Tatjana Tolstaja
"90-60-90"

BET MAN, OŅEGIN, ŠIS KRĀŠŅUMS...
Mēs šaušalīgi vālamies novājēt. Bet kamdēļ gan, jājautā, novājēt? Daudzās kultūrās kārnums nebūt nav vērtē, to drīzāk uztver kā slimības pazīmi. Krievu valodā "vājš" (худой) ir vārda “slikts” sinonīms; pagājušajā gadsimtā visos sabiedrības slāņos, izņemot aristokrātus, cienīja “apaļīgas”, “pilnīgas” un “kuplas” – tirgotāju sievās vērtēja “kāšņumu” un “staltumu”. “Krāšņs augums! Kaut tūlīt uz anatomikumu” – teica Bazarovs, slēpdams erotisku sajūsmu aiz cinisma maskas. Dienvidos liekais svars nerada nekādus iebildumus. Maskavas resnītes vienmēr atgriezušās no dienvidu kurortiem patīkami izbrīnītas: redz kā Ukrainā sajūsminās par ar rokām neaptveramo! Kaukāzā uzskata, ka “sieviet' jābut resn' un meln'; ja ļot' resn' – var būt balt'”. Milosas Venēra – visai jauka pilnīga dāma. Arī “Trīs grācijas” nav nekādi kaulu kambari. Par Rubensa sievietēm nemaz nerunāsim. Bet neolīta “venēras” tām visām var dot pat visai pamatīgu handikapu.
No otras puses, attīstītākās kultūras, kuras tiecas uz izsmalcinātību (vārds “izsmalcinātība” vien jau liecina pats par sevi), vērtē sievietē kalsnumu, bālumu, gaisīgumu, slaidumu, šaurus gurnus, plakanas krūtis, neķermenību. Zemnieks sajūsminās par sievišķa sārtajiem vaigiem, savukārt apriņķa pilsētas kundzītes dzer etiķi, lai iegūtu aristokrātisku bālumu. Nepreciet kursistes, tās resnas kā sardeles! Mūsdienu masu kultūra arī orientēta uz kalsnumu. Supermodele Keita Mosa ar savām skeleta uzbūves uzskates līdzekļa cienīgajām proporcijām mums šķiet daudz pievilcīgāka par kuplām tirgussievām. Resnums atgrūž. Ja varētu izvēlēties, mēs mainītu visas Venēras sārtvaidzes spoguļu priekšā pret citu skaistuma ideālu: dzērves kājām, kuras vainago veļas dēlis.

SKAISTUMS, BEZ ŠAUBĀM, GLĀBS PASAULI
Ir milzums teoriju, - zinātniskas, šarlatāniskas un marginālas, kuras cenšas izskaidrot pievilcības mehānismus. Vistrakākās ir vulgāri-marksiski-feministiskās. Tādas var izdomāt, neizejot no dzīvokļa. Piemēram, viena šāda teorija apgalvo, ka jēdzienu “skaistums” XVIII gadsimtā izdomājuši vīrieši, topošā buržuāzija, lai novērstu sieviešu uzmanību no cīņas par darba vietām. Vīrietis vicinājis sieviešu degunu priekšā mežģīnes un grabuļus, aizmānot tās, kā ēzeli ar burkānu, prom no patiesajām problēmām, piespēlējot tām ņirdzīgu idejiņu par viņu it kā sievišķīgo valdzinājumu. Tas varētu šķist stulbi, ka nebūtu pat sarunas vērts, taču Amerikā šai idejai pirms pāris gadiem bija vētraini panākumi. Valstij ar kultūras amnēziju tāds XVIII gadsimts ir tikpat tāla pagātne kā mums - Juras periods vai amfībiju izrāpšanās krastā, ja kas tāds maz bijis. (Nesaku "dinozauri", jo vidusmēra amerikāņa apziņā dinozauri, ne bez Spīlberga palīdzības, eksistē gan šodien, gan arī nākotnē.)
