Lai izbaudītu klasiskās slinka verga brīvdienas - neko nedarīt, rīt kilogramiem nēģmaizītes, dzert sulu un lasīt vieglu beletristiku (nu to, kuru izrauj pāris stundās "pirms gulētiešanas", bet otru reizi nelasīsi nemūžam) paņēmu ciema bibliotēkā kaut kāda Nesa grāmatiņu "Nazis, ko neatlaist". Bibliotēkas tante ieteica kā "tikpat interesanta kā Bada spēles!" (dzirdēts, ka mazām meitenītēm aš kulta romāns pēc Krēslas sērijas). Tiku galā ar kādām 2/3, bet tad ielidināju stūrī.
Galvenais varonis ir neglābjams idiots! Nu labi, saprotu, ka arī par garlaicīgu un ikdienišķu ikdienas pilsoni kaut ko var uzrakstīt, eksperimentējot ar viņa iekšējās pasaules smeldzi (kā zinām, par savas personas unikalitātes trūkumu cilvēces vēsturē neviens vēl nav sūdzējies) uz daudz interesantākās apkārtējās pasaules fona. Taču tad tam fonam jābūt aizraujošam un interesantam. Ja nē, tad jāraksta par varoni, kas sižetu vērpj pats un ir interesants tieši ar to, ka ir triksters un kādā ziņā galvas tiesu pārāks par apkārtējiem. Konkrētajā daiļdarbā sižets ir primitīvs kā pieckapeika un daudzkār fantastikā apzelēts, taču gana saistoši uzrakstīts. Tomēr vienīgais negaidītības elements ir galvenais pozitīvais varonis - kādus sūdus atkal savārīs? - kurš, ir ne tikai "cilvēks, kam nekas cilvēcisks nav svešs", bet pat izteikti gļēvs ar vieglām debilitātes iezīmēm, kas kopā ar hipertrofētu paštaisnumu (nu ok, it kā šim tur 13 gadi - neviens tīnis ar saprātu un spēju sadarboties neizceļas, - taču pēc scenārija viņam jābūt, kā jau izdzīvotāju vidē augušam, daudz mazāk infantīlam) rada situāciju, kad jau lasi, nejūtot pret viņu ne mazākās simpātijas, un vairāk prātojot par to, uz cik grābekļiem jāuzkāpj lai saprastu, ka nevajag kāpt uz tā verķa ar kāju? (Principā galvenajam varonim vajadzētu mirt jau kādā otrajā nodaļā, taču autōrs viņu izvelk kā deus ex machina no visbezcerīgākajām situācijām, kuras šis ģenerē ik pārlappusi, tb kā jau dzeltenās beletristikas vislētākajā galā - galvenais pozitīvais varonis būs dzīvs un lasītāju kaitinās visu seriālu.) Vārdu sakot, galvenais varonis ar visām savām īpašībām un pārliecībām ir tāds, ar kādu kopā neviens vienā sasaitē kalnos nekāptu un nevēlētos, lai postapokaliptiskā pasaulē šāds indivīds būtu tuvumā, pakļaujot briesmām visus sev apkārt esošos.

Kas interesanti (tb lika aizdomāties un te iepukstēt), sižets tiek veidots, par pamatu nemot varoņa ticības* anesavietojamību ar fona realitāti.
