“I know who Will is. Will knows who he is. But our experiences shape us, Jack. How is this experience going to shape Will?”

Hannibal Lecter

the words have come and gone,
I sit ill.
the phone rings, the cats sleep.
Linda vacuums.
I am waiting to live,
waiting to die.


Charles Bukowski

The Breeders - Lord Of The Thighs

Latvijas Televīzijas (LTV) vadība uzteikusi darbu LTV1 un LTV7 direktorēm Baibai Šmitei un Ijai Circenei-Grošai.
Kā apstiprināja LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte, abām direktorēm darbs ir uzteikts.

Pulkstens nozvana četros no rīta
Netīriem pirkstiem gaisma lien loga šķirbās
Ūdens klikšķi sacenšas ar pulksteņa tikšķiem
Sinhroni krītot uz nerviem

Balkona durvis pusvirus vaļā
Bālas un nopietnas debesis
Mākoņu palagi žūst uz veļas auklas
Mitri un smagi, kā it viss no rīta

Aizkarus vajag, bet tagad nav naudas
Nauda nav problēma, kaut kad būs
Tos aizkarus gan, visdrīzāk, neviens nepirks
Jo nevienam negribas ķēpāties

Cukurs krūzes dibenā veido pludmali
Pienam paldies, ka nav saskābis
Es klusēju tā, kā klusē Marts Pujāts
Un klausos sava guļošā bērna elpā

Noir Désir - A La Longue

Darbi, darbi, darbi!

Lūk, kā savu grāmatiņu reklamē Stīvens Frajs, es vienkārši vārtos pa grīdu:

Stephen Fry - The Fry Chronicles

L. A. Woman - The Doors

The Doors - The End

This is the end
Beautiful friend
This is the end
My only friend, the end
Of our elaborate plans, the end
Of everything that stands, the end
No safety or surprise, the end
I'll never look into your eyes...again
Can you picture what will be
So limitless and free
Desperately in need...of some...stranger's hand
In a...desperate land
Lost in a Roman...wilderness of pain
And all the children are insane
All the children are insane
Waiting for the summer rain, yeah

Noir Désir- Bouquet de nerfs

Как известно любому уважающему себя социалисту и коммунисту, определяющим конфликтом истории является конфликт между пролетарием и капиталистом. Между бедняком, который создает прибавочную стоимость, и богачом, который ее присваивает.

( ... tālāk ... )

Šajās pašvaldību vēlēšanās ir piedalījušies 46% no kopējā balsstiesīgo skaita, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas informācija.

Hermanis intervijā runāja par to, ka vēlēšanu tiesības vajag dot tikai nodokļu maksātājiem ar augstāko izglītību. Viņam laikam likās, ka pārāk daudziem idiotiem ir balsstiesības, tādēļ tiek ievēlēti tie, kas izdabā kādam no vidēji statistisko idiotu tipiem (tos jūs lieliski zināt - vidējais lum-pensionārs, vidējais kaut cik nodrošinātais, vidējais (RU/LV) nacionālists, utt.). Rezultātā ir divkopienu lumpenisks pizģecs, bet gribas taču kaut ko labu un skaistu ar operu, bibliotēku un teātri viducī. Lai tā nebūtu, vēlēšanu tiesības būtu jāatņem ļumpikiem un jāatdod godīgajiem bagātniekiem un progresīvajiem zintniekiem.

Ai, kā Alvis kļūdījās (bet nu būsim godīgi, šajā ziņā kļūdījāmies mēs visi) - lielākajai daļai elektorāta (54%) balsstiesības nemaz nevajag atņemt, viņi paši tās aizmet krūmos. Jo vēlētājs ir kā auns ganībās: ja vilki pārāk traki nekož un no bada arī nav jāmirst, tad viņam pilnīgi pohuj, kas ir gans un vai tāds vispār ir, bet par to, ka viņu regulāri cērp un kādu reizēm arī nokauj, viņam maza bēda - tāda ir Dieva griba. Vēlētājs valsts vietā izvēlas bezmaksas tramvaju, pludmai un šašliku.