Saprātīgākas teorijas ir tās, kuras izmanto sociobioloģisko pieeju. No sociobioloģijas viedokļa tas, ko mēs saprotam kā “skaistumu”, ir viltību sistēma, ar kuras palīdzību “daba” (lai ko arī šis vārds nozīmētu) piespiež mūs turpināt savu sugu, pastāvīgi atjaunot dzīvību. Dzīvības mērķis ir dzīvot, pasaules mērķis ir būt (ja arī pastāv kāds augstāks mērķis vai dzīve pēc nāves, tad šīs zināšanas ir ārpus sociobioloģijas rāmjiem un pēc tām jāvēršas citā kantorī). Tā kā skaistums ir tieši tas, kas glābs pasauli, piespiežot visu dzīvo kopoties un vairoties.

VARBŪT VIŅŠ IR NEGLĪTS, VARBŪT!
Pusaklais materiālists Černiševskis uzsatīja, ka varde esot neglītuma iemiesojums, tālāk viņa estētiskās domas lidojums netika. Vardes sejiņa, no cilvēka viedokļa, patiesi nav tik glīta kā Klaudijas Šīferes purniņš, taču tikai no cilvēka viedokļa. Kārpucūka (tāda kā mežacūka, tikai maza un kārpaina) patīk citai kārpucūkai. Lai gan, laikam izskatam te nebūs izšķirošas nozīmes - visdrīzāk tās orientējas pēc smaržas: tām šķiet, ka viņas smaržo kā “Paloma Pikaso”. Un lūk, tīras estētikas piemērs: kaut kur Austrālijā dzīvo putniņš, tāds visai necils, pelēcīgs. Auru laikā tēviņš būvē debeszilu arku. Lietā tiek likts viss: citu putnu spalvas, ziedi, konfekšu papīriņi - lai tikai būtu koši zils. Pabeidzis darbu, tēviņš meklē piemērotu mātīti un, atvilinājis to uz savu pļaviņu, bīda uz arkas pusi, aicinot papriecāties par paveikto. Ziņkārīgajai mātītei arka, acīmredzot, šķiet visai skaista (cilvēkam arī). Ja viņai celtne tīkama, tā iziet caur arku, piekrītot atdot lencējam savu ķepiņu un sirdi, ja nepatīk, tad nu ne par ko neies cauri, bet gan pagriezīsies un aizlidos. Krāšņais debeszilais loks nekādā ziņā nav utilitārs: to neizmanto tālākajā ģimenes dzīvē. Greznā būve putniņam nepieciešama tikai statusam, sava prestiža palielināšanai līgavas acīs. Bet līgava vajadzīga, lai vairotos, nevis lai ar to kopā tēju dzertu.
Tieši tāpat no sociobioloģijas viedokļa ir ar cilvēkiem. Tas, kas citās atskaites sistēmās šķiet amorāls, sociobioloģijas gaismā ir pat nepieciešams. Piemēram, morālistu acīs nosodāmais fakts, ka daudzas sievietes labāk izvēlas bagātu, nekā nabagu, “nesavtīgas mīlas” vietā izvēloties naudu, ir izskaidrojams ar to pašu dzīvības impulsu: prasti sakot, bagātais drīzāk un labāk pabaros kopā sadzīvotos bērnus. Fakts, ka šajā gadījumā sieviete dažkārt bērnus nemaz nevēlas, neko nemaina: instinktu impulss ir spēcīgāks.
Sociobioloģiskā pieeja varbūt nav patiesība pēdējā instancē, taču tā ir verifikatīva un iekšēji loģiska, tātad atbilst zinātnes prasībām. Līdz noteiktam brīdim tā nav pretrunā ar citām kulturoloģiskām metodēm un disciplīnām.

