi negaidīti – arī darbojas.
„Es tagad zinu visu par savu datoru!”, viņa lepni teica. „Tam ir trīs galvenās sastāvdaļas: disks, atmiņa un procesors.” Un datorspeciālists, atšķirībā no rīdziniekiem, esot izrādījies īsts džentlmenis: ne tikai salicis datoru, bet vēl arī pajautājis, vai viņa ir dabiski blonda vai tikai krāsojas...


Stāsta autors, cik atceros, bija [info]indulgence, tolaik gan vēl reģistrējies ar niku "muuks", un stāsta sākumā pieminētais kolēģis - [info]vikings. Kaut kādā brīdi komentāros tika atšifrēts arī kas ir galvenā blondā persona taču par cik tā nebija no cibas, tad to diemžēl esmu jau piemirsis.

Ne-standarta [userpic]

Naksnīgās pastaigas.

26. Oktobris 2015 (09:42)

Tīņa gados (80to otra puse) dzīvoju Apšuciemā. Vietējais pagasta (un arī kultūras) centrs atradās Engurē. Pēdējais autobus no Engures uz Sloku atgāja Plkst 23:25. Vai domājat ka kāds no mūsu ciema čaļiem gāja prom no disenēm VESELU STUNDU!!! pirms disenes beigām tikai tādēļ lai paspētu uz kaut kādu nožēlojamu pēdējo autobusu? Nē taču! Diskojām līdz pēdējam un pēc tam draudzīgā bariņā pa nakti gājām mājās. Un ja vien nepaļāvāmies kārdinājumam taisīt pīppauzi Ķesterciema krustojumā uz pieturas soliņa, tad arī 2-3h laikā bijām mājās.

Ne-standarta [userpic]

Rīta prieks.

15. Oktobris 2015 (09:28)

Jauna jauka diena sākas ar jauku e-pasta vēstuli:

"Saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 21.jūnija noteikumu nr. 551 „Pārkāpumu uzskaites punktu sistēmas piemērošanas noteikumi”, 15.10.2015 Jūsu pārkāpumu uzskaites punktu skaits ir samazinājies – tagad Jums ir (atlikuši vairs tikai)* 4 pārkāpuma uzskaites punkti."

* kursīvā - manis iestarpināts teksts

< back | 0 - 10 |