Zīmigi ir tas, ka kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši knapi vairāk kā 20 gadi, un šajā laikā interese par šīs neatkarības kopšanu ir sistemātiski kritusies. Nu ja, ko var gribēt no cilvēkiem, kuri tikai mācās izmantot savu brīvību - viņi ir kā bērni.

barbala precīzi noformulējusi: "Un re, redz cik vienkārši saskaitīt visus savus kazlēnus – piemēram, tiem 1.51% par Reformu partiju balsojušamiem, tiem pieskaitīt arī sarmītes un vienotības mīnusus un no tā izgūt skaitli, kas raksturo tos pilsētasbiedrus, ar kuriem potenciāli varētu būt par ko parunāt, ar kuriem varbūt sakristu izpratne par asīm un kālabadiem, 1.51% tomēr arī nav maz, skatīsimies pozitīvi." Proti, jēdzīgu cilvēku skaits vienmēr būs niecīgs, un šīs vēlēšanas par to kārtējo reizi atgādina.

Lai kaut kā pasargātu sevi no lumpenu lēmumiem, aicinu naktī okupēt Vecrīgu, zibenīgi atjaunot seno septiņmetrīgo nocietinājumu mūri, tikai mazliet paplašinoties, lai komfortabli ierūmētu nelielu lidostu un citas infrastrukturālas būves, un taisīt kaut ko līdzīgu sekulāram Vatikānam, kuru apsargātu IQ gvarde.

Noir Désir - Comme Elle Vient

Telephone - Un autre monde

Strasbūrā ir silts laiks, viesnīca sūkā neganti (vislabākais wireless, protams, ir koridora sākumā, bet mana istaba ir tā galā). Dušas kabīne tik maziņa, ka maniem pleciem knapi pietiek vietas (mazgājoties ķēru sevi pie domas, ka mīlēties tādā šaurībā varētu vai nu mazgadīgie, vai ķīnieši). Kad no rīta paprasīju gludekli (mana franču valoda ir apm 20 vārdus liela, no kuriem lielākā daļa ir vīnogu šķirņu nosaukumi, ko esmu iemācījies lasot uzrakstus uz vīna pudelēm), lai izgludinātu kreklus, man izsniedza aparātu, bet kad prasīju gluddēli ("...fer et planche?"), tad teica, ka nav un nebūs. Un vēl piekodināja nelietot istabā, bet gan koridorā.
Es, protams, gribēju izrādīties gudrāks par visiem un negāju visādus tur fraņčus, kas nezina kas ir gluddēlis, klausīt. Uzklājis uz tumbas dvieli, ieslēdzu viņu istabā un uz skaitli trīs izsitu korķus. Sakopojis visas savas zināšanas vēlreiz nokāpu lejā un pateicu resepsjonētājai "ma chambre électricité perdu". Ja šitas čakars turpināsies, tad vakarā es jau komunicēšu pavisam brīvi. Bet nu anyway, ar visu tumbu pārcēlos uz koridoru, kur vienīgais štepselis ir lifta priekšā. Tā nu mierīgi gludināju savus kreklus, kamēr cilvēki nāca, gaidīja liftu, un līdzcietīgi uzsmaidīdami, bonžūrēja.

Beigās visu paspēju, taču nācās skipot brokastis. Toties iznomāju velo un grasos līdz pusnaktij nēsāties pa vecpilsētu, it īpaši Petite France abām krasta malām.

Šī meitene neatpaliek no Boba un Brūsa:

Tori Amos - Playboy Mommy

Par roka dzejniekiem runājot, šis IR:

Well it ain't no secret
I've been around a time or two
Well I don't know baby maybe you've been around too
Well there's another dance
All you gotta do is say yes
And if you're rough and ready for love
Honey I'm tougher than the rest

Bruce Springsteen - Tougher Than The Rest

Tātad, Stravinskis, "Ķēniņš Edips" (jo "Kāziņas" es vienkārši stulbā kārtā nokavēju lēnīgā transporta dēļ). Tās vietas, kuras es spēju saprast, bija brijlantas. Edipa dziedājums bija lielisks, it īpaši priekšpēdējās daļas beigās, kad viņš apjauta skarbo patiesību - tā žēluma un sāpju pilnā frāzes izskaņa, kad cilvēks apjauš to, ka savos labākajos centienos ir izrādījies totāls briesmonis. Un tas, ka "viņš ir tikai rotaļlieta dievu rokās" nebūt nemazina viņa ciešanas.