VIDUKLIS ZINĀTNES GAISMĀ
Pamanāma un acij tīkama pāreja no sievietes vidukļa uz gurniem signalizē vīrietim (šo signālu tas uztver neapzināti), ka šai sievietei, pirmkārt, ir pietiekami plati gurni, lai viņa spētu iznēsāt un dzemdēt veselīgu bērnu, otrkārt, nav stāvoklī (vēders nekarājas), tātad nav aizņemta un ir lielisks kandidāts dzimtas turpināšanai. Tieši tāpat lielas krūtis norāda, ka pēcnācēji tiks labi baroti. Dažus neattīstītas krūtis atgrūž it kā “estētisku” apsvērumu dēļ, taču īstenībā signāla atšifrējums informē tēviņu, ka konkrētā sieviešu dzimuma pārstāve dzemdēs distrofiķus, tātad nav sēklas tērēšanas vērta. No otras puses, mazu krūšu cienītājus sociobioloģiski var uzskatīt par izvēlīgākiem: šiem lai padod jaunu mātīti, vēl nebijušu citu tēviņu rokās. Tas sakrīt ar augstāko aprindu estētiskajiem kritērijiem, izvēloties “vājumu” un “bālumu”: dabiskās barības trūkumu tie, paši būdami bagāti, kompensēs, trūkstošo (piena pilnas krūtis) nopērkot: nolīgstot, piemēram, zīdītāju.
Tā kā pliku un lielpupainu sievišķu attēlu izlīmēšana tiešā automobiļa (trolejbusa, autobusa, furgona) stūres tuvumā nevajag uztvert ikdienas līmenī (“šausmas, te taču arī bērni brauc!”), bet no zinātnes viedokļa: homo sapiens sapiens mātītes piena dziedzeru vizuāla percepcija stimulē šīs pašas sugas tēviņu, veicina viņa pastāvīgu identificēšanos potenciālā tēva, vedamo bērnu iespējam‚ radītāja lomā.
Cita teorija (arī patiesa) vēsta, ka auto stūre, nemaz nerunājot par paša pārvietošanās līdzekļa parametriem, ir penis extension – locekļa pagarinātājs. Transporta līdzekļa izmēri signalizē par tā vadītāja/īpašnieka seksuālo potenci, pareizāk sakot, par viņa uztraukšanos tās sakarā. Tāpēc paši garākie automobiļi ir prezidentiem (ne velti tautā tos iesaukuši par locekļuvedējiem – членовоз), jaunbagātniekiem (tie signalizē apkārtējiem par savu neseno statusa maiņu), kā arī sabiedrības lumpenizēto slāņu pārstāvjiem, piemēram, visai trūcīgajiem amerikāņu nēģeriem. (Baisi vecs, liels un sarūsējis vāģis var maksāt 300 dolārus, bet var pat tik daudz nebūt vērts. Par šo naudu varētu nopirkt arī lētāku lūzni, taču sociāli apdalītajam nepieciešams kompensēt savu zemo statusu ar aprūsējušu, taču lielu astoņcilindru locekli.) Tas viss notiek neapzināti, līdz ar to daudz spēcīgākā līmenī, kad cilvēks pats nesaprot un neizprot savas rīcības motīvus. (Simboliski, ka kinofilmas “Sargies auto” galveno varoni sauc tieši ĢETOČKINS - bērnelis. Sociāli apdalītais Ģetočkins ZOG bagātnieku autolocekļus, tas ir, veic savu statusa ziņā pārāko konkurentu simbolisku kastrāciju. Uz laiku nozogt, aizņemoties svešu locekli, viņš to nodod BĒRNUDĀRZAM, tas ir, signalizē par savu vēlmi kļūt par tēvu. Visus savulaik aizkustinājušais Ģetočkina “inteliģentais maigums” būtībā ir fizioloģisks vārgums, impotence. Sava locekļa viņam nav.)
Viduklim jābūt “slaidam” nevis pašam par sevi, nevis absolūtos skaitļos, bet gan nosacīti - heteroseksuālus vīriešus nebūt neiekārdina slaidi zēniski vidukļi, jo zēna figūrai nav šīs pārejas no vidukļa uz gurniem. Mūsdienu skatījum‚ vistīkamākā esot proporcija 90-60-90, jeb 3-2-3 (krūšu-vidukļa-gurnu apkārtmēri). Kāpēc tieši šie skaitļi? Velns viņu zina. Ja jūsu proporcijas novirzās tālāk (tas ir, 100-60-100, vai, bail pat iedomāties 110-60-110), – neviens sliktu vārdu neteiks, ja, protams, neuzskatāt par sliktiem vārdiem svilpienus nopakaļ, sēcienus, ūjināšanu un tāds izsaucienus kā “Kas par sievišķi!... Ei, meitenīt!... Kas par karosēriju!... O! I bitīt matos!... Janka, paskat tik!”, - tas ir, garām ejošo vai ceļu remontējošo vīriešu organismos straujas testoserona izlādes izsauktu verbālu nesaturēšanu. Savukārt, ja jums laimējies pārvietoties sagurušām kājām no dārzeņu paviljona tuvējā tirgā ar saviem 110-110-110, iela jūs sagaida ar patīkamu klusumu un lapu čaboņu, kuras harmoniju ne uz mirkli nepārtrauc vulgāri izsaucieni – īsts feministes sapnis. Ja jūsu laimīgie skaitļi ir 110-60-90, bez pavadoņa nevajadzētu nekur iet. Tas pats, ja skaitļu secība otrāda: 90-60-110 (120, 130, 140). Trešā rādītāja pieaugumam proporcionāli pieaug arī potenciālo tēvu sajūsmas skaļums, taču neuzskatiet sevi tam par iemeslu – viņi tikai neapzināti sveic nākamās paaudzes.
