Beidzot izlasīju pēdējo nr. Visas šīs nedēļas nebija laika, bija jāvirpo. Divējādas sajūtas. No vienas puses, neforši, ka lēts un caurspīdīgs papīrs, mazāks fonta izmērs, tb lai piedod amata brāļi, takš ja neērtāk lasīt, tātad dizains sūdīgs (kā man savuaik mācīja: labs dizains dara objektu vēl ērtāk lietojamu, tb var jau gludekli uztaisīt kā rozes ziedu, taču tad tas nebūs ne zieds, ne gludeklis, jo gludeklim jābūt tādam verķim, ar ko ērti un labi gludināt vešu). Taču no otras puses, turot rokā pārņem simpātijas un patīkama sajūta. Nevarēju saprast, kas tam par iemeslu, jo nekādu acīmredzamu priekšrocību nemanīju, ļīdz beidzot pieleca, kur tas suns aprakts! Nostalģija! Sajūta kā iz pagājušās dzīves, turot rokā pēdējo padomju varas gadu "Иностранная литература" vai agrīnu "Kentaurs" numuru. Šķiet, atgriešanās pie saknēm, tb 80. gadu vidus publicistikas stila.