Jaunzeme-Grende: Platona ietekmē esmu kļuvusi par ideālisti - valsts jāvada filozofiem

"Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende (VL-TB/LNNK) sengrieķu filozofa Platona ietekmē ir kļuvusi par ideālisti un atbalstu domu, ka valsts ir jāvada filozofiem. "Iespējams, ka tā ir viena no smagākajām kļūdām, ka mūsu valsti vada finansisti," laikrakstam Neatkarīgā izteikusies politiķe.

Kritikas krustugunīs nonākusī ministre sāpīgi uztvērusi komentārus par viņas izteikumiem par Platonu. "Kāpēc vajadzēja apsmiet manu apgalvojumu, ka Platons ir rakstnieks? Jā, Platons pamatā ir filozofs, bet viņš ir arī rakstnieks. Jebkurā avotā var atrast šo apgalvojumu. Bet kurš būs tas drosmīgais, kurš man piekritīs? (...) Jautājums ir tikai par to: ja Nora Ikstena, Dace Rukšāne vai Inese Zandere par to ņirgājas, tad kurš šodien ir negudrs? Vai ministre ir nekompetenta, kad apgalvo, ka Platons ir gan rakstnieks, gan filozofs, vai arī rakstnieces nav iedziļinājušās avotos? Un kurš ir vairāk inteliģents: vai tas, kurš pacieš zākāšanu, vai tas, kurš pats zākājas? Jautājums ir par kultūras inteliģenci: kas šeit notiek?" sašutusi ir politiķe."

Šī konflikta sakarā es neesmu tā saukto "kultūras cilvēku" pusē un neesmu arī ministres pusē. Man nav īsti skaidrs, kā menedžēt visus tos cēli zemiskos kulturāļus, no kuriem katrs jūtas ja ne gluži kā nacionālais dārgums, tad vismaz kā nācijas prāts, gods un sirdsapziņa, salīdzinājumā ar kuru kaut kādi birokrāti-ministriņi ir tikai nenozīmīgi putekļi. Tāpat es nesaprotu, kādēļ ministre jau vairākas nedēļas lec no ādas ārā, pūloties pierādīt, ka viņa ir gudra, laba un skaista, un saprot ko dara. Jo vairāk viņa to dara, jo vairāk kļūst skaidrs, ka ne vella viņa nesaprot. Tā vietā lai valdītu ar uguni un dzelzi, viņa nezin kādēļ mēģina iemantot kulturāļu cieņu. Fatāla kļūda! Kulturāļi ciena tikai zābaku uz sava purna. To taču zina katrs, kas dzīvojis PSRS - lai panāktu, ka kulturāļi lien tavā priekšā uz vēdera, nevajag lasīt grāmatas vai gudri izteikties, vajag viņus vienkārši piežmiegt. Parādīt, ka varai par viņiem nospļauties un izsmērēt, tādēļ viņu pašu pašsaglabāšanās vārdā viņiem labāk šo varu ir cienīt un godāt. Vai tiešām nav neviena, kas viņai šito pateiktu?

Johnny Cash - Country Boy

Šī ir "American Recordings" perioda versija no "Unchained" (1996) - padarīts fenomenāls darbs, jo ir uzlabots jau tā klasisks gabals (sarakstīts 1957. gadā).

When I'm asking you about what do you do for a living, I actually want to know what do you do for your death.

Diskusija lasāma pie _zirgs, bet pašam bilde ļoti patīk, tāpēc lieku arī šeit:

Dixie Hustler - Whiskey And Women

Rīt darbs sākas astoņos, tātad - jāceļas sešos. Vai tas nav skaisti?

Outrageous Cherry - Lord Have Mercy On Me

Vakar viņš arī šitā izdarīja: Zaka bezgalīgais un ne pārāk saprotamais solo.

Visi, kas par jomu kaut cik interesējas, zina Ozzy Osbourne - Crazy Train. Piedziedājums ir totāli kruts, vai ne? Izdots 1980. gadā.

Un tagad uzliekam Anvil - Scenery. Izklausās pazīstami? Izdots 1982. gadā.

Skaidrs, ka Anvil puikas ir ietekmējušies no Ozija (kurš metaļuga tad nav?), bet šis ir tik ļoti tuvu, ka, grib vai negribi, rodas jautājumi. Taisni kā par Līviem "Dzimtā valoda" un Scorpions "Still Loving You".