Pirmkārt, tiek pretstatīta varoņa fanātiskā pārliecība - "nedrīkst" - reliģisku fanātiķu grupas pretējai pārliecībai (lai gan abas ir vienlīdz pamatotas, kā jau ticības), otrkārt, viss notiek izdzīvošanas vidē, kurā bez naža pie jostas un šautenes indivīds nevar pat uz mazmājiņu aiziet, tb ja tev uzbrūk, tad vai nu nogalini uzbrucēju, vai mirsti. Te autors vienmēr izvēlas varoni atstāt dzīvu (acīmredzot, lai varētu visu seriālu rezonēt par viņa iekšējo paššaustīšanos), viņa vietā liekot mirt visiem, kas viņam apkārt. Un tad nu tu lasi varoņa puņķošanos, kā viņš kārtējo reizi palaiž kādu ļaundari dzīvu, jo nespēj tam apgriezt sprandu, pēc tam viņa puņķošanos par to, ka ļaundaris atgriezies (tas gan bija skaidrs visiem, izņemot prāta ziņā viegli apdalītajam pozitīvajam varonim) ar citiem ļaundariem un bez mazākās aiztures nogalinājis pusi apkaimes, un tad galvenais varonis atkal šņukst par "dzīvības svētumu", atlaižot kārtējo slikto brīvībā (sliktais apmierināts ķiķina un sola atgriezties, lai apslaktētu pārējos varoņa draugus, taču tas varoni neutrauc - tavas ticības vārdā lai draugi mirst - jo ir pārņemts ar savu ideālu apzelēšanu un pārdzīvojumiem, ka nezin kāpēc dzīvē viss savādāk). Tb ja tā vienkārši paņemam un saskaitām "sauso atlikumu" - cik līķu ir uz katra sirdsapziņas, tb cik cilvēki miruši tīri kā konkrēta personāža rīcības sekas, - tad šobrīd (2/3 no pirmās grāmatas) pagaidām grāmatā visvairāk ļaužu gājis bojā tikai un vienīgi galvenā pozitīvā varoņa dēļ, jo šis nespēj un nespēj likt nazi lietā, lai pārcirstu cēloņu/seku ķēdi, visu laiku izprovocējot nelaimes pār apkārtējiem (tie vienkārši nesaprot, ar kādu ticīgu idiotu viņiem darīšana, tāpēc nespēj prognozēt situācijas nopietnību) un cenšoties nekā neteikt draugiem, tb noklusēt visu sev zināmo informāciju.
Es, par provi, respektēju, ja cilvēks savas ticības dēļ pats kāpj sārtā, taču ja viņa ticības dēļ dedzina citus (vai ļauj mirt, kā tajā slavenajā sektā, kurā izdomājuši, ka asins pārliešana reanimācijā nav košerīga), tad viņš ne ar ko nav labāks par tiem, kas sakrauj sārtus un piešķiļ uguntiņu.
Interesanti, kāpēc gandrīz vienmēr ir tā, ka kamēr indivīda ticība vērsta uz iekšu, uz viņu pašu, tai ir visnotaļ pozitīva loma personas ētiskā un morālā izaugsmē (nu kāds jau iespēlē penālī, ja izdomā vīrusu ar svaigēšanu ārstēt v.tml., taču tā vienkārši dabiskās atlases procesa daļa, tb pieļaujams atbirums), bet tikko kā cilvēki sāk reducēt savu ticību/pārliecību uz apkārtējiem, tā sākas nepatikšanas? Pie tam apkārtējās realitātes konsekventa pakārtošana ticībai turpinās, lai cik reizes ar grābekli atrauts pa pieri, tb praktiskie rezultāti ir pretēji gaidītajiem).
Rezumējums: Grāmata man vairāk atgādina filmu "Cietais rieksts", kur Vilisa dēļ nez kāpēc galvenajā lomā ielikts Kerijs, kas nu pilda savu ciema plānprātiņa lomu, un visi ķīlnieki viens pēc otra mirst, jo nav neviena vīra, kas tos aizstāvētu. Grāmata par visai cilvēcei izsenis raksturīgo antropocentrisma himnu: ja apkārtējā realitāte (dabas likumi) kā neatbilst ticības postulātiem, tad jo ļaunāk tai dabai - ignorējam to.
----
* Ticību te domāju kā pārliecību, kurai nav racionāla pamatojuma. Cilvēks vienkārši tic, piemēram, ka zeme ir izdobta lode ar apdzīvotu iekšējo sfēru, vegānisms ir labāks par visēšanu, tauta ir vienu vērtību un centienu vienots organisms, Latvija latviešiem, Tēvs-Dēls-Sv.Gars ir viens un tas pats, pēc nāves dvēsele/persona iemiesojas citā ķermenī, valsts esam mēs, nogalināt ir slikti un izņēmumu nav, visi cilvēki piedzimst potenciāli vienādi kā tabula rasa un atšķirības iemanto tikai dažādo dzīves apstākļu dēļ, visi cilvēki ir saprātīgi, jo neironu ķēdes visiem vienlīdz sarežģītas, Elviss ir dzīvs, pār pasauli valda žīdi/masoņi utt.u.t.jpr. Tb tēzes, kam tic, jo tās cilvēkiem šķiet visticamākās, bet kuru ticamību pierādīt ar racionālu argumentu palīdzību nespēj, jo realitāte dod citu ainu, taču kuras nevar arī apgāzt ar racionāliem argumentiem, jo ticība kā tāda nav racionāla.