Tatjana Tolstaja
"90-60-90"

BET MAN, OŅEGIN, ŠIS KRĀŠŅUMS...
Mēs šaušalīgi vālamies novājēt. Bet kamdēļ gan, jājautā, novājēt? Daudzās kultūrās kārnums nebūt nav vērtē, to drīzāk uztver kā slimības pazīmi. Krievu valodā "vājš" (худой) ir vārda “slikts” sinonīms; pagājušajā gadsimtā visos sabiedrības slāņos, izņemot aristokrātus, cienīja “apaļīgas”, “pilnīgas” un “kuplas” – tirgotāju sievās vērtēja “kāšņumu” un “staltumu”. “Krāšņs augums! Kaut tūlīt uz anatomikumu” – teica Bazarovs, slēpdams erotisku sajūsmu aiz cinisma maskas. Dienvidos liekais svars nerada nekādus iebildumus. Maskavas resnītes vienmēr atgriezušās no dienvidu kurortiem patīkami izbrīnītas: redz kā Ukrainā sajūsminās par ar rokām neaptveramo! Kaukāzā uzskata, ka “sieviet' jābut resn' un meln'; ja ļot' resn' – var būt balt'”. Milosas Venēra – visai jauka pilnīga dāma. Arī “Trīs grācijas” nav nekādi kaulu kambari. Par Rubensa sievietēm nemaz nerunāsim. Bet neolīta “venēras” tām visām var dot pat visai pamatīgu handikapu.
No otras puses, attīstītākās kultūras, kuras tiecas uz izsmalcinātību (vārds “izsmalcinātība” vien jau liecina pats par sevi), vērtē sievietē kalsnumu, bālumu, gaisīgumu, slaidumu, šaurus gurnus, plakanas krūtis, neķermenību. Zemnieks sajūsminās par sievišķa sārtajiem vaigiem, savukārt apriņķa pilsētas kundzītes dzer etiķi, lai iegūtu aristokrātisku bālumu. Nepreciet kursistes, tās resnas kā sardeles! Mūsdienu masu kultūra arī orientēta uz kalsnumu. Supermodele Keita Mosa ar savām skeleta uzbūves uzskates līdzekļa cienīgajām proporcijām mums šķiet daudz pievilcīgāka par kuplām tirgussievām. Resnums atgrūž. Ja varētu izvēlēties, mēs mainītu visas Venēras sārtvaidzes spoguļu priekšā pret citu skaistuma ideālu: dzērves kājām, kuras vainago veļas dēlis.

( ... )

Kaut kas kaut kur iebalsojis Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas" par kaut kāda TOP latvisko grāmatiņu. Cik esmu manījis internetos atsauksmes, diskusijas un kašķus, ir tādi, kam tas nezin kāpēc nepatīk un tādi, kas aplaudē, jo tā esot īsteni latviskās dvēseles skumju paudēja. Un ir tādi, kas no satura nekā nesaprot, tb tver Skalbes pastāstiņu emocionāli, nevis saturiski, piemēram, I. Zandere, kura stāsta intervijā, ka saskatot tajā "tolstojisko nepretošanās ļaunumam" u.tml.

Man jau šķiet, ka šim didaktiskajam stāstiņam jābūt visos TOP sarakstos un jāsaglabā obligātās literatūras statusu līdz pēdējais latvis dvašu velk. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka stasts ir par elementāru ielīšanu kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem un uzdzīvojot ar vieglprātīgām jaunuvēm, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod.

Šo pasaciņu vajadzētu ne tikai pamatskolā, bet arī universitātē ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Bet psihologi varētu apcerēt stāstiņā paustās gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut skolotājiem no algas pielikuma, samazināt medicīnai veltītās dotācijas u.c. no kopbudžeta apmaksājamus sabiedrības izdevumus, bet gan ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā vecūkšņa Baltā kaķa parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā (un ari viņa pie vīriem izdotās meitas varētu turpināt tēvu tēvu taku mīt).