Atsevišķas orķestra darbības diezgan krietni iedeva pa galvu. Atkal, tikai tiktāl, cik es saparatu. Prieks ir par to, ka pašam likās, tā saprastā bija diezgan daudz, precīzāk, daudz vairāk nekā sākumā bija licies. Kopumā ļoti pozitīva pieredze, kas rosina domu kaut kad to atkārtot. Liels paldies dārgajai E par ielūgumiem!

The Doors - Waiting for the Sun

Šodien sēžu mājās un esmu aukle. Puika pamodās ap 9:30, palaidu viņu vienā pamperā un krekliņā paskraidīt pa māju. Iedevu D vitamīnu. Viņš apēda 2/3 banāna, gabaliņu rupjmaizes un šķēli tomāta. Pazerties uztaisīju zāļu tēju ar medu, kuru viņš jau gandrīz izdzēris.

Pēc tam nomazgāju dibenu un uzvilku jaunu pamperu, kā arī harēmbikses (dāvana no onkuļa, kurš pagājšvasar bija Indijā) un sandales. Fonā klausamies LR1.

Kamēr es ieklabinu cibā, viņš skraida ap galdu, revidē manu papīrgrozu un skatās uz to, kā gar logu traucas mašīnas - "Brrrrrrrr!"

Es guļot sapņus neredzu, es vienkārši atslēdzos. Sapņoju pa dienu, kad ego vagaram pazūd koncentrācija un domas izbēg brīvā vaļā.

Lasu Markesu nu jau kādu mēnesi. Lasu lēnām, lai mierīgi izpeldētu cauri stāsta daudzajiem sazarojumiem. Lūk, kā Amaranta satiek nāvi: http://klab.lv/community/naaves_studija/22366.html

Arī manā galvā uzvar pavasaris :)

Iespaidojoties no junona vakardien iepostotā "Space oddity" kavera:

Серебро Господа моего: БГ и Синодальный хор

Kaut kā biju palaidis garām šo.

ДДТ - Предчувствие гражданской войны

Чиж & Co - Hoochie Coochie Man

Jeb mūsdienīga versija par tabula rasa.

Man ļoti patīk brīži, kad mūsu cilvēcību mēģina izmērīt ar mākslas palīdzību. Protams, tas nav nekas jauns. Laba māksla kaut kādā ziņā tieši tādēļ izsit korķus, ka tā nodarbojas ar šiem jautājumiem. Nu, tur visi skarbie klasiķi sākot ar Kubriku, Bergmanu, Tarkovski un beidzot ar Haneki un Fon Trīru (saraksts ir garš, nav jēgas te rakstīt tos bezgala daudzos uzvārdus, kurus tāpat visi zina). Bet lietotāja ērtības dēļ varbūt varētu ieviest tādu multidisciplināru žanru kā "antropoloģiskais trilleris", kur tiek atbildēts uz jautājumu par to, kā mēs zaudējām/atguvām savu cilvēcību.

Vakar biedrs wowow ieteica ieķeksēt jaunu seriāli, saucas "Black Mirror". Pirmā sērija ir must see. Nerakstīšu kāpēc, jo tad sanāks spoileris.

Tādēļ uzrakstīšu tikai par seriāla nosaukumu. "Black mirror" ir nekas cits kā telefona, monitora vai TV ekrāns, kur mēs skatāmies uz sevi no malas. Jau par šo precīzo salīdzinājumu ir vērts paslavēt seriāla veidotājus. Un kārtējo reizi priecīgi pabrīnīties, ka joprojām populāro mediju satura radītāju vidū atrodas cilvēki, kuri ir ar mieru ieguldīt radošo enerģiju un naudu, lai nodarbotos ar šo populāro mediju dekonstrukciju. Vai tiešām viņi nebaidās no tā, ka cilvēki reiz varētu apdomāties un beidzot kaut ko radikāli mainīt savā dzīvē?

No otras puses, cik pamatotas ir šādas bailes? Vai uzdodot tādu jautājumu gadījumā netiek pārspīlēta mākslas autoritāte? Kognitīvo disonansi taču neviens vēl nav atcēlis.

