Pieslēdzoties darbiem, attiecīgi, arī publiskajai telpai, fonā rādžiņā ietrāpu konkursā - klausītājiem tiek vaicāts, kurā ASV pavalstī divās pilsētās iedzīvotāji jau nobalsojuši ASV prezidenta vēlēšanās. Citur medijos arī šī tēma ir galvenā. No vienas puses es saprotu, ka laukos ļaudis vienmēr interesējušas lielpilsētas baumas, tb, pārfrāzējot Marksu, "apakšu" viegli neirotiska interese par "tiem tur augšā" ir gluži dabiska. No otras puses, tomēr nesaprotu, kāpēc tik baisi piedrazot mediju telpu ar informāciju par notikumiem, kas nekādi neietekmēs tās sabiedrības dzīvi, kurai domāta šī mediju telpa? Nu ievēlēs Džonu vai ievēlēs Smitu - te, Baltijas jūrjas austrumkrastā nodokļi mainīsies, maizei un pienam cenas kritīsies, algas palielinās? Man aizdomas, ka dzīve te ritēs savu gaitu un nekādu izmaiņu nebūs pat situācijā, ja ASV Kongress pasludinātu monarhijas dibināšanu. Piekrītu, ka tēma kā tāda interesanta, ziņa ir svarīga (tikpat svarīga kā iekšpolitiskā situācija, piemēram, Sīrijā, no kuras atkarīgs, būt vai nebūt gāzes vadam uz Vidusjūru), un globāli kādas izmaiņas būs, taču kā tas, vai Jaunā Pasaules Kārtība tiks ieviesta mēneša laikā ar 6. flotes palīdzību, vai pusgada laikā pārrunu ceļā, ietekmēs Jānīša vai Zanītes spēju nomaksāt patēriņa kredītu un iekrāt lieku simtnieku jaunai kleitai vai ūziņām? Vai tev nav vienalga, kurš cars sēdēs Pēterpils tronī, ja tevi klaušās dzīs vai pērs pēc vietējā muižkunga rīkojuma pašu vagars neatkarīgi no izmaiņām valdošajā dinastijā? Tad priekš kam interesēties par to, ko ne tu vari ietekmēt, ne kas tavu dzīvi kaut par jotu ietekmē? Noskaties 5 min sižetu ziņās un viss, nevis džinkstini no rīta līdz vakaram. Nesaprotu.

Neesmu manījis pēdējos 50 gados krasas izmaiņas šīs lielvalsts ārpolitikā, kas būtu notikušas pateicoties līdera atšķirīgajam skatījumam. Tb man tas vairāk asociējas ar klasisku ministrijas aparātu, kur ļaudis pirms vēlēšanām cerībām acīs gaida, ka nākamais ministrs nu gan cels nozari saulītē, aber šis, ja vien nav reformators pēc aicinājuma (tādi ir, bet reti), veic tikai pāris dekoratīvas izmaiņas amatos un viss - vadlīnijas, plāni, programmas, budžeti ir izstrādāti desmitgadēm uz priekšu, - mašinērija griežas, aparāts milzīgs, to vada departamentu vadītāji, un procesa darbības virzienu un principus maz ietekmē tā untumi, kas pāris gadus augšā sēž. Retorikā jā, tur ir nianses un atšķirības, nozarē iesaistītos, to darbavietas zināmā mērā ietekmē, bet bet kopējās vadlīnijas manuprāt nemainās, tb ja neesi nozarē iekšā, tad izmaiņas nejūti nekādas, tikai iedomas.

P.S.
Dabūju Mišelas Dipuī grāmatiņu "Dino hercogiene". Lasu un ķeru kaifu. Aber kaifs ietekmē manas dzīves kvalitāti.

Te pie god. gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci".
Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: "Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši.

Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš no abiem savā ticībā labajam īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem?

Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt, jo lielākā daļa, kas sevi pozicionē kā patriotus, ir gluži parasti cilvēciņi, kas savas paša iedomas cenšas uzspiest apkārtējiem kā vispārīgas.

Interesanti, vai ir kur vienuvien apkopots politisko partiju devums? Nu tā smuks saraksts katrai partijai, ko tā labu darījusi: kādus likumprojektus ierosinājusi, kuri no tiem pieņemti, kādu svarīgu likumu pieņemšanu atbalstījusi. Nu piemēram "JL pēc deputātes Sarmītes Ķikustes iniciatīvas ierosināja grozījumus Alkohola aprites likumā, kas paredz aizligt 1. septembrī LR teriotorijā jebkāda alkohola tirdzniecību". Ir kāds papūlējies ko tādu uzmeikot, jebšu varbūt pat paši, lai elektorāts zinātu, kuram tas paldies jāsaka?

Ienāca prātā doma: kā mainītos dzīve dievzemītē, ja piepeši mediji kardināli mainītu savu orientāciju un pārstātu atreferē† šāda tipa "aktualitātes" (nu uzzināju - ko tas manā dzīvē maina?) kā, piemēram, ...TP pamet Dombrovska Ministru kabinetu; valdību negāzīs...? Vo saskrien perdeļi ar karodziņiem (vienalga, kādā krāsā) kur pazīmēties, bet nevienas TV kameras, neviena žurnālista; paziņo kāda interešu grupiņa, ka viņi kur tur nepiedalīsies, un atkal - nevienas kameras, neviena žurnālista. Žurnālisti, saproties, aizņemti, mēģinot apgūt žurnālistiku, veidot sižetus un izrauties no senīlā "TV Panorāma" rāmīša (te jau par BBC piemēru pukstēju)? Es te ne par to, ka 99,9% žurnālistu nespēj veidot sižetu, bet tikai samontēt atreferējumu, bet par to, kā jutīsies vidējais lietotājs, neuzzinot, ka kāds tur "ierindas biedrs" pie kāda premjerierēdņa nav pieņemts (nabaga lietotājam atklāsme, ka dzīvē nekas nemainās, tikai pašam jauni apvāršņi, kam līdz tam neatlika laika), un ko iesāks pats "ierindas biedrs" un viņam līdzīgie, ja piepeši mediji par šiem neizrādītu ne mazāko interesi? Man domāt, būtu jautri. ;)