Lasu Lipšes "(Ne)šķīsti no politikas" (iekš to RL) un ķiķinu. It kā jau bij zināms, tak viņa, kā vienmēr, tā jauki kopāsavelk.

Citu prieciņu šodien nav. Pagalam lietaina un padrūma diena.

Beidzot izlasīju pēdējo nr. Visas šīs nedēļas nebija laika, bija jāvirpo. Divējādas sajūtas. No vienas puses, neforši, ka lēts un caurspīdīgs papīrs, mazāks fonta izmērs, tb lai piedod amata brāļi, takš ja neērtāk lasīt, tātad dizains sūdīgs (kā man savuaik mācīja: labs dizains dara objektu vēl ērtāk lietojamu, tb var jau gludekli uztaisīt kā rozes ziedu, taču tad tas nebūs ne zieds, ne gludeklis, jo gludeklim jābūt tādam verķim, ar ko ērti un labi gludināt vešu). Taču no otras puses, turot rokā pārņem simpātijas un patīkama sajūta. Nevarēju saprast, kas tam par iemeslu, jo nekādu acīmredzamu priekšrocību nemanīju, ļīdz beidzot pieleca, kur tas suns aprakts! Nostalģija! Sajūta kā iz pagājušās dzīves, turot rokā pēdējo padomju varas gadu "Иностранная литература" vai agrīnu "Kentaurs" numuru. Šķiet, atgriešanās pie saknēm, tb 80. gadu vidus publicistikas stila.

Gijs Kančeli: "...es būtu laimīgs, ja es aiziešu no dzīves , kamēr nebūs aizlieguši smēķēt savā mājā".

Patīk kā Lancmanis apraksta vēstures pētīšanas procesu - uzskatāmi parādās, kā profesionālis turpina meklēt, analizēt un salīdzināt tur, kur amatieris jau sen nonācias pie Viedokļa. Un var nojaust, kāpēc Viedokļu visapkārt tik daudz, bet pētnieku tik maz.

Izlasīju interviju iekš RL ar Ķīli. Mieļu sajūta. Tāds pamatīgi dzeltens nolūks tajā visā. Nu līdzīgi kā intervējot sporta komentētāju piepeši mainītu sarunas tēmu uz ģimenes dzīvi (a la Šķēle Parādniekam), un tad klasikajā interneta demagoģijas (pamatā šo metodi esmu sastapis tieši šajā vidē) manierē: "Kad tad pats uz Olimpiskā pjedestāla stāvēji? Ak pasen? Tad kā vispār vari runāt par sportu un līmeni, ko te kritiski izteikties un aicināt?" Pie tam jūtams, ka tāds plančiks bija jau pašā sākumā - jautājumu ķēde uz to vedina, tb vienkārši izmantota otra uzticēšanās un atvērtība. Maziski, var pat teikt - punduriski. Dzelteni. Šai gadījumā ne par intervējamo, ne par pamattēmu, kam intervija it kā bija veltīta, bet par nolūku pazemot (tikpat labi intervētājs varētu būt cits, intervējamais, tēma un preses izdevums - es par nolūku un metodi runāju). Nuss, manās acīs intervētājs drīzāk pazemoja pats sevi (pieļauju, ka mans viedoklis šim dziļi vienaldzīgs, taču tas man nekavē to paust), ieplānojot un realizējot savu "pīļu dīķa skandāliņa" veidošanu. Protams, var teikt, ka Ķīlis pats vainīgs, ielaižoties uz ko tādu, vispār atbildot (ja intervētājs nesaprot, ka aktīvu akadēmisko pētniecību nevar apvienot ar aktīvu sabiedrisko darbību, tad nav vispār vērts skaidrot). Domāju, ka, piemēram, tas pats Pjatigorskis (lai vieglas smiltis) izdzirdot jautājumus a la "Ak tad 8 h dienā studentiem veltat? Ak tad tādā komisijā un tādā? Ak tad kursa darbi, diplomdarbu vadīšana? Ak tad lekciju krājumu rediģēšana? Kad tad pēdējā publikācijiņa bijusi? Vai neatražojat pats sevi? Un vai par budisma ētiku un morāli vispār drīkst izteikties cilvēks, kuram dzīvē cik tur laulības un mīļākās?" - manuprāt Aleksandrs, ko tādu dzirdot, vienkārši pieceltos un aizietu. Vai klusējot izsviestu žurnaļugu pa durvīm, ja tas pie viņa atnācis. Jo viņa laiks pārāk dārgs, lai to tērētu, tik zemu nolaižoties un lieki taisnojoties punduru priekšā, spēlējot pēc to noteikumiem.

Cigarete izpīpēta, žurnāls izlasīts. Šoreiz ir tāds slinkumnumurs sanācis. Nekas slikts, taču nav arī neviena eurēka! kur paslēpusies rindās, kas ar vāli pa pieri iedod. Noskaņa ap Krūgmenu gan sildīja. Nebij velti šķiests meikaps, taču princis baltajā zirgā vēl priekšā.