Tā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus, milzu dzīvokļus, 5x3m plazmas TV un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus. Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni nacionāli sociālistiskai dvēselei.

Laikā, kad Rīgas rāte lepni noraidīja Žečpospoļitas karaļa piedāvājumu Rīgā atvērt universitāti - šitādu katoļu piektās kolonnas perēkli te nepieļaušot (bez tam nebija tādiem niekiem laika, jo vajadzēja tvarstīt un dedzināt raganas), - mazliet uz dienvidrietumiem, vācu zemēs tika izdota oftalmoloģijas rokasgrāmata ķirurgiem:



( oftalmoloģija )

2013. gada 31. oktobrī "Radisson Blu Hotel Latvija", Elizabetes 55, vieslekcijā sorosīts britu kultūrvēsturnieks un sociālo zinātņu pētnieks, Kremļa Kembridžas universitātes profesors Pīters Bērks analizēs teorētiskus jautājumus, kas ir saistīti ar viņa grāmatā aplūkoto kultūru apmaiņu un hibriditāti, kā arī šo procesu izpausmes Renesanses kultūrā un mākslā. Noslēgumā notiks Pītera Bērka grāmatas „Kultūru hibriditāte” (Cultural Hybridity) latviešu tulkojuma atvēršana. Grāmatu izdevis Kremļa sponsorētais apgāds „Mansards” sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu un Frīdriha Eberta fondu.
2009. gadā izdotā grāmata, kuras žanru tās autors definē kā eseju, sniedz lakonisku un viegli pārskatāmu ieskatu kultūru mijiedarbes vēsturē, pievēršoties atšķirīgām kultūras formām un praksēm, kā arī valodai, kādā tiek aprakstītas kultūras pārmaiņas. Aplūkojot kultūru mijiedarbes vēsturi kā tēmu, kuras izpratne ir aktuāla globalizācijas laikmetā, Pīters Bērks balstās gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski plašā avotu klāstā. Grāmatu, kura iznākusi aizdomīgā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta tulkojumu sērijā „Theoria”, papildina Pītera Bērka priekšvārds latviešu izdevumam un Denisa Hanova (gan jau arī kāds derdzīgs kosmopolīts) pēcvārds. Pasākumu organizē Kremļa aģentūra LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Grāmatas izdošanu un vieslekcijas organizēšanu finansiāli atbalsta žīdu-masoņu Frīdriha Eberta fonds.

Via: https://www.facebook.com/events/1464038970488984/?source=1

P.S.
Īsteniem latvju tautas dēliem un meitām labāk tur kāju nespert, bet drīzāk iziet piketēt pret šo jauno drukātās versijas tautas apdraudējumu.

Сергей Доля. "Кружева и сталь. Заметки о Семилетней войне 1756-1763 гг".

Svaigi kirilicas tirgū parādījusies grāmata par Septiņgadu karu, par ko neviens te nezina nekā (dievzemītē vēsture sākas tikai no 1918. gada). 320 lappuses, 365 ilustrācijas. Interesanta jau ar to, ka autors ir no jaunajiem niknajiem pusautsaideriem, pamatīgu laiku pavadījis Vāczemes arhīvos, izcēlis no Krievijas arhīviem par pazudušiem uzskatītus fondus. Par spīti tam, visnotaļ populārā formā veidota. Līdz Latvijai gan jau ka neatnāks, bet ja ir iespēja iegādāties Krievijā, man šķiet, būtu vērts. Kā autors mos_art savā blogā kautri atzīmē: "Единственная достойная книга на русском языке о Семилетней войне за очень много времени. Казённого стиля отечественных монографий и библиографии класса "петушка хвалит петуха" здесь не найдёте. Придётся вам довольствоваться описанием массы поучительных эпизодов позабытой нынче войны и нюансами военного дела 18-го в., о которых вы и не подозревали."