Vakar biju aizgājis līdz Kongresu namam uz BG ar ansambli. Īsumā - jumts tika vairākkārtīgi un fundamentāli norauts pie gabaliem, kas izcelti boldā. Retu reizi ir tā, ka koncerts jau pie trešās dziesmas iebliež pa smadzenēm, bet šoreiz notika tieši tā. Šis bija viens no tiem mistiskajiem gadījumiem, kad mana subjektīvā gatavība koncertam bija lielāka, nekā (iespējams) objektīvi rēķināta priekšnaesuma kvalitāte.
Un kā nu ne, ja viņa dziesmas, kas klausītas nupat jau gadus 20 ir apaugušas ar tādu autobiogrāfiskas pieredzes slāni, ka katra no tām ir kā logs uz konkrētām istabām ar konkrētiem cilvēkiem iekšā, kur šīs mūzikas pavadībā ir notikušas būtiskas (lai neteiktu - būtiskākās) manas dzīves epizodes.
Gala rezultātā, šis koncerts saliek vīkendā apmeklētajam Vērmaņdārzam ar rezultātu 5:1 un kļūst par stabilu pretendentu uz šī gada baudāmāko priekšnesumu, ko būšu apmeklējis.

Nekur nevaru atrast pleilisti, bet cik atceros, tad spēlēja šos (secība arī nav īsti precīza):

"Dervņerusskaja toska"
... aizmirsu
"Ogoņ Vavilona"
"Jeļizaveta"
"Navigator"
"8200"
"Garson No.2"
"Noga Suģbi"
"Suvlekim Takac"
...aizmirsu...
...aizmirsu...
"Ņebo stanovitsa bļiže"
"Ivanov"
"Čelovek iz Kemerova"
"Ņepei vina Gertruda"
"Jurjev ģeņ"

Ir ļoti labi, ka kādam ienāca prātā sarīkot pagānmetāla koncertu. Turklāt bez maksas un Rīgas centrā, kur mūziku var novērtēt ne tikai žanra cienītāji (tie jau vienmēr būs tur, kur šito spēlēs), bet arī parasta publika. Un ir labi paaicināt uzstāties grupas no visām 3 baltijas valstīm. Vismaz uz brīdi tā mītiskā "Baltijas vienotība" kļūst par realitāti.

Žalvarinis - viņiem, kā jau pirmajiem, bija jācenšas divreiz vairāk un tas viņiem labi sanāca. Sešstīgu basģitāra, divas vokālistes un tiešām labs solo/ritma ģitārists. Žanriski vairāk uz folkroku, nekā folkmetālu, taču dzīvajā skanēja gana smagi. Blondā vokoāliste runāja latviski un flirtēja ar publiku tā, ka par maz nebūs. Un tad vēl tā dziesma latviešu valodā...

Metsatöll - nezvēri! Te pat nav daudz ko teikt - lieliskas dziesmas, lieliska skaņa, Varulvena dūdas un zemais troļļa vokāls. Baudījuma ziņā viņi bija vislabākie.

Skyforger - Mazais mazliet nokavēja, jo skrēja pa taisno no "Palladium", kur uzstājās kopā ar "Auļiem". Pēteris mazliet parunāja par politiku un pauda nožēlu par to, ka svētā ugunskrusta lietošana ir aizliegta (piekrītu, tas ir stulbi), kā arī pasūkstījās par vietējo politiķu vēlmi izpatikt ES. Zirgs tā iekarsa, ka vispirms metās ceļos, bet pēc tam vārtījās pa skatuvi. Beigās vēl visi nolika instrumentus un kopā ar publiku nodziedāja "Zirgi zviedza" kas bija ļoti, ļoti.

