Izlasīju interviju iekš RL ar Ķīli. Mieļu sajūta. Tāds pamatīgi dzeltens nolūks tajā visā. Nu līdzīgi kā intervējot sporta komentētāju piepeši mainītu sarunas tēmu uz ģimenes dzīvi (a la Šķēle Parādniekam), un tad klasikajā interneta demagoģijas (pamatā šo metodi esmu sastapis tieši šajā vidē) manierē: "Kad tad pats uz Olimpiskā pjedestāla stāvēji? Ak pasen? Tad kā vispār vari runāt par sportu un līmeni, ko te kritiski izteikties un aicināt?" Pie tam jūtams, ka tāds plančiks bija jau pašā sākumā - jautājumu ķēde uz to vedina, tb vienkārši izmantota otra uzticēšanās un atvērtība. Maziski, var pat teikt - punduriski. Dzelteni. Šai gadījumā ne par intervējamo, ne par pamattēmu, kam intervija it kā bija veltīta, bet par nolūku pazemot (tikpat labi intervētājs varētu būt cits, intervējamais, tēma un preses izdevums - es par nolūku un metodi runāju). Nuss, manās acīs intervētājs drīzāk pazemoja pats sevi (pieļauju, ka mans viedoklis šim dziļi vienaldzīgs, taču tas man nekavē to paust), ieplānojot un realizējot savu "pīļu dīķa skandāliņa" veidošanu. Protams, var teikt, ka Ķīlis pats vainīgs, ielaižoties uz ko tādu, vispār atbildot (ja intervētājs nesaprot, ka aktīvu akadēmisko pētniecību nevar apvienot ar aktīvu sabiedrisko darbību, tad nav vispār vērts skaidrot). Domāju, ka, piemēram, tas pats Pjatigorskis (lai vieglas smiltis) izdzirdot jautājumus a la "Ak tad 8 h dienā studentiem veltat? Ak tad tādā komisijā un tādā? Ak tad kursa darbi, diplomdarbu vadīšana? Ak tad lekciju krājumu rediģēšana? Kad tad pēdējā publikācijiņa bijusi? Vai neatražojat pats sevi? Un vai par budisma ētiku un morāli vispār drīkst izteikties cilvēks, kuram dzīvē cik tur laulības un mīļākās?" - manuprāt Aleksandrs, ko tādu dzirdot, vienkārši pieceltos un aizietu. Vai klusējot izsviestu žurnaļugu pa durvīm, ja tas pie viņa atnācis. Jo viņa laiks pārāk dārgs, lai to tērētu, tik zemu nolaižoties un lieki taisnojoties punduru priekšā, spēlējot pēc to noteikumiem.