( saturs )

* Eva Eihmane. Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa cīņas par varu viduslaiku Livonijā.
* Heinrihs Strods. Latvijas nacionālo partizānu karš 1944 – 1956.
* Jānis Riekstiņš. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta „Latviešu operācija” (1937 – 1938).
* Inesis Feldmanis. Latvija Otrajā pasaules karā (1939 – 1945): jauns konceptuāls skatījums.
* Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija.
* Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām.
* Antonijs Zunda. Latvija un Lielbritānija: Partneri vai sabiedrotie.
* Inesis Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941).
* Ineta Lipša. Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918 – 1934).
* Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR.

Pagaidām brīvi lasāmas PDF formātā šeit: http://demoshistoria.lv/portals/gramatas

Lai izbaudītu klasiskās slinka verga brīvdienas - neko nedarīt, rīt kilogramiem nēģmaizītes, dzert sulu un lasīt vieglu beletristiku (nu to, kuru izrauj pāris stundās "pirms gulētiešanas", bet otru reizi nelasīsi nemūžam) paņēmu ciema bibliotēkā kaut kāda Nesa grāmatiņu "Nazis, ko neatlaist". Bibliotēkas tante ieteica kā "tikpat interesanta kā Bada spēles!" (dzirdēts, ka mazām meitenītēm aš kulta romāns pēc Krēslas sērijas). Tiku galā ar kādām 2/3, bet tad ielidināju stūrī.
Galvenais varonis ir neglābjams idiots! Nu labi, saprotu, ka arī par garlaicīgu un ikdienišķu ikdienas pilsoni kaut ko var uzrakstīt, eksperimentējot ar viņa iekšējās pasaules smeldzi (kā zinām, par savas personas unikalitātes trūkumu cilvēces vēsturē neviens vēl nav sūdzējies) uz daudz interesantākās apkārtējās pasaules fona. Taču tad tam fonam jābūt aizraujošam un interesantam. Ja nē, tad jāraksta par varoni, kas sižetu vērpj pats un ir interesants tieši ar to, ka ir triksters un kādā ziņā galvas tiesu pārāks par apkārtējiem. Konkrētajā daiļdarbā sižets ir primitīvs kā pieckapeika un daudzkār fantastikā apzelēts, taču gana saistoši uzrakstīts. Tomēr vienīgais negaidītības elements ir galvenais pozitīvais varonis - kādus sūdus atkal savārīs? - kurš, ir ne tikai "cilvēks, kam nekas cilvēcisks nav svešs", bet pat izteikti gļēvs ar vieglām debilitātes iezīmēm, kas kopā ar hipertrofētu paštaisnumu (nu ok, it kā šim tur 13 gadi - neviens tīnis ar saprātu un spēju sadarboties neizceļas, - taču pēc scenārija viņam jābūt, kā jau izdzīvotāju vidē augušam, daudz mazāk infantīlam) rada situāciju, kad jau lasi, nejūtot pret viņu ne mazākās simpātijas, un vairāk prātojot par to, uz cik grābekļiem jāuzkāpj lai saprastu, ka nevajag kāpt uz tā verķa ar kāju? (Principā galvenajam varonim vajadzētu mirt jau kādā otrajā nodaļā, taču autōrs viņu izvelk kā deus ex machina no visbezcerīgākajām situācijām, kuras šis ģenerē ik pārlappusi, tb kā jau dzeltenās beletristikas vislētākajā galā - galvenais pozitīvais varonis būs dzīvs un lasītāju kaitinās visu seriālu.) Vārdu sakot, galvenais varonis ar visām savām īpašībām un pārliecībām ir tāds, ar kādu kopā neviens vienā sasaitē kalnos nekāptu un nevēlētos, lai postapokaliptiskā pasaulē šāds indivīds būtu tuvumā, pakļaujot briesmām visus sev apkārt esošos.

( ... )