BET - (man traki negribas būt tam gaudulīgajam mērglim, tomēr, sarūgtinājums ir pārāk liels) - Vērmanes estrāde nav koncertzāle, bet kurš lika skaņu SKYFORGER? Nezinu, kāds ir oficiālais skaņotāju lietotais nosaukums, bet tā bija kaut kāda trokšņa putra, kur faktiski nav iespējams saklausīt melodiju. Uz koncerta beigām mazliet izlīdzinājās, bet pirmais nospēlētais gabals "Kauja pie Saules" bija atpazīstams tikai pēc vārdiem. Konkrēts fui! Un man šausmīgi pietrūka Kaspara Bārbala dūdu. Lai kā arī Egons necenstos, tās tomēr nevar aizstāt spēlējot dūdu partiju ar ģitāru. Paskatījos grupas mājaslapu un saskumu vēl vairāk, jo tur teikts, ka Kaspars grupā vairs nespēlē. Fuck!

SYLOSIS - After Lifeless Years

Drygva - If You Shall Die in Battle

Woodscream - Аконит

Northland - Where the Heroes Die

Zinot dažu cibiņu zooloģisko interesi par Kirkegoru, nospriedu, ka šis viņiem varētu būt labs dienas sākums: Kirkegors ir lieliskā formā

Beizdzot redzēju debilās "Vienotības" debilo reklāmu, kur Ušakovs pārsakās un iet atskaitīties uz vēstniecību.
"Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju". Pizģec!!! Kā šitāda vājprātīga rusofobija pēkšņi kļuva par Vienotības tēmu? Pat ja daļa no tur sabāztā ir patiesība, reklāma ir naidu kurinoša un tādēļ jāaizliedz, bet autori pelnījuši kārtīgi pa mizu.

Aktualizējas jautājums: par ko tad man tagad balsot?

SC - kretīni un korumpanti.
LZP - analoģiski.
NL - radikāli kretīni un troļļi.
Zarja - analoģiski. Šedevrāls ir sauklis: "Komfortablas valodas vides nodrošināšana".
Zemnieki - Rīgā salikti kaut kādi politiskie atbirumi (bijušais IZM ministrs Rolands Broks - atceraties tādu?)
Sociķi - vēl sīkāki politiskie atbirumi.

Mož ņemt un nobalsot par kaut ko no lūzeru gala? Piedāvājums šāds:

Partija "Alternative" Vadošo trijnieku veido advokāts Andrejs Ādamsons, ārste-ginekoloģe Sergo Bokučava, kā arī pašreizējā domes deputāte Natālija Mirska, kas ievēlēta no SC.

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Līderi ir LSDSP priekšsēdētājs Aivars Timofejevs, Jānis Dinevičs, arī kino un dramatiskā teātra aktieris Rūdolfs Plēpis. (PLĒPIS!!!)

"Vienoti Latvijai" - Rīgas Tehniskās universitātes partija. Līderi: RTU rektora vietnieks stratēģiskās attīstības jautājumos Mareks Zeltiņš un šīs universitātes Programmu analīzes un projektu sagatavošanas nodaļas vadītāja Dace Vītola.

"Rīcības partija" - Ingūnas Sudrabas bojfrends Edgars Kramiņš, RPIVA profesore Sarmīte Jēgere.

Little Big Town - Tornado

Šitādas laikam sevi iedomājas māsas Rutkēvičas :DDD

Es pat nezinu, kā šito raksturot - nekādi kritēriji neliekas adekvāti. Kas ir Žanna Aguzarova? Lūk, viņa parādās Dibrova vecajā projektā "Антропология".
Reiz Frīdvalds esot izteicies, ka piedzērusies Britnija Spīrsa esot daudz panciskāka par "oficiālajiem" pankiem. Analoģiski var teikt, ka Žanna Aguzarova ir daudz šizīgāka un talantīgāka par oficālajām talantīgajām šīzām. Balss!!!

Жанна Агузарова - Мужчины в этой жизни

Neglected Fields - Breathe (Prodigy cover, death metal version)

Īstais entertainer ir Kaspars Bindemanis

Jau 80.gadu beigās saukts par latviešu Džimiju Hendriksu, viņš bieži un labprāt spēlēja ģitāru dzīvajā un piedalījās dažādos mūzikas un mākslas projektos. Varētu likties dīvaini, ka Kaspars Bindemanis līdz šim tā arī nav izdevis nevienu albumu un dzirdams tikai citu mūziķu, piemēram, Inokentija Mārpla, Raimondas Vazdikas un pat Prāta Vētras ierakstos, taču viņš savu muzikālo latiņu uzlicis augstu un apzināti iznīcinājis savus iepriekšējos ierakstus, uzskatot, ka tie ir puspabeigti. Īstais skanējums atrasts tikai tagad. Nu jau finiša taisnē ir albums, ko Bindemanis ieraksta kopā ar savu Barselonas kompaņjēro – bijušo grupas Monro ģitāristu Jāni Reini zem nosaukuma Los Masculinos.

Ak, kā es beidzot gribu dzirdēt šo neatkārtojamo ierakstu!!!

Seriālkilleru tēma turpina iedvesmot seriāl-filmētājus. Nupat divi jauni parādījušies:

The Following - former FBI agent Ryan Hardy (Kevin Bacon) and his attempts to recapture serial killer Joe Carroll following the latter's escape from prison. Hardy soon discovers that the charismatic Carroll has surrounded himself with a group of like-minded individuals and turned them into a cult of fanatical killers.

Par šo varu teikt, ka nebiju sabūvējis nekādas īpašās ekspektācijas, jo grūti sagaidīt no parastas seriālu ražotnes, lai tā adekvāti un visā krāšņumā attēlotu ārprātu un ar to saistīto perversitāti un vardarbību. Seriāls stingri ievēro žanra nosacījumus, proti, detektīvs ir talantīgs drūmiķis ar smagu raksturu (dzer brīvajā laikā un darbā). Priekšniecība ņipras karjeristes izskatā viņu izrauj no alkoholiķa migas ar tēzi "tu viņu noķēri, mums tevi vajag atpakaļ", bet tai pat laikā neuzticas viņa spriedumiem, "jo viņš tak ir nestabils". Savukārt maniaks ir inteliģents nejaucenis, no kura vienādās proporcijās dveš šausmas un harizma. Problēma šim seriālm ir tāda, ka maniaks nav pietiekami nejauks vai briesmīgs, bet galvenais varonis neraisa vajadzīgo empātiju un nepārsteidz ar saviem talantiem. Taču sezonas vidū visi pamazām iespēlējas un tā lieta aiziet - Kevins Bēkons tomēr ir labs aktieris. Cenšas arī Džeimss Pūrfojs, taču viņa trakais literāts tomēr nav tāda kalibra psihopāts, kā tas pats Lekters (par kuru skat. zemāk) - viņš savus upurus pārtikā nelieto. Bet nedrīkst nepieminēt vietām pat ļoti teicamo scenāristu darbu un centieniem radīt oriģinālāku sižetu, proti, šeit mums nav darīšana ar vienu pašu ļauno, bet veselu killeru sektu, kur katram ir savi iemesli, kādēļ viņš/viņa ir iesaistījušies slepkavību kultā. Te ir kur izvērsties visos virzienos.


Hannibal - based on characters and elements appearing in the novel Red Dragon by Thomas Harris and focuses on the budding relationship between FBI special investigator Will Graham and Dr. Hannibal Lecter, a forensic psychiatrist destined to become Graham's most cunning enemy.

Te īsti nav ko klāstīt - precīzi tas pats, kas iepriekš, taču pakāpi labākā kvalitātē. Seriāla lielais pluss ir par to, ka te netiek taisīti kopmromisi priekš smalkjūtīgajiem. Te viss ir pa īstam - mēs redzam kā Mikelsena attēlotais Lekters maniakālā mierā pagatavo un apēd jaunas sievietes plaušas. Greiema iztēle uzticīgi reproducē slepkavu vismelnākās baudas, vienlaikus ceļot arvien augstākus mūrus viņa paša privātajai ellei. Viņa neirotismam nav vajadzīgs nekāds alkohols, viņš knapi spēj noturēt pats savu apjukušo prātu. Negribēdams izšļakstīt sevī bangojošo asiņaino žļurgu uz līdzcilvēkiem, Greiems apzināti vairās no cilvēciskiem kontaktiem (par šo var tikai slavēt Hjū Densija lielisko akrierspēli). Labs ir arī Fišbērns viedā priekšnieka lomā. Viņa iekšējais konflikts ir starp draudzību un pienākumu - no vienas puses viņa uzdevums ir pieskatīt lai Greiems neaiziet pa pieskari pilnīgi, bet no otras viņš dzen savu nabaga pēddzini cik ātri vien var, jo katra nākamā diena noliek viņam uz galda vairākus jaunus līķus. Grāmatas sižets arī paplašināts - Lekters ir galvenais ļaundaris, kura ķeršanai aizies visa sezona, taču katrā sērijā uzrodas pa vienam mazāka kalibra izdzimumam, kura ķeršanas procesā visi var parādīt savas izcilās iemaņas.

"Man patīk jūsu dzīvi noliedzošais optimisms."

Mirušo valstība - vieta, kur mirušie smieklos valstās pa grīdu.

Robin Williams - stand up comedy full performance

Viņdien biju aizkātojis līdz Zvaigznes (Kilblokas) grāmatnīcai atprečot dāvanu kartes. Paturēju rokā Kiviča dzejas un aforismu grāmatiņu, no kuras uzzināju, ka "Strīdā ir uzvarējis tas, kurš beigās smaida", no kā secināju, ka pēc Kiviča domām strīdā uzvar trollis. Tomēr nenopirku. Apgrābstīju arī Stefānijas Meieres jaunāko grāmatu "Klejotāja", kur uz vāka atkal ir meitene un divi puiši. Laikam citas grāmatas viņa rakstīt nemaz nemāk. Nenopirku.

Ar prieku ieraudzīju, ka atkārtoti izdots Holdstoka "Mitago mežs" tajā pašā Zanes Rozenbergas tulkojumā. Gandrīz nopirku, bet tad tomēr nospriedu, ka divi viena un tā paša tulkojuma eksemplāri tomēr ir par traku.

Ko tad es nopirku?

1) Nīla Geimena "Amerikāņu dievi". Principā cenšos angļu tekstus lasīt oriģinālā, taču šoreiz nospriedu, ka lai nu tā būtu - kaut kā taču tās dāvanu kartes ir jāatprečo.

2) Ursula K. Le Gvina "Tumsas kreisā roka". Arguments - sk. augstāk. Turklāt, par šo autorei iešķiebta gan Nebula, gan Hugo.

3) "Purpura karaļa galmā" - tie ir 16 latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti. Vienīgā kvalitātes garantija ir tas, ka minētie teksti ir bijuši starp uzvarētājiem 2011. gadā notikušā literārajā konkursā "Sapņu laiks". Mīnuss varētu būt tas, ka daudziem no krājuma autoriem tā ir pirmā publikācija. Cena arī nav no mazajām: 7,84. Bet nospriedu, ka galu galā ir taču jāpalasa kaut kas no vietējiem autoriem, lai iegūtu zināmu priekšstatu. Ja iznāks laiks, padalīšos atsauksmēm.

Polittehnoloģiskā cinisma skola tiem, kas zina PSRS sabrukšanas vēsturi un orientējas nesenās vēstures personālijās. Ņevzorovs vispirms bija ideālists, bet pēc tam kļuva par Lato Lapsu kubā (neesmu gan pārliecināts, ka Lato Lapsa vispār ir izmantojams kā mērvienība - parasts latviešu idiots tomēr), kurš organiski ienīst vārdu "patiesība" (истина). Lai nu kā, Ņevzorova mefistofeliskā harizma un klātbūtne zināmos notikumos ir pietiekams iemesls, lai šo noskatītos.

Невзоров о Березовском. 2012.

Reference:

Чистилище (фильм, 1997)

Poll #19622
Open to: All, results viewable to: All

Autori, kurus tu lasīji pusaudža gados kad tev bija svarīgi lasīt "par dzīves patiesību"?

Cits?

Izlasīju Joņevu. Piemetās drausmīga ilga un skumja. No tām saldskābajām, kas ir visindīgākās un ieēdās visdziļāk, zem visām trīsdesmit trijām ādām, kur apglabāts tas naivais, stulbais un dzīvei nepiemērotais radījums, kas nosprāga kaut kur pa ceļam uz pieaugušu cilvēku tūkstošgades mijā.

( recenzija par Joņeva Jelgava 94 )

The Gathering - Strange Machines

Kas ir "Женское состояние"? Noskatieties, uzzināsiet КАК СТАТЬ МАГНИТОМ ДЛЯ МУЖЧИН?! Урок 1.