Savulaik bija te cibā gāganu karš par apzīmējumu "cilvēka cienīga dzīve". Īsti atbildes nebija nevienam. Pēdējā RL numurā intervijā to manuprāt visnotaļ precīzi definē Tomāšs Sedlāčeks: "ienākumi ir lielāki par izdevumiem". Tb ja pie visstriktāās pašekonomijas, pārtiekot aš tikai no nocenotajiem griķiem, cilvēks dzīvo no algas līdz algai, bez reālas iespējas ko mainīt (ieteikumus staigāt basām kājām pa jūrjas krastu un uzsūkt sevī kosmosa pozitīvismu neizskatām), kaut kas Dānijas karalistē nav kārtībā.
Jā, bet, cik man ir gadījies novērot diskusijās, lielākā daļa jau ar "cilvēka cienīgu dzīvi" attaisno kaudzi izdevumu. Nu tur, "cilvēka cienīga dzīve ir, ja katrus 5 gadus var paņemt jaunu vācu auto no salona".
Ak, ļaudīm talants jebkuru diskusiju novest līdz absurdam. Var jau uzskaitīt visādus piemērus par īpatņiem, kuri uzskata naudu par sātana izgudrojumu un dedzina kupjūras krāsnī, vai savos Lielpisānos iedomājuši, ka vajag tādu pašu plazmas TV, kāds Keidžam mūvijā redzēts. Es te par hipotētiski saprātīgā cilvēka iespēju pelnīt kaut mazliet vairāk, nekā ir neatliekamie tēriņi. tb tāds vairāk ekonomistiem raksturīgs formulējums (galu galā ekonomists to izteicis).
Man šķiet, ka nekas tā nedegradē dzīvesprieku un personību, kā sajūta esam vāveres ritenī no algas līdz algai, ar apziņu, ka ja nu kas notiek (tb kaut īslaicīgi zaudē darbaspējas), tad vāks jau pēc pāris dienām. Ir bijis šāds posms dzīvē, un neteiktu, ka arī tagad varu daudz ko atlicināt 4. pensiju līmenim, kaut pēc rādītājiem pie tā vidusslāņa mani dievzemītes statistiķi pieskaita.
Man labāk patika ASV versija par šo visu, tur gan bija definēta konkrēta summa, kas gadā jāpelna, lai Tu vairs nejustos atkarīgs no ienākumiem. Bet tas bija vairāk stāsts, ka Tu pamazām arī ej uz šo komforta zonu.