Interesentiem, kuriem radusies vēlme tūdaļ pat izmantot šo teoriju, lai nolasītu citu kultūru kodus, ieteiktu paprātot par to, kāpēc Francijā tradicionāli dzīvu interesi izraisa auguma “balkons”, savukārt Vācijā – “belatāža”? Varbūt tāpēc, ka francūžus vairāk uztrauc bērnu piebarošana (arī virtuve viņiem bagātāka), savukārt vāciešiem vairāk rūp tautas atražošana (arī dzīves telpas, ekspansijas un rases tīrības jautājumi)?
Amerikāņu kantrī dziedātāja Dollija Partone sešas reizes apmaksājusi savu krūšu palielināšanas operācijas: ar vienu reizi viņai šķitis par maz. Šajā ķirurģiskajā operācijā sievietes krūtis piestampā ar šķidru silikonu pildītiem plastmasas konteineriem. Pētošam “pilsētnieka” skatienam Dolija šķiet atbaidoša: virs visnotaļ slaida vidukļa šūpojas milzu pārpilnības maisi. Bet jāatceras, ka viņa dzied konkrētai auditorijai – Vidējiem Rietumiem, – fermeriem, tā teikt, nācijas barotājiem. Redzot Dollijas dekoltē, vienkāršā amerikāņu tauta neapzināti jūt drošību par rītdienu: kukurūzai būs laba raža, teļi pieņemsies svarā, bērns tiks koledžā.
Taču grūti tai, kuras augšstāvs nav mazāks kā Dollijai, bet belatāža un pamati vēl plašāki. Amerikā dzīvo nenormāli liels skaits cilvēku, kuru ķermeņa proporcijas ir 130-200-180. (Manā bērnībā tādas sauca par “cīsiņkombinātiem”, taču iespējams, ka tas ir tīri Pēterburgas slengs.) Stāsta, ka nezin kad notikušas tuvradniecīgas pārošanās un mutācijas rezultātā ASV parādījies un spītīgi pastāv obesity gene – resnuma gēns. Vai tas ir tiesa, vai nav, taču Amerikā ir daudz vairāk šādu taukumaisu, nekā jebkur‚ citā pasaules malā. Viņas raud no rītiem tolk-šovos: “vīrs man lika novājēt, bet es vēlos, lai viņš mani mīl tādu kāda esmu”. Maz ko tu vēlies. Mīlēt – tas nav vis tēju kopā dzert, bet tiekties vairoties. Gan jau, ka vīrs labprāt mīlētu (citādi jau nebūtu precējis), taču nevar: organisma normālai funkcionēšanai ceļā stājas sociobioloģija. Ļautiņiem nav palaimējies, ka viņi dzīvo tādā laikā un tādā sabiedrībā, kur resnums ir nicināms un neseksuāls. Neko nepadarīsi, nāksies vien novajēt, kamēr pāri okeānam atbraukušās silfīdas nav aizvedušas pēdējo vaislinieku.

RESNS UN TIEVS
Ja galvenais dzīvajam ir izdzīvot gan pašam, gan nododot tālāk savus gēnus pēcnācējiem, tad dažādās kultūrās pastāvošās dažādas skaistuma izpratnes var sakarīgi izskaidrot. Kāpēc resnums dažās kultūrās tādā cieņā? Tāpēc, ka tas signalizē: ēdiena pietiek, konkrētais resnvēderis sevi spēj piebarot, spēs arī bērnus pabarot. “Pilnīgs, krāšņs ķermenis” ir no vēsturiskās apziņas vai zemapziņas uzplaiksnījusi metafora. “Kaulu kambaris” - slikts, vājš, nabadzīgs, izsalcis; arī bērni kārs zobus vadzī. Zemkopju kultūrās, cieši saistītās ar uzskatāmu pārtikas ražošanu – vienalga, vai tā būtu dārzeņi-graudi vai gaļa-zivis, – ķermeņa resnuma saistība ar pārticību ir acīmredzama. Laukos pārticība, bagātība ir uzskatāma un konkrēta: tā ir mucās, apcirkņos, aizgaldos, maisos, saišķos. Pilsētā tā glabājas grūti saskatāmā, neēdamā, virtuālā veidā: priekšmetos, naudā, vērtspapīros. Bada laikā (karš, aplenkums, krīze) pārtikas kā pamatvērtības un dzīvības avota vērtība kļūst acīmredzama: Ļeņingradas blokādes laikā ļaudis mainīja “dārglietas” pret iebiezinātā piena bundžu. Kad pārtikas atkal pietiek, tās vērtība krītas, bet bagātību uzkrāj bankas kontā, nevis uz vēdera tauku slānī.
Tā, paradoksālā veidā, pārtikušā laikā un sabiedrībā tieši kalsnums liecina par bagātību. Īsts miljonārs ir kārns, savukārt karikatūriskais resnvēderis, kurš sēž uz maisa ar miljardu, ir tipisks jaunbagātnieks. Viņš pagaidām ēd un ēd, jo līdz šim nevarēja atļauties, nenojaušot, ka tā pats sev aizcērt durvis uz augstāko sabiedrību.

NU, MEITENES!
Haute couture modeļu figūras ir labas uz modes skates mēles, taču tās ir nereālas, nosacītas. Pludmalē var redzēt seksuāli daudz pievilcīgākas meiteņu figūras, kurām ceļš uz manekenes karjeru liegts: pārāk jutekliskas proporcijas, pārāk izteiksmīgas sejas. Modelei ar visu tās ēterisko daili jāizskatās pietiekami neitrāli, pietiekami nosacīti, lai uz viņu varētu projicēt visus neapzinātos sapņus, visas neapzinātās iedomas par augstāku statusu. Mūsdienu modele – tik kārna, ka vairāk vairs nav iespējams, – sūta signālu par tādu bagātību (prestižu, laimi, sirdsmieru par pēcnācēju likteni), ka vai galva griežas! Viņas aulainajā augumā tomēr ir vieta arī viduklim: nav taču apģērbu pakaramais, bet gan sieviete. Taču proporcija 90-60-90 ir optimālāka un tai pašā laikā sasniedzama, apmierina visus instinktus. Ir vidukļi citām par skaudību, ir arī slaidāki, taču tad vēlamo proporcijau - teiksim, 75-50-75 - ir grūtāk ieturēt. Kaut kur jau tiem kauliem ir jānovietojas. Savukārt 90-50-90 jau sen vairs nav modele, bet gan lukss: to uzreiz pārvilinās Plaiboy, no kura lappusēm viņa kā radiobāka sūtīs jau citus signālus.
Mūsdienu Bazaroviem, lai izprastu sievietes pievilcības noslēpumu, nav nepieciešams skalpelis. Uzšķēržot Annu Sergejevnu, Bazarovs neatrastu neko tādu īpašu, tikai tauku slāni. Skrodera metramērs un pāris aritmētiski aprēķini prātā – rezultāts noteikti iepriecinātu varžuloga zinātkāro prātu. Rezultātu precizēšanai atliktu tikai palūgt labo sievieti, tīri zinātniskam mērķim, atšņorēt korseti... un tēvu un dēlu problēma mums parādītos pavisam citā gaismā.

Татьяна Толстая. Изюм. - Подкова: Москва, 2003. ISBN 5-94584-227-3
no krievu valodas tulkojis A. Buks (2003.)