Vietām pat 3x pārlasīju iekš RL interviju ar Ščipčinski. Nekā nesapratu Laiku pa laikam ir šajā žurnālā raksti, kuros es saprotu tikai saikļus, taču spiežu sevi tos izlasīt - lai trenētu to rozīnīti sevī, tb smadzenes. Bet tās parasti ir intervijas ar kādiem pasaules līmeņa filosofijas vai eksakto zinātņu guru. Taču arī šeit tā arī nesapratu, neuztvēru ne mazāko informācijas drusku. Tā intervija pat nav smieklīga kā tā par "iekšām". Būtu es pubertātes maksimālisma pārņemts uz intelektuālismu tendēts tīnis, nu tipa mūsu pašu eslijs, thel, junona vai antons_v - rupji gānītos, ka intervējamajam iebarojuši nekvalitatīvu zāli, jo šis totālu purgu nērš. Visa intervija gluži kā tā LTV1 vakara raidījuma mistiķiem atreferējums - tur arī var klusinātā balsī vārīties ilgi un dikti, neko tā arī nepasakot, izņemot pāris appelējušus Ekziperī citātus. Taču, tā kā esmu visnotaļ iecietīgs vecs perdelis, kurā tomēr mājo ilūzija, ka cilvēks ir racionāls dzīvnieks, tad tomēr neticas, ka totālam sviestam tiktu atvēlētas 7 1/5 lappuses visnotaļ cienījamā preses izdevumā. Tur noteikti smalkums apakšā. Tāpc sajutos dumjš, jo acīmredzot teksts un domu konstrukcija manam prātiņam par sarežģītu. Jāiet uzpīpot un gulēt.

Ziemas avitaminoze pieņemas spēkā tās ļaunākajā izpausmē: kūtrumā un slinkumā. Tas nav labi. Taču ar patiku izlasīju RL interviju ar Vilku. Nu ne tāpēc, ka ko diži jaunu uzzinātu (lai gan tas, ka "Gaismas pili" lēma celt jau 1988. gadā, nezināju), bet tāpēc, ka šādi cilvēki patīk. Vismaz tā šķiet pēc tā tēla, kas izveidojies mediju drusku ietekmē. Mazliet gan pasmaidīju par pāris lietām. Nu to, kur viņš tā patētiski stāsta, kā 80.-90. gadu mijā bibliotekāri vēruši vaļā slēptuves un cēluši ārā pirmskara literatūras krājumus, kas bijuši visas tās desmitgades nobēdzināti no cenzūras. Ne par šo faktu, bet gan par to, ko Vilka k-gs laikam nezina - šobrī ir bibliotēkas, kurās atjaunotas šīs savulaik atvērtās pažobeles, tikai nu tur slēpj grāmatas, kas izdotas pirms pārdesmit gadiem. Tā vismaz man stāstīja kāda jaunkundze, kādas visai prestižas skolas bibliotēkas kūrētāja, jo cenzori no IzM u.c. "jumta" struktūrām aktīvi inspicē grāmatplauktus, liekot kā ideoloģiski kaitīgu iznīcināt literatūru, kuras nosaukumā ir maģiskais vārds "padomju", nemaz nerunājot par saturu. Laiki mainās, bet cilvēki nemainās. Visai naiva šķita arī versija, ka lūk 19. gadā viss ritējis daudz lielākā ilgtermiņā, aizsācēji savu aizsākto turpinājuši, bet 90. gados gan īstos ļaudis malā pastūmuši. Dodiet laiku, un pēc gadiem 100 tieši tāpat runās par 90. gadu fenomenu - neviens nekādas Kozakevičas neatcerēsies un slavinās citus, kurus vilnis varas virsotnē uznesa uz palikšanu. Tieši tāpat kā neviens neatceras, ka to pašu valsti 19. gadā izcīnīja pulkv. Ozols un ģen. Sīmansons (kamēr Ulmanis uz Cēsīm bija aizmucis, bet Zemitāns grasījās mukt, tikai kā sīkai vienībai, laikam nebija ar ko), bet tagad pat speciālisti knapi zina, kas tie tādi, jo visādi Zemitāni, Baloži un Ulmaņi uz mūžiem iegūluši tautas mītos kā tie sācēji un darītāji. Tā kā nevis scenāriji atšķīrās, cilvēki bija savādāki, bet gan vienkārši nav pietiekami ilgs laiks pagājis, lai mīta sega pārklātu realitāti. Ja tā spriestu kāda manas māmiņas draudzene, pēc pensijas saņemšanas kafijojot, es nebrīnītos un pat nepievērstu uzmanību. Bet Vilks... Nu Dievs ar viņu. Labs cilvēks tik un tā. Viens no nedudzajiem tiem, kuru dzīvei būs sausais atlikums lielāks par viszinošu pļurkstēšanu blogā. Taču vīlos intervijā ar Georgu Vīku. Tā subjektīvi šķiet, ka viņa pieredze diplomātiskajā dienestā Irānā būtu vērtīgāka par papļāpāšanu par Gurbačovu, Berlīnes mūri un "mēs tāpat visu zinājām". Iesmēju, ka Bankovska pirmais kulinārijas lidojums bijušas kakao bumbiņas - tās, šķiet, 80. gadu beigās bija topā. Arī es ar dižu lepnumu par tik izdevušos un sarežģītu kārumu, lepni liktu paša gatavotās svētku galdā. Tā nemanot žurnāls izlasīts. Laikam nāksies tomēr pieķerties pie darbiem.

P.S.
Man aizdomas, ka RIMI iepērk kaut kādu krutku ar etiķeti "Ararat" - pēdējā butelīte nes pēc acetona un nemaz pēc laba armēņu brendija negaršo. :(