Un tad vēl izrādās, ka Crazy Train patiesībā esot Quiet Riot dziesma, kuru Randy Rhoads pievāca un atdeva Ozijam priekš albuma "Blizzard of Ozz". Lūk, kā viņi abi to izpilda dzīvajā.

Pārsteidzoši, bet BLS neko enkurā neuzspēlēja. Aizgāja kost. Uzbudināja un nepabeidza. Pēdējo nospēlēja "Stillborn" un viss - aizgāja prom.

Tāpēc aizņemos no eermaniitis piedāvātā lielisko amerikāņu Dionīsa kaucienu: Jim Morrison - Orange County Suite

Šodien "Palladiumā" būs

Black Label Society

iesildītājos - Sanctimony.

Pēc komentators uzvedinājuma. Visu veidu balles dejas man ir dziļi vienaldzīgas, klasiskais balets ir pilnīgi pofig, toties šis ir vienkārši ōsam:

Body Remix Les Variations Goldberg

The Doors - The Soft Parade

( ...A cobra on my left, Leopard on my right... )

K.Remonts - Koncerts Ogrē (1988)

Inokentijs Mārpls - Revolucionārs

Tātad, rīt: Grupas INOKENTIJS MĀRPLS jaunās blīvplates raudzības un 25 gadu jubileja iekš NABAKLAB.

Pasākuma sākums 21:00

Ieeja - Ls 1



Vairāk info

Lūk, biedri thel, Kārlis Vērdiņš un Artūrs Punte to ir noveduši līdz konsekvencei: Vēstule, video dzejolis

Mīļi un zināmā mērā arī roķīgi!

Diskusijās par literatūru man doma aizklīda līdz jautājumam par formātu. Tad, lūk, saskaroties ar nezināmu autoru es labprāt ielaistos eksperimentā ar īso formu, lai notestētu, kā konkrētais autors uz mani iedarbojas. Necik daudz laika tam nevajag, var izlasīt vienā piegājienā braucot transportā un tamlīdzīgi. Autoram arī nav jāpūlās mēnešiem vai pat gadiem, lai satamborētu tās nezincik lappuses, kas veido romānu.

Ar to visu es negribu teikt, ka stāsti būtu mazāk vērtīgi, nebūt ne. Vienkārši tas formāts ir vieglāks no visiem viedokļiem. Nu, kā singls mūzikā. Tad arī redzēsim, kurš ir one-hit-wonder, bet kurš spēj ko vairāk. Turpinot šo analoģiju, romāns ir kā konceptuālais albums, kuru es klausītos tikai tad, ja autora singli jau kļuvuši par maniem personiskajiem hitiem.

Tagad tikai jāpierunā sevi nopirkt kādu "Latvju rakstu tekstu" numuru :D

Pavasar-rudens
Gaisā ir ūdens

Noguris students
Budžetā uzņemts

Apmācies vēsums
Pumpuru plēsums

Apdullis braucējs
Satiksmi traucē

Uzburbis asfalts
Krunkās sašķelts

Soliņš pie peļķes
Uzvaras neļķes

Tramvaja dārdi
Lamu žesti un vārdi

Pavasar-rudens
Vārdi ir ūdens

Tikko man pieleca, ka es izvēlos nelasīt Rīgas Laiku tieši tāpat, kā daži citi cilvēki izvēlas neskatīties TV.

Piekrītu Ivetas Kažokas rakstā paustajai domai, ka "ministrs NAV nozares labākais draugs. Ministrs ir pirmām kārtām sabiedrības interešu pārstāvis - pat ja šīs intereses konfliktē ar attiecīgās nozares interesēm." Taču kādas tad ir sabiedrības intereses saistībā ar kultūru, šajā gadījumā - literatūru? Cik lielā mērā tās definē pati sabiedrība, nevis trešās personas - eksperti, reklāmisti, politiķi?

Man nav pie rokas statistikas, taču domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka tie, kam ir vajadzīga vietējo rakstnieku produkcija, ir salīdzinoši neliela. Arno Jundze, piemēram, piedāvā šo vajadzību mērīt pēc pārdošanas apjomiem. Sabiedrības izglītotākā daļa jau pieradusi pie tā, ka latviešu autori reti piedāvā uzmanības vērtus tekstus, un mierīgi apmierina savas literārās vajadzības lasot svešvalodās. Daudzi pa šiem gadiem ir veiksmīgi aizmirsuši, ka tāda latviešu rakstniecība vispār pastāv, citi tīšām ignorē (nozares publiskie skandāli šo attieksmi tikai veicina).

Līdz ar to rodas jautājums: kam tad īsti ir vajadzīga reforma latviešu rakstniecībā? Tiem, kas to raksta? Tiem, kas to analizē un pēc tam raksta zinātniskos darbus? Vai tiem, kas to lasa? Man ir sajūta, ka šī vajadzība ir lielāka pirmajām divām grupām, nekā trešajai. Un šī jau pieder pie tā līmeņa problēmām, ko neviens ministrs neatrisinās - tur pašai sabiedrībai (cilvēkiem, kas apzinās sevi kā latviešu valodas un kultūras lietotājus) ir jāvēlas kaut ko darīt.

Drench, stench and revenge - brilliance has many forms but one name: Sisters of Mercy - Neverland

( ... tālāk ... )

The Sisters of Mercy - More (Extended version)

Tātad, vakar iedzērām par godu thel raibā kompānijā desmit cilvēku sastāvā, ļoti kvalitatīvi. Nepretendējot ne uz kādu socio- psiho- vai politekonomisko analīzi mēģināšu dalīties savos iespaidos.

1) Iglītība vairo pašpietiekamību un vienlaikus atver komunikācijai. Rezultātā nosriprinās starpnozaru solidaritāte.
2) Ja tu lāga nezini savas kompetences robežas, tad saņemsi visu iespējamo palīdzību, lai tās tiktu skaidri iezīmētas.
3) Sarunas mēdz būt cikliskas, encikliskas un bicyclic - kad ļoti aizraujošā veidā tavā acu priekšā tiek izgudrots velosipēds.
4) Viens pasākuma dalībnieks nedzēra alkoholu, bet to nekādi nevarēja manīt. Pieredzes meistarklase.
5) Proporcija 2 meitenes un 8 puikas nozīmē to, ka dejas izpaliks. Tas nozīmē arī to, ka puikas atmaigst viens pret otru.
6) Neviens nezaudēja pašcieņu, kaut gan bija vairākas izdevīgas iespējas un viens uzstājīgs piedāvājums.
7) Nebija sajūtas, ka latviešu valoda ir nabadzīga, neērta vai ka tai vispār būtu kādi trūkumi.
8) Izrādījās, ka asprātības daudzums nav atkarīgs no izdzertā alkohola daudzuma.
9) Varbūt alkohols arī nogalina dažas smadzeņu šūnas, toties pārējām ir ļoti jautri.
10) Lai arī kāds bija sākums, viss beidzas "Teātra bārā", kur nebija kur apsēsties.

Beidzot izdevās izķeksēt no atmiņu apcirkņiem kuram mūziķim kurā video ir kastaņbrūnas ādas bikses. Pats tādas gribu (joprojām) :DDD

Nine Inch Nails - March Of The Pigs (Unclean Live)

Iekš youtube zem video NIN "Happiness in slavery" kāds ir izkliedzi sāpi par to, cik bieži atkārtojas klišejiski komentāri, piedāvājot šādu uzskaitījumu:

(insert joke about dislike bar)
(insert joke about views)
(insert joke about justin bieber)
(insert joke about justin bieber's dick)
(insert quote from video)
(insert joke about one's favourite part being the entire song)
(insert joke about "raping" replay button)
(insert joke starting with "like this if..." )

IT'S GETTING OLD.

Inokentijam Mārplam jauns albums Pupu mizas

BLACK LABEL SOCIETY - Palladiumā 15. maijā Biļetes no Ls 15.

Manuprāt, uz šo gan jāiet, jo šie ir salīdzinoši reti viesi.

Black Label Society - Concrete Jungle
Black Label Society - Stillborn with Ozzy Osbourne
Black Label Society - Suffering Overdue
Black Label Society - Funeral Bell

Pēdējā laikā esmu biežāk iegriezies portālā "satori.lv". Viss notiek, viss attīstās - komentāros atkal karstas diskusijas. Parādījies daudz jaunu (proti, agrāk tur nebijušu) cilvēku. Lieliski cilvēki - jauki, izglītoti, domājoši cilvēki, kas kaut ko apraksta, analizē, par kaut ko iestājas un uz kaut ko norāda.

Bet tie nav manējie. Nezinu, kā īsti lai to pasaka. Runa galīgi nav par to, ka es viņus nepazīstu (it īpaši tādēļ, ka dažus pazīstu), bet par to, ka viņi eksistē paši par sevi un es (kā lasītājs) - pats par sevi. Lasot viņu tekstus mēs nesatiekamies, lai cik arī personiski tie būtu.

Man vienmēr licies svarīgs tas komunikācijas aspekts, kas ļauj uz mirkli nonākt saskarsmē ar cilvēku, sinhronizēties. Es pieļauju, ka tas ir cibas lietošanas efekts, kur šādu saskarsmi var baudīt salīdzinoši bieži. Runa ir par tiem ierakstiem, kas veiksmīgi ļauj kaut kādā jocīgā veidā "pieslēgties" konkrētā cibiņa pasaules redzējumam vai kas nu tas tāds ir. Nevis tie, kur kāds izkrata dvēseli, bet gan tie, kur kāds ielaiž iekšā.

Pri čom te "satori"? Faktiski jau runa nav tikai par šo portālu, runa ir par to, kas vispār uzrunā. Piemēram, Kīta Ričardsa autobiogrāfija uzrunā tā, ka prieks. Dokumentālā filma par Lemiju Kilmisteru uzrunā. Pavārmākslas "rokstāru" Entonija Burdēna un Marko Pjēra Vaita autobiogrāfiskie sacerējumi lasās tā, ka nevar nolikt. Eduarda Ļimonova emigrācijas perioda stāstu krājumi un romāni - šedevrāla autobiogrāfiska proza. Un tādā garā.

Tas viss ir klasificējams ja ne gluži kā "dzeltenums", tad pavisam noteikti ne kā intelektuālā literatūra. Kādreiz domāju, ka kaut ko tādu lasa tikai tie, kas neko sarežģītāku nevar sagremot. Bet tagad pašam patīk vairāk par visu pārējo.

Pēc kā var pateikt, ka cilvēks svētdienas vakarā strādā? Pēc komentāru skaita cibā :D Kā apsēdos pie teksta, tā panesās...

Internetā atrasta intervija ar Andu Burvi-Rozīti Īpaši labas ir šīs vietas:

Viņi savai pirmajai skolotājai nepārmet toreizējos tumšos lokus zem viņas acīm, kas radās, naktīs lasot filozofiju: “Es sapratu, ka sava atbildīguma dēļ nevaru atteikties no sapņiem. Ir vienā brīdī jāuzkāpj uz tramplīna un jābūt tam, kas tu gribi būt. Es apņēmos iestāties filozofos. Gribēju lasīt grāmatas un šķita, ka šī izglītība man varētu nodrošināt plašu redzesloku un spēju analizēt procesus, saprast tos plašākā, dziļākā kontekstā.”

Filozofijas studijas Anda nepabeidza, un tas esot viņas sāpīgais punkts. Katru gadu apņemoties studijas atsākt, viņa sapratusi, ka ir pāraugusi sevī vēlmi pēc cietos vākos iesieta grāda. Visu studijas programmā paredzēto literatūru viņa tik un tā izlasījusi, iemantojot jaunu īpašību – apcerīgumu: “Kas ir žurnālists – tam jābūt cilvēkam, kurš spēj lietas redzēt kopsakarībās. Kurš spēj redzēt dziļāk, spēj redzēt oriģināli. Un filozofijas fakultāte man daudz ko no tā iemācīja. Ko man būtu iemācījusi žurnālistikas fakultāte, es nezinu. Filozofi deva iespēju apgūt to literatūras sarakstiņu, kas ir nosacīti elitārs. Bet arī tad, ja būtu pašmācības ceļā apguvusi filozofiju, es spētu uzdot oriģinālus jautājumus, uztvert cilvēku tādu, kāds viņš ir, mēginot aizrakties līdz viņa būtībai. Ja man šo zināšanu nebūtu, ja es nebūtu tik daudz lasījusi un domājusi – es nespētu šos cilvēkus redzēt mūsu laikmeta kontekstā, es nespētu saprast viņu vietu un sejas.”

Anda iestarpina, ka tajā laikā gan “Diena”, gan žurnālista darbs bijis ļoti prestižs. “Atceros, kā baltā kreklā ar melnbaltu lakatiņu ap kaklu, trīcošām rokām gāju uz interviju, sevi drošinot, ka esmu taču filozofijas studente, visnotaļ gudra meitene.”

Ir grūti dzīvot harmonijā ar haosu.

(c) Deivids Bovijs

Šis iepriecinās visus, kam patīk skatīties, kā citi strādā. Reālā laika "digitālais" pulkstenis, kur strādnieki attiecīgajā minūtē paspēj veikt vajadzīgās modifikācijas. Viss notika kādā Berlīnes parkā un turpinājās visas 24 stundas, lai iegūtu pilnu diennakts ciklu. Nezinu, kā jūs, bet es par šo mākslas projektu esmu sajūsmā :D

Lūk, links: CLOCK

( ... tālāk ... )

Šodien darbs sākas 8:15.

Ja neskaita vakardienu, kārtējais vīkends, kas nolauzts pie datora. Iemesls visbanālākais - kredīts un remots liek strādāt vairāk nekā gribētos.

Tas, kur skaidri parādās atšķirība starp mums un labklājības zemēm ir, ka tur viņi nelauž muguru šitā kapājot (protams, ja paši to neizvēlas), bet saņem tik daudz, lai varētu gan morgidžu, gan komunālos samaksāt, gan arī katru mēnesi nolikt summu X savā 3. līmeņa pensiju fondā.

Mēs te turpinām uzturēt varzu korumpantu - Lembergs, Ameriks, Loginovs un visi pārējie - kas rūpīgi nosmeļ krējumiņu un ar lielu pašcieņu uzspļauj debilajiem melnstrādniekiem, kurus slaukt viņiem pats Dievs vēlējis. Pareizi, tā arī vajag. Jo, ja pēkšņi radīsies nopietna biezuma un pilsoniskās apjēgas apdvesmota vidusšķira, tad pirmais jautājums, ko viņi uzdos, būs par to, kāpēc valstī ir tā iekārtots, ka daži saņem 5 000 - 10 000 latu mēnesī, nespējot paskaidrot par ko, kamēr visi pārējie - kā minimums 10 reizes mazāk.

Tie pulksteņi, starp citu, pasaka visu.

Rage Against The Machine - Fuck you, I won't do what you tell me

Vokāliste Mariana Holmberg ir izcila: Left Hand Solution - Orient Nights

Gorgoroth - Sign of an Open Eye

Šitas ir kā reize šitās fakinās nedēļas beigām: Борис Гребенщиков - "Наебали"

Klausos "Akvairum" 2011. gada albumu "Архангельск" un, protams, viss ir puslīdz OK līdz brīdim, kad atskan dziesma, kuras nosaukumā ir vārds "Капитан..." Šoreiz - Bellerofonts. Tās viņam pēdējos gados kaut kā galīgi nesanāk.

Un arī kopumā albums tāds so-so. Ja kādreiz bija manīts, ka jaunas dziesmas viņam veidojas tā, ka vecajai mūzikai tiek pierakstīti klāt aktuāli būtiski vārdi, tad nupat jau ir tā, ka arī vārdi tiek ņemti no vecāka materiāla. Pārāk daudz self-copy+paste.

Taču ir daži visnotaļ ņemami gabali, tādi kā "Огонь Вавилона" (regejs) un "Назад в Архангельск" (pseudo-hard rock) un "Марш Священных Коров" (īru regejs).

Par pārējo var teikt, ka citos albumos viņš attiecīgās ailītes ir aizpildījis daudz labāk - balādes samocītas, protesta dziesmas atšālējušās, etc. Kopumā vērtējot, atkārtot pēdējo gadu salīdzinoši veiksmīgos albumus Лошадь Белая (2008) vai Беспечный русский бродяга (2006) šoreiz nav izdevies. Par tuvošanos klasiskajiem šedevriem, tādiem kā Равноденствие (1987), Русский альбом (1991) vai Гиперборея (1997) vispār nav runas.

Lūk, iespēja piedalīties balsojumā, kur tiek izlemts kura grāmata seņems lasītāju atzinību: Latvijas Literatūras gada balvas lasītāju balsojums.

Es ieķeksēju Dimiņu, kurš strādā ūber kruti.

Vietējā atbilde Motorhead: Rūsa - Ātrāk Kusties

Beigas lieliskas. Nekādas katarses, viss mierīgi satek renstelē, kā ūdens no vannas. Sasodīts, kāpēc šitā nefilmē vairāk? Woody Allen forever.

Filma ļoti jauki nonāk stadijā, kur blondīnes room-mate izrādās viņas šķirtā mamma, kura arī ir ap 50 un kura ir visu redzējusi, bijusi visam cauri un kurai apriebies 90% no tā visa. Un tad atbrauc šitie divi jampampiņi, no kuriem viens grib piecirst meitai, bet otrs neko negrib. Proti, grib vienkārši parunāties.

Runā, runā, runā, runā, līdz nonāk gultā. Skaidrs, kāpēc Freids to sauca par talking cure. Gultā, tiesa, nenotiek nekas cits, kā tikai parunāšanās un nolemšana, ka tas nav tā vērts. Laikam jau nav.

Skatos mazliet jocīgu filmu "About Fifty" (2011) par diviem džekiem, kas savos piecdesmit gados bišķi iestrēguši probmlēmās, vīlušies un pievīluši, respektīvi - iemaukuši strupceļā. It kā veiksmīgi realizējušies, bet vairāk darbā, nekā ģimenē, un tāpēc nav īsti apmierināti ar dzīvi, un vēlas atkal sajust tās garšu. Brauc kaut kur ar poršu kabrioletu un piedzīvo visu ko.

Esmu aptuveni pusē, un kaut arī filma tiek pasniegta kā komēdija, iesmējos tikai vienu reizi: viņi sarunājuši randiņu ar 25-gadīgu blondīni un viņas pagaidām nezināmo room-mate, bet vienam tomēr rodas jautājums "What am I going to do with a 25-year old?" Atbilde bija: "Do you want me to draw you a picture?" Ha-ha.

Bet šarms ir tajā, ka kino ir par pieaugušajiem un tā obligāti nav drāma. Nav arī komēdija un vispār nav skaidrs, ar ko tas viss beigsies, bet ir interesanti. Ceturtdienas vakarā, pēc faking stulbas nedēļas (kas vēl faking nav beigusies) šis ir īstais skatāmgabals. Mid-tempo, middle class and not overdone on anything.

Atsaucoties uz blond ierakstu par iecietību - ir ļoti jauki, ka cilvēki atrod sevī spēkus tolerēt kaut ko.

Taču ir jēga arī runāt par paciešamības robežām, it īpaši, ja ikdienā ir jāstrādā ar cilvēkiem - visnotaļ nepilnīgām būtnēm. Konstanta diskusija par sadarbības nosacījumiem, konstanta tirgošanās par to, kas kuram jādara un vai vispār jādara. Mūžīgā vilšanās par to, ka kāds piečakarē vai nu ar kvalitāti, vai ar termiņiem. Brīži, kad cilvēks vispār nav sapratis uzdevumu, bet mēģina tev pierādīt, ka viņš visu darījis pareizi, bet tu pats neko nesaproti. Grupu darbs, kur vieni izbrauc uz otru cītības, un tad apvainojas, ka netiek novērtēti. Fuck that!

Man nav nekas pret viedokļu atšķirībām un konceptuāliem strīdiem, ja ar to nodarbojas cilvēki, kas tiešām vēlas sasniegt labāko iespējamo rezultātu. Bet es ciest nevaru slinkumu, stulbumu un pohujismu, ko kāds mēģina uzdot par savu darba metodi un ar kuru tiek attaisnota draņķīgā kvalitāte.

Vox Vulgaris - La Suite Meurtriere

Labā ziņa: 20. aprīlī iekš "Godvil" spēlēs INOKENTIJS MĀRPLS.

Sliktā ziņa: viņi tur nebūs vieni. Tur būs arī „Triānas Parks”, „Oranžās Brīvdienas”, „Sus Dungo”, „NRG+”, kā arī Kaspars Ansons ar elektroniskās mūzikas programmu.

Bet biļetes lētas: 3 Ls
UPD. Tiem, kas nav studenti - 5 Ls

Saistībā ar komentāriem pie raksta "Koncepciju lūdzu paņemiet izdrukātu": šis jau sāk kļūt par klasisku dialogu:

A: Man lāgā nepatika tāds un tāds laikmetīgās mākslas darbs.
B: Tas tāpēc, ka tev nav attiecīgas izglītības.

Jeb, kā to formulē raksta autore, skatītāja uztverei ir nepieciešami visādi "kruķi", lai tiktu kaut kādā jēgā.

Rodas iespaids, ka skatītājs laikmetīgās mākslas izstādē ir drīzāk lieks, nekā vēlams. Nu, tipa, atnāk tāds muļķis, kurš neko nerubī - ko viņš tur vispār dara? Kāda viņam jēga nākt, ja viņš neko nesaprot pat tad, kad viņam iedod izdrukātu